ĪSUMĀ:

• Pirms veidojam sarunu ar agresijas piekritēju, būtiski izprast savu motivāciju šādai komunikācijai un šo attiecību nozīmi.
• Vienotas receptes sarunai nav, taču svarīgi empātiski izvērtēt otras puses nostāju un potenciālos viedokļa iemeslus, neaizmirstot, ka mērķis pārliecināt par pretējo var būt utopisks.
• Agresijas piekritēja identifikācija ar agresoru bieži nāk no spēcīgas vajadzības aizstāvēt savu pašvērtību.
• Nereti agresijas atbalstītāji ir Stokholmas sindroma vai narcistisku personības iezīmju varā.
• Visa sabiedrība cieš no informatīva ievainojuma, tādēļ nepieciešams apzināti un aktīvi izvēlēties informāciju, kas spēj arī nomierināt.

Kā un vai runāt ar cilvēkiem, kuri atbalsta Putina agresiju un karu Ukrainā?

Ārsts psihoterapeits uzskata, ka veidot sarunu ar cilvēkiem, kas nostājas agresora pusē, ir mērķtiecīgi – kā nekā saruna ir un paliek vienīgais veids, lai izveidotu kontaktu. Taču vispirms būtu jāsaprot, vai viņi atbalsta “Putinu, Krievijas politiku vai krievu karaspēka izdarības, piemēram, Mariupolē. Mēs varam viegli atšķirt, vai šis cilvēks ir sevi identificējis ar šo režīmu tādā izpratnē, ka režīma rīcība viņam ir pareiza un saprotama. Vai arī viņš atbalsta nežēlību pret cilvēkiem, un tā jau ir pavisam cita tēma.”

Tātad ir vērts empātiski nostāties otra cilvēka pozīcijā, saprotot, ko tieši šis cilvēks atbalsta un kurā frontē vēlas nostāties.

Otrkārt, būtiski ir kritiski paraudzīties uz sevi – ko šis cilvēks nozīmē mums pašiem, – vai tas ir kāds svešinieks mītiņā ar plakātu, kura viedoklis neatbilst mūsu domām, varbūt tas ir kaimiņš, priekšnieks darbā vai tuvinieks? Atkarībā no attiecībām ar šo cilvēku varam izvērtēt turpmāko taktiku.

Skaidri apzināties savu motivāciju

Ārsts aicināja uzdot sev virkni jautājumu, kas var palīdzēt palūkoties uz situāciju no droša attāluma un izvērtēt sevi perspektīvā. ““Kāpēc es ar šo cilvēku runāju?” jeb kāda ir mūsu komunikācijas motivācija,” vaicāja psihoterapeits. “Kas man šajā sarunā ir vērtīgs? Vai es to daru tādēļ, lai saglabātu attiecības ar šo cilvēku? Vai man ir nepieciešams tālāk sadarboties ar šo cilvēku darbā? Vai arī es vēlos parādīt, ka es neatkāpjos no savas pozīcijas un ka mani nevar iebiedēt?”

Dakteris Vītiņš pauda pārliecību, ka reizēm tuva cilvēka nostājas pēkšņa atklāšanās var būt sāpīgs un negaidīts pārsteigums: “Dažreiz mēs esam teju identificējušies ar sev kādu tuvu cilvēku, redzot, cik labi viņš dzīvo un cik stabilas ir viņa vērtības, un pēkšņi tieši kara jautājumā mūsu uzskati būtiski atšķiras – tas var būt trieciens.”

Tādēļ izšķiroša ir savas motivācijas apzināšanās un atturēšanās no spējas rīcības un mešanās strīdā, kas var savainot gan paša, gan otra psihi.

Uzzinot, ka tuvs cilvēks vai, piemēram, kaimiņš atbalsta Krievijas sākto karu Ukrainā un vardarbību, “ir svarīgi sev jautāt – vai mēs varam ko tādu pieņemt? Ja tas ir pārāk pretrunā ar mūsu morāles vērtībām, tad mēs drīkstam izvēlēties arī nerunāt,” dakteris Vītiņš akcentēja empātisku attieksmi arī pret sevi, nesodot sevi par lēmumu reizēm izvairīties no komunikācijas. “Mēs drīkstam rezervēt sev izvēli neiesaistīties tuvās attiecībās ar šo cilvēku, bet saglabāt pieklājību, ja mēs sevī cienām šo īpašību.”

Apzināties savas reakcijas

Nosveroties par labu uzrunāt cilvēku, kas ir identificējies ar agresoru, dakteris Vītiņš aicināja atcerēties izvērtēt savas reakcijas un dažkārt intensīvās emocijas: “Iespējams, tajā brīdī, kad mēs runāsim, mēs nespēsim to darīt bez vainošanas – arī mēs varam kļūt agresīvi. Būtiski, lai mēs nekļūstam līdzīgi Putina režīmam, kuram kaut kas nepatīk, un tas izvēršas par uzbrukumu. Mums ir jāsaprot, vai mēs varam šo sarunu izturēt. Varbūt nevaram – tad, protams, labāk nerunāt.”

Informatīvais ievainojums

Dakteris Vītiņš uz informāciju piedāvāja paraudzīties kā izmērāmu enerģijas veidu, kas, bez šaubām, gan kara, gan miera laikā var tikt izmantota kā ierocis. “Ar šo ieroci ir ievainoti daudzi cilvēki, patiesībā – mēs visi. Daži ir tik traumēti, ka zaudē kontaktus ar saviem radiniekiem. Ja mēs varam skatīties uz šiem cilvēkiem kā uz ievainotiem, tas mums ļauj saglabāt distanci, uzreiz neuzbrukt, just kādu žēlumu, ar sapratni paskatīties, lūk, ko var izdarīt ar cilvēka psihi, ievainojot to ar noteikta veida informāciju. Reizēm cilvēks tā rīkojas, jo šī beidzot ir tā tēma, kur viņš var skaidri oponēt, demonstrējot savu pārliecību, jo citās tēmās un situācijās viņš izjūt bezspēcību.”

Atrast kopīgu skatupunktu ar agresoru

“Kara apstākļos morāles jautājumi ir skaidri: nogalināt ir slikti,” norādīja dakteris Vītiņš. Ja cilvēks, ar kuru esam pieņēmuši lēmumu apspriesties par esošo situāciju, kategoriski nostājas agresora pusē, tomēr ir iespēja meklēt kopīgu valodu. Piemēram, vienoties par to, cik negodīgi abas puses raugās uz to, ka Putina politikas rezultātā cieš sievietes, sirmgalvji un bērni. “Mēs varam vienoties par vienu lietu, neprasot no partnera, lai viņš absolūti pieņem mūsu viedokli,” pārliecināts psihoterapeits.

Mēģinājums pārliecināt ir utopija

Speciālists uzsvēra, ka mērķis pārliecināt visdrīzāk nav reālistisks: “Mēs idealizējam sevi un savus spēkus, uzstādot šādu mērķi. Te parādās nākamais jautājums – kā pašam sadzīvot ar to, ka cilvēku nav iespējams pārliecināt?” Psihoterapeits kā piemēru minēja Covid-19 krīzi, kur daļa sabiedrības – ap 30 % – ir palikusi pie savas izvēles nevakcinēties.

“Droši vien šis cilvēks uzskatus nav paņēmis tikai no vakardienas ziņām, tāpēc mēs neizmainīsim viedokli vienas sarunas laikā. Bet ar savu neuzbāzīgu viedokli varbūt palielināsim to svaru kausa smagumu, kas ar laiku liks nosvērties par labu sava viedokļa maiņai. Mums nevajag novērtēt par zemu to, ka mēs esam vismaz kādu pilienu tam klāt pielikuši,” apgalvoja psihoterapeits.

Dakteris Vītiņš izcēla to, ka vienmēr pastāv pretēji uzskati: “Tas ir konceptualizēts Daninga–Krīgera efektā (cilvēkam piemītoša izpausme, kur subjektīva kompetences izjūta ir augstākā tad, kad par konkrēto tēmu ir zināms vismazāk, – aut.). Jau Čārlzs Darvins ir ievērojis, ka “nezināšana rada vairāk pārliecības nekā zināšana.”

Psihoterapeits to saistīja ar drošības sajūtu: “Lai cilvēks justos drošs, viņam ir vajadzīga pārliecība. Viņš pret papildu zināšanām attieksies ar skepsi, ja ir pārliecināts, ka jau zina visas pareizās atbildes.” Lai izkļūtu no šāda stāvokļa un ielūkotos citā perspektīvā, cilvēks saskaras ar izmisumu, jo vispirms ir jāsamierinās ar savu neziņu un bezpalīdzību. “Un tikai pēc tam ir iespēja pamanīt – jā, arī citi nezina. Jau Sokrats ir teicis – vienīgais, ko es zinu, ir tas, ka es neko nezinu. Cilvēks var sākt sevi identificēt ar citiem, kas ir pietiekami cienījami un zina, ka viņu zināšanas – tāpat kā mums visiem – ir nedaudz subjektīvas.”

Daninga-Krīgera efekts spilgti izgaismojas tajās jomās, kur zināšanas nav plaši pieejamas.

“Ja kāds saka: “Es varu noskriet 10 km ātrāk par tevi,” to ir viegli pārbaudīt un salīdzināt. Bet pārliecība par Putinu vai karu Ukrainā – te informācijas ir tik daudz, ka cilvēkam var pietrūkt laika un enerģijas, lai vairāk nekā virspusēji izanalizētu situāciju. Līdz ar to viņš saglabā sevī pārliecības pīķi. Tikpat droši, kā mēs zinām, ka cilvēkus nogalināt nedrīkst, – tikpat droši, ar tikpat spēcīgu pārliecību šis cilvēks zina, ka mēs absolūti kļūdāmies. Tāpēc mērķis pārliecināt ir cēls, bet diemžēl nesasniedzams.”

Kā izturēt komunikāciju ar kara atbalstītāju, ja nav iespējas veidot konstruktīvu sarunu?

Situācijas ir dažādas – reizēm būs iespēja izvairīties no agresijas atbalstītāja, kāds cits izvēlēsies attiecībās pārtraukt, vēl kāds ķersies pie konstruktīvas sarunas un neatlaidīgi meklēs kopsaucējus, lai attiecības saglabātu. Taču var iedomāties gadījumu, kur Putina politikas piekritējs ir tuvs līdzgaitnieks, ar kuru jāsadzīvo ikdienā, un varbūt iespējas izrunāties vai aizbēgt nav – ja tas ir laulātais partneris, vecāks vai tuvs draugs, it īpaši līdzatkarīgās attiecībās, kurās pietrūkst skaidru robežu.

Dakteris Vītiņš akcentēja, ka šādā situācijā piemērota būtu līdzcietīga pozīcija, ka “cilvēks var arī nezināt, ka viņa uzskati ir nepareizi. Kā to izturēt – tas ir atkarīgs no mums pašiem un mūsu resursiem. Ja plānojam runāt un zinām, ka otrs ir pretējos uzskatos, mums būtu sevi laicīgi jāsagatavo. Visdrīzāk šajā sarunā mēs jutīsimies bezpalīdzīgi. Ja mēs sevi sagatavojam, varam pamanīt, ka neesam bezpalīdzīgi, – mēs tiešām esam pietiekami viedi, lai redzētu uz priekšu, kā būs.”

Sarunu vai agresijas piekritēja monologu var palīdzēt izturēt arī atziņa: “Es nezinu, kas šajā cilvēkā mīt. Varbūt tur ir traucējumi, par kuriem es nezinu. Iespējams, šī tēma ir pārāk sarežģīta, lai viņš būtu spējis izanalizēt visu, tāpēc viņš ir paņēmis pirmo, kas liekas pieņemamāks.”

Stokholmas sindroms un narcistiski traucējumi

Putins ir skaidri definējis sevi kā agresoru, un Ukrainas kontekstā ir skaidri redzama vardarbība un tas, kura puse terorizē otru. “Iespējams, cilvēks, ar ko mēs runājam, ir Stokholmas sindroma varā jeb viņš pats identificējas ar agresoru. Mēs nekad, nekad nevaram pēc cilvēka ārpuses pateikt, kāpēc viņa uzskati ir tādi, kādi tie ir. Tikai tad, ja mēs būsim ar viņu uzticības pilnās attiecībās, mums ir cerība, ka viņš mums to atklās un mēs sapratīsim. Ir svarīgi no sevis negaidīt, lai mēs visu saprastu,” komentēja psihoterapeits.

“Identifikācija ar agresoru vai identifikācija ar agresīvu rīcību – teiksim, nostāšanās pret vakcīnām, – ir saistīta ar cilvēka pašvērtējuma traucējumiem. Daļai šie pašvērtējuma traucējumi ir veidojušies audzināšanas, attīstības un dzīves laikā. Psihe no cilvēka slēpj faktus, kas ir pamatā šiem traucējumiem, – tie dažkārt ir pārāk sāpīgi, lai mēs tos turētu apziņā, tāpēc tie dzīvo neapzinātajā psihes daļā. Cilvēks var būt pārliecināts Putina atbalstītājs, bet var nesaprast – tas ir tāpēc, ka pašu reiz tēvs ir sitis,” situācijas modelēja eksperts.

Citā gadījumā agresoru mēdz atbalstīt cilvēki ar narcistiskām tendencēm un vēlmi dominēt. Sevis nostādīšana pozīcijā “Es esmu pret visiem” ļauj sevi izcelt uz kopējā fona, izceļot spēju nebīties par uzskatu paušanu un to atšķirīgumu.

Kā neļaut sarunai kļūt par strīdu

Iespējams, pirmais jautājums, ko sev uzdot, – jāsaprot, kādēļ mēs vēlamies izvairīties no strīda: lai nesāpinātu otru? Vai varbūt – lai pasargātu sevi?

Reizēm palīdz jauna informācija: “Mēs varam piedāvāt kādu uzticamu avotu,” piebilda psihoterapeits. “Taču pat tad, ja mēs abi esam lasījuši vienu grāmatu, mēs varam nonākt pie pretējiem viedokļiem.”

Vai agresijas piekritējam ir psihiski traucējumi?

Psihoterapeits dakteris Vītiņš lēsa, ka bieži pirmā versija, sastopoties ar kara atbalstītāju, ir aizdomas par viņa psihisko stāvokli, kam varbūt seko doma par identifikāciju ar agresoru, Deninga-Krīgera efekts un citas mazāk izplatītas idejas. Tomēr ārsts aicināja neizslēgt to, cik katrs esam informācijas un kara ievainoti: “Mēs visi esam daudz jūtīgāki – gan tie, kas domā vienādi, gan tie, kas domā otrādi, un arī mums pašiem var būt savas grūtības un traucējumi.”

Attiecībā uz apkārtējiem ārsts ieteica atstāt diagnostisko sadaļu psihiatriem un psihoterapeitiem, norādot, ka kopumā kritērijs varētu būt izvērtēt, kāda ir šī cilvēka rīcība, – piemēram, vai tā neapdraud sevi vai apkārtējos.

“Ja redzam, ka cilvēka uzskati ir kā daļa no viņa personības, viņš no dabas ir aizdomīgs pret visiem un neveido attiecības, varam aizdomāties par paranoīdiem vai robežtipa personības traucējumiem, kur cilvēks tipiski redz visu melnbalti. Tad mēs varam šādam cilvēkam piedāvāt arī psihoterapeita palīdzību. Vai arī pateikt, teiksim: “Es redzu, ka tev ir grūti šajos laikos, lūk, ir telefona numurs, paņem un piezvani, sarunā tikšanos.””

Speciālists aicināja arī pašus vēlreiz paraudzīties sevī – iespējams, dažreiz vēlme cīnīties ar citiem viedokļiem ir pārāk traucējoša mums pašiem. “Tāpat mēs varam pieņemt, ka šis cilvēks pie savām atbildēm var nonākt vēlāk, vēl neskrien ar mums vienā līnijā. Kaut kad viņš nonāks galamērķī, bet, iespējams, nenonāks nekad,” uz līdzcietību aicināja dakteris Vītiņš.

Piekļūt pie informācijas, kas nomierina

“Pats svarīgākais ir redzēt, ka šis karš kaut kad beigsies, un mums ir būtiski līdz šīm beigām nodzīvot pietiekami veselīgiem ar minimāliem zaudējumiem arī attiecību jomā. Droši vien mēs varam atzīt savu bezspēcību, ka mēs nevaram būt attiecībās ar cilvēkiem, kuri mums ar saviem uzskatiem vai savu uzskatu uztiepšanu izraisa dusmas. Ja mēs redzam, ka kāda informācija mūs ir pārāk savainojusi, tad varam meklēt ko tādu, kas piešķir veselīgu optimismu.”

Ārsts uzsvēra, ka, lai gan informācijas telpa ir ievainojoša, var izvēlēties arī tādu informāciju, kura palīdz justies mierīgiem.