Rīta intervija

EP vēlēšanu kandidāti: KPV LV saraksta līderis Kaspars Ģirģens

Rīta intervija

EP vēlēšanu kandidāti: "Jaunās Saskaņas" pārstāvis Jānis Orinskis

Paliatīvā aprūpe Latvijā un Norvēģijā. Vērtē Kristīne un Edgars Ķiguri

Norvēģijā pacientus arī apskaujam. Saruna ar paliatīvās aprūpes speciālistiem Kristīni un Edgaru Ķiguriem

Kristīne un Edgars Ķiguri ir medicīnas māsas. Viņi jau sešus gadus Norvēģijā strādā paliatīvās aprūpes jomā. Turpinot Latvijas Radio projektu „Izmisuma zonā”, piedāvājam interviju ar Kristīni un Edgaru Ķiguriem, kuri savu ikdienu, strādājot paliatīvās aprūpes jomā Norvēģijā, var salīdzināt ar pieredzi Latvijā, kad paliatīvā aprūpe bija nepieciešama pašu tuviniekam.

Uz dzīvi Norvēģijā Kristīne ar vīru Edgaru pārvācās jau pirms vairāk nekā sešiem gadiem. Līdz ar to viņiem ir praktiska pieredze šajā jautājumā gan dzimtajā zemē Latvijā, gan arī ārpus Latvijas. Strādājot par māsām Lilehammeres pilsētā, Ķiguru darba vieta ir mājas aprūpē. 

Arī jūsu ikdiena ir saistīta ar paliatīvo aprūpi?

Edgars: Jā. Paliatīvās aprūpes pacienti izvēlas daudzi pavadīt savas pēdējās dienas mājās. Un šī mājas aprūpe to nodrošina, ka tu pilnvērtīgi spēj būt mājās, neskatoties uz diagnozes smaguma pakāpi, spēj pavadīt savas dzīves pēdējās dienas, mēnešus, gadus medicīniskajā aprūpē; un pats svarīgākais arī, ka pacients jūtas ērti, komfortabli un vēl papildus tiek uzsvars likts uz radinieku atslogošanas no visām pūlēm un raizēm.

Paliatīvā aprūpe, manuprāt, ietver sevī pacientu aprūpi un radinieku aprūpi, kas neprasa lielas pūles. Un attiecīgi cilvēkresursi tiek ieguldīti tik, cik tas ir nepieciešams, jo cilvēks jau ir tā lielākā dzīves vērtība. Un priecē, ka cilvēks ir atslābis sejā, izteiksmē un emocijās. Viņš ir gatavs aiziet no šīs pasaules, mirt. Viņš to ir apzinājies. Vēl kas ir svarīgi – pateicoties šai labajai paliatīvajai aprūpei, visi radi spēj apciemot, vēl izrunāt lietas, un tas ir brīnišķīgi, jo radiniekiem principā nekas īsti fiziski nav jādara, - to nodrošina sistēma, kas darbojas. To pat nevar nosaukt par sistēmu, tā ir lietu sakārtotība. Ļoti elementāri, jo paliatīvā aprūpe izklausās ļoti sarežģīti, bet patiesībā tā ir pamatā aprūpe pati par sevi plus atsāpināšana…

Kristīne: Tā ir multidisciplināra aprūpe.

Edgars: Jā, un informācijas pareiza sniegšana gan pacientam, gan radiniekiem un uzmanības pievēršana, jo katrs ir pelnījis uzmanību, it sevišķi mirstošie ir pelnījuši uzmanību. Arī tā apziņa, ka tu nesteidzies nekur, kaut vai tev ir maz laika. Vai arī tu atnāc, kad tas ir nepieciešams. Tu vari tur pavadīt divas vai trīs minūtes, bet pacients tavā sejā izlasa, ka tu esi atnācis, jo viņš tevi ir pasaucis. Tu esi tur divas minūtes, pārmij dažus labus vārdus un dodies prom, un pacients ir atkal mierīgs. Kaut vai tikai iedod tos pretsāpju medikamentus.

Jūs minējāt, ka tā ir multidisciplināra nozare, un vēstulē, ko sūtījāt Latvijas Radio, teicāt, ka „sadarbība starp institūcijām notiek raiti un ātri”. Kā jūs to raksturotu?

Kristīne: Principā ir tā, ka, strādājot mājas aprūpē, es esmu kā māsa, sadarbība notiek ar ģimenes ārstu ar stacionāra ārstu un neatkarīgi no diagnozes – tā var būt onkoloģija vai smaga sirds mazspēja, vai nieru mazspēja, neatkarīgi no diagnozes pamata. Šī sadarbība notiek telefoniski, elektroniski. Mums ir tāda zemā pieeja – mēs varam ļoti viegli sakomunicēt ar ārstējošo ārstu stacionārā, kas nozīmē ārstēšanu. Viņš šo informāciju nodod ģimenes ārstam, kas izraksta e-receptes, tad mēs, mājas aprūpē strādājošās māsas, pasūtām aptiekā visas nepieciešamās zāles, mēs ar tām dodamies pie pacienta uz mājām. Līdz ar to mēs nodrošinām to medicīnisko, praktisko pusi – tā ir atsāpināšana, tā ir dažādu manipulāciju veikšana, tas ir gan ar katetru aprūpe un viss, ko var iedomāties. Mēs varam brīvi sazināties, apejot ģimenes ārstu, ar ārstējošo ārstu. Līdz ar to māsām ir tāda iespēja brīvāk izpausties profesionāli, gan arī mēs varam novērtēt pacientu. Mēs varam uzreiz ziņot, ka mēs redzam, ka, piemēram, šī atsāpināšana nefunkcionē, mēs varam ārstam ziņot un, jā, – mēs mēģinām kādu citu veidu, pacients tiek iesaukts uzreiz atpakaļ slimnīcā. Tas notiek ļoti raiti, ļoti viegli pieejams, un līdz ar to pacientam un radiniekiem principā nav par to jādomā. Mēs novērojam, ziņojam un nodrošinām viņiem palīdzību adekvāti tajā brīdī, jo stāvokļa izmaiņas var būt pa stundām, pa dienām, kas ir arī ļoti svarīgi. Ne tas ir maksas pakalpojums, ne tas ir kāds apgrūtinājums pacientam un radiniekam. Principā tas ir ļoti labi atstrādāts gadiem un funkcionē ļoti labi.

Edgars: Noteikti māsas mājas aprūpē, ģimenes ārsts, kas ir pieejams, un stacionārs, konkrētā nodaļa, jo visiem paliatīvās aprūpes pacientiem ir „open retude”.

Kristīne: Tas ir „atvērtā atpakaļatgriešanās slimnīcā”.

Edgars: Ja nu gadījumā ir nepieciešama kāda cita veida iejaukšanās. Lai, pieņemsim, ieliktu centrālo venozo katetru, ko var izdarīt tikai stacionārā, tad viņš tiek momentā, apejot uzņemšanas nodaļu, ievietots tajā nodaļā, kas ir jau aizrunāta, tiek veikta procedūra. Tas ir dažu stundu jautājums, un mēs turpinām visu sniegt. Un atkal par elektronisko… Tie ir e-pasti starp ģimenes ārstu un mums. Mums ir novērojums – „viņam tagad vairāk sāp”. Uzrakstām, viņš saka – „jā, jūs varat paaugstināt devu.” Viss! Un tā ir tā komunikācija. Un tas ir ļoti elementāri.

Kristīne: Tas nav sarežģīti, tā principā ir tikai sistēma, tā komunikācija, kā tam būtu jābūt. Un tu redzi, ka tas strādā. Un cik tas pēdējais dzīves posms, kas cilvēkam atlicis, ka tas ir godpilns un cieņpilns. Cilvēks spēj komunicēt, viņš var būt ar saviem piederīgajiem, viņš var brīvi justies mājās, savā vidē, droši. Viņam nesāp.

Edgars: Jā, tur ir tā, ka pacientam tiek viss nodrošināts vajadzīgajā brīdī. Un tas nav daudz vajadzīgs. Nodrošinājums tehniskais ir vairāk mums, personālam. Slimnīcu gulta, kas tiek nolikta vai nu viesistabā, ja guļamistaba ir par mazu, lai tiktu pacelts augstāk galvgalis, kājgalis un pārējais, lai mums nav muguras jālauž.

Kristīne: Un to dara iestāde, kas atbrauc mājās. Ja pacients izlemj, ka vēlas būt mājās savā pēdējā dzīves brīdī, tad atnāk novērtē, ka šeit vajadzētu dušas krēslu, gultu, staiguli, kruķus - vienalga, kas pacientam nepieciešams. Un to visu sagatavo, pirms pacients ienāk mājās, un, kad viņš atgriežas, viņam principā viss ir gatavs. Viņš var būt aprūpēts un funkcionēt mājās atbilstoši savam aprūpes līmenim – vai viņš ir staigājošs, vai gulošs.

Edgars: Un cik laba ir sajūta šim pacientam. Varbūt viņš pat aizmirst tajā brīdī, ka viņš ir tik..

Kristīne: Nedziedināmi slims…

Edgars: Un šī aprūpe ir tas, kas palīdz paildzināt to visu. Mums ir gadījumi, ka ir jauns pacients un tas ir dienu jautājums. Un ir tā, ka ir gads un ilgāk. Un par to nav jādomā, cik ilgi man atlicis dzīvot. Bieži vien daudzi dod termiņus pacientiem. Tas nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ko tu izdarīsi šodien, rītdien. Man arī ļoti patīk doma par radinieku un līdzcilvēku atslogošanu brīdī, kad tas ir nepieciešams. Jo arī mēs apsēžamies vai aizejam uz virtuvi un parunājam ar sievu un paprasām: „Vai tu jūties droši viena pati?” Jo ir brīži, kad mēs informējam, ka pacients ir kritiskā stāvoklī un var drīz aiziet. Tad viņi palūdz, vai kāds nevar būt klāt brīdī... Un mans darba devējs to ļoti operatīvi nodrošina. To nakti pavada mediķis vai māsa, sēžot pie pacienta gultas. Un tā ir tikai vienas nakts dežūra, bet tas ir nenovērtējami…

Kristīne: Tā cilvēka ģimenei.

Jūs sešus gadus esat Norvēģijā un redzat šo sistēmu. Vai tur viss ir ideāli, vai arī pa šo laiku sistēma ir augusi? 

Kristīne: Noteikti ir augusi. Protams ir dažādi trūkumi visur, bet ir ļoti liels progress ir novērojums. Arī medicīnas personāla pieaugums, bet ir pieprasījums un ir piedāvājums, un līdz ar to sistēma attīstās ļoti strauji. Un, ņemot vērā, ka cilvēki arī izsaka vēlmi atrasties mājās, maksimāli ilgi neatkarīgi no savas slimības vai sava stāvokļa. Attiecīgi sistēma tiek uzlabota – ko var vēl darīt, lai to nodrošinātu. Protams, viss ir progresā.

Edgars: Konkrēti Lilehammerē ir uzsvars uz to, ka pacientam pēc iespējas jābūt mājās, un tas ir labi gan pacientam, gan valstij, lai nebūtu jāguļ kādā institūcijā. Un attiecīgi visi resursi tiek virzīti, kas ir labi. Un bieži mums tiek teikts, ka tik un tik izmaksā pacients, kas atrodas stacionārā, tikai tāpēc, ka viņam nav kur tālāk braukt.

Uzskaitījāt daudz un dažādas lietas, ko nodrošina paliatīvā aprūpe Norvēģijā. Cik tas izmaksā pacientam un viņa tuviniekiem?

Kristīne: Nekas nav jāmaksā. Ir tikai atsevišķiem kompensējamiem medikamentiem līdzmaksājums, bet principā par neko nav jāmaksā.

Edgars: Svarīgi ir tas, ka lietas tiek nodrošinātas vispirms, un tad, ja par kaut ko ir jāmaksā, tad to pēc tam. Tas nav svarīgi, tas ir otršķirīgi.

Jums ir arī pieredze paliatīvās aprūpes jomā Latvijā. Šeit gan kā tuviniekiem? 

Kristīne: Mums bija burtiski nesen. Aprīļa sākumā. Manai vecmammai, viņa tika stacionēta ar asinsizplūdumu smadzenēs. Mēs domājām, ka tas ir insults. Bet tā bija tikai likumsakarība. Izrādījās, ka pie dažādu izmeklējumu veikšanas stacionārā Stradiņa slimnīcā viņai tika konstatēta smaga onkoloģiska saslimšana ar metastāzēm dažādos audos – smadzenēs, plaušās, iegurnī, kaulos, kas netika konstatēta pirms šīs stacionēšanas. Bet viņa atradās ģimenes ārsta uzraudzībā regulāri un diemžēl kaut kādu iemeslu dēļ ģimenes ārste nebija tik prasmīgi novērtējusi dažādus rezultātus, kas tika arī veikti – analīzes, izmeklējumi, un arī viņai bija sūdzības. Stacionārā viņa atradās, un ārstējošais ārsts teica, ka te diemžēl neko nevar darīt, ka šobrīd tā ir simptomātiska un paliatīva ārstēšana. Un uz jautājumu, ko mums darīt tālāk, ārsts atbildēja, ka „šobrīd tā ir sociāla problēma”. Ka paliatīvā aprūpe ir sociāla problēma un ko darīt tālāk, viņš nezina. Viņš zina, ka pēc dažām dienām viņa tiks rakstīta āra, jo viņai ir veikti visi izmeklējumi. Konsīlija lēmums ir, ka nekāda ķirurģiskā, starošana, ķīmijterapija nav iespējama, līdz ar to viņa ir tikai aprūpējama. Un atsāpināma. Un tad mēs sapratām, ka mums ir jāmeklē risinājums, ko darīt tālāk.

Edgars: Tas tiek uzgrūsts uz radinieku pleciem. Jau tā ir šoks un pārdzīvojums, ka tuvinieks ir…

Kristīne: ...nedziedināmi slims.

Edgars: Šī „sociālā problēma” ir tāds spārnots teiciens.

Kristīne: Un mēs zinām, ka ir paliatīvās aprūpes nodaļa, kas tagad pārcelta uz „Biķerniekiem ” no Onkoloģijas centra, bet, ka tajā var iestāties rindā, konsultējoties ar paliatīvās aprūpes speciālistu. Un cilvēks tiek ievietots rindā, un tā rinda var būt, protams, dažāda. Es saprotu, ka tur ir septiņu dienu uzturēšanās.

Edgars: Bet Stradiņu slimnīcas nodaļa pasaka – jums ir tik un tik dienas, pirms pacients tiks izrakstīts. Tev ātrumā jāizdomā, kur šo pacientu…

Kristīne: Un tad mēs ar interneta palīdzību sākām meklēt dažādas nodaļas un sapratām, ka pirmās slimnīcas teritorijā ir nodaļa, kur var ievietot paliatīvās aprūpes pacientus. Sazvanījāmies, paskaidroja mums, ka tas ir maksas pakalpojums. Ka ir vienvietīgas un divvietīgas palātas. Ka ir māsiņa no astoņiem līdz astoņiem, aprūpētājs visu diennakti un divreiz nedēļā ir ārsts. Un mēs bijām gatavi šo soli spert, jo sapratām, ka mājās laulātais nevarēs viņu aprūpēt – nav ne aprīkojuma, ne arī viņš psihiski to spēs izturēt. Bija nepieciešama mediķu klātbūtne. Ņemot vērā, ka viņa arī palika kopjama, un ne tur bija komunikācija, ne viņa spēja runāt.

Edgars: Telefoniski izklausījās ļoti daudzsološi. Tas, ka tas bija maksas pakalpojums – ap 30 eiro diennaktī… tas… mēs bijām priecīgi, jo mums šķita, ka saņemsim pakalpojumu adekvātu vai elementāru, bet patiesība bija daudz rūgtāka, kad pacients tika pārvests. Es biju tur iegājis vienu reizi, un tur ir tumsonība, tas ka… es pat nezinu, kā lai pastāsta. Ka neprot īsti runāt. Ir gan bēdīgi, gan kauna sajūta. Es satiku cilvēku, ar kuru es mācījos kopā Latvijas Universitātē. Viņa ir nodaļas vadītāja, vecākā māsa. Es, kā jau mediķis, uzdodu jautājumus, kas šobrīd notiek, kāda ir pretsāpju terapija, kādu šķidrumu dod, jo Stradiņos viņa intravenozi deva nātrija hlorīdu, šķidrumu. Un ar to šķidruma daudzumu, ko viņai deva intravenozi, viņa tā kā atplauka, un viņa pat atpazina gan savu dēlu, gan mani atpazina. Mēs varējām parunāt dažus vārdus. Viņa, protams, ātri nogura, bet tas ir nenovērtējami. Un atkal rekomendētā nodaļa. Manis uzdotie jautājumi jau izveda no pacietības virsmāsu, jo viņa man atcirta – „Jūs tagad nozīmēsiet ārstēšanu?! Mums ir ārsts ceturtdien.” Bet es tur stāvu otrdienā un es viņai saku, ka stāvoklis var mainīties, pēc stundas būs kaut kas cits. Man galvā doma: „Vai tiešām tu kā māsa arī nespēj pati novērtēt…”, bet šāda tipa nodaļā ārsta apmeklējums divas reizes nedēļā, manuprāt, ir diezgan neadekvāts. Tas varbūt nav vajadzīgs - fiziski klāt, bet ka māsa nosūta novērojumus ārstam un viņš atsūta viņai atbildi. Kas mani aizvainoja – viņai tika nozīmēts 250 ml šķidrums diennaktī, ņemot vērā, ka viņa pati nespēja dzert. Un brīdī, kad es uzzināju, ka ir 250 ml, es pastāstīju šim medpersonālam vai konkrētai darbiniecei: „Noliec sev glāzi 250 ml ūdens un pamēģini ar šo visu diennakti pati izdzīvot!” Tas ir absurds, bet viņi vairāk nedod, jo ārsts to nav nozīmējis. Punkts! Ar to arī saruna beidzas.

Kristīne: Arī šī atsāpināšana – viņi grib, lai ģimenes ārsts raksta receptes, jo atsāpinošie preparāti ir saistīti ar kompensējamiem medikamentiem, tādēļ ģimenes ārsti izraksta. Mūsu radinieks devās pie ģimenes ārsta, tika nozīmēts fentanila plāksteris, kas jāmaina katru trešo diennakti. Ģimenes ārsta palīgs, jo ārste nebija uz vietas, nespēja atrast šādu plāksteri sistēmā. Un piecas reizes tika nepareizi izrakstīta recepte. Viņi pat nezina, ka ir šādi līdzekļi. Principā būtu katru reizi.

Edgars: Un arī padomājot par dēlu, visu šo te maratonu. Viņam ir jābeidz strādāt tajā dienā un momentā, un viņam ir jāvelta laiks kaut vai aiziet, jo absurds ir tajā, ka šajā nodaļā – fizioloģiskais šķīdums, kas jādod, tas ir dēlam jāpērk pašam, viņam jāiegūst recepte pie ģimenes ārsta, jāaiziet uz aptieku, jāaiznes uz nodaļu. Tieši tas pats ir ar pretsāpju plāksteriem. Un tas ir viss, ko spēj radinieks darīt. Tad atkal man, ieejot nodaļā – esmu attāls radinieks, jo šī bija Kristīnes vecmamma, un es varu vairāk kritiski skatīties uz šo pacientu. Es ieeju nodaļā. Viņa guļ bezsamaņā, viņa bija piesieta, kas bija nepieciešams, jo viņai bija nazogastriālā zonde un viņa varētu viņu izraut ārā. Bet tajā dienā, kad es atnācu, es atsēju, pacēlu viņas roku un rādīju medpersonālam, un teicu, ka „es domāju, ka viņa nespēj vairs neko izdarīt. Varbūt tomēr atsiesim.” Man radās sajūta – vai personāls zina to darbu vai nezina. Vai vienkārši – kā ir, tā ir.

Kristīne: Sāpīgi, ka mēs runājam par paradigmu izglītības sistēmā, ka audzēknis ir fokusā, bet mēs nerunājam par paradigmu veselības aprūpes sistēmā, kad beidzot pacients ar savu ģimeni ir fokusā, jo nāve.. Tik maz grib runāt par nāvi, jo tā tiek uztverta kā tāds TABU, bet nāve jau ir dzīves sastāvdaļa un jebkurš cilvēks to apzinās, un par to jārunā jau no mazotnes. Tas ir sāpīgi, šī komunikācija. Ienāk laulātais vīrs pie ārsta un prasa, kas ir un kā iet, un kā būs tālāk. Tajā brīdī personāls, kas atrodas nodaļā saka – „Ko jūs gribat? Jūs gribat viņu vēl ārstēt?” Cilvēkam, kurš tūlīt zaudēs savu tuvinieku, ar kuru viņš nodzīvojis 40 gadu, tas nav pareizais jautājums, kaut gan viņš apzinās, ka viņa aizies. Un fakts, ka mēs nezinājām, ka viņa ir mirstoša pirms nedēļas, jo tas tika atklāts pēkšņi un negaidīti. Ja viņa dzīvotu piecus gadus paliatīvajā fāzē, būtu varbūt vieglāk pieņemt to, ka viņa mirs, bet zinot, ka viņa vēl pirms nedēļas sēdēja ar saviem mazbērniem un bija priecīga… Un kad tev pasaka – „Ko jūs gribat ārstēt?” Nē, mēs gribam ar viņu parunāt… Mēs paši bijām spiesti meklēt skābekļa aparātu, jo viņai bija ieteicama skābekļa terapija. To var iznomāt, bet šī informācija ir tik nepieejama. Principā tev jābeidz strādāt, lai tu varētu cilvēkam nodrošināt cieņpilno vienu diennakti, kas viņam ir atlicis, lai viņam nesāp un lai viņam būtu komforts savas pēdējās dzīves stundās. Cik tas ir svarīgi! Vai mēs katrs negribam justies ērti arī tad, kad mēs nomirstam? Pats trakākais, ka liekas – tu uztici piederīgo nodaļā, kur tev liekas, ir profesionāli veselības aprūpes speciālisti, bet tajā pašā laikā tu esi spiests uzdot jautājumus – vai jūs darāt to un to? Vai viņai nesāp? Tu jūti, ka ir šie trūkumi. Fiziski tiek nodrošināta tikai telpa un gulta.

Edgars: Mediķiem ir liels apvainojums un dusmas uz konkrēti uzdotiem jautājumiem. Tur viss dialogs apstājas. Māsa sajūtas aizvainota, aizskarta. Neviens jau nevēlas strīdēties. Es jau arī pasaku, ka nenāku strīdēties. Esmu mērķa labad.

Visu apkopojot, kas ir tās lielās atšķirības starp Latviju un Norvēģiju paliatīvās aprūpes jomā? Kas Latvijai būtu primāri jāuzlabo?

Edgars: Ātra un operatīva informācijas pārdale starp māsu, radiniekiem un ārstējošo ārstu, ģimenes ārstu.

Kristīne: Otra lieta - jābūt pieejamai un pilnvērtīgai informācijai radiniekiem ar visām iestrādēm, iespējām, ko darīt, ja pacients var doties mājās, ko darīt, ja pacients nevar doties mājās.

Edgars: Labprāt, gribētu, lai Norvēģijas modelis būtu šeit un attiecīgi komunikācija starp šiem dažiem cilvēkiem. Ja pacients ir paliatīvajā aprūpē, tad māsa vai ārsts sarunā dienu pie pacienta gultas un izrunājās – konkrēti un visu izrunā.

Kristīne: Latvijā principā arī jau ir mājas aprūpe, bet tā nenodrošina mirstošajam diennakts aprūpi. Tas ir plāns, pie kā būtu jāstrādā Latvijā. Tas nav tikai onkoloģiskiem pacientiem. Tā ir arī bērnu un geriatriskā aprūpe. Tā būtu jānodrošina mājās, viņam ērtā vidē, ka radinieki var turpināt strādāt, zinot, ka viņa piederīgais tiek aprūpēts vismaz trīs reizes dienā, četras reizes dienā, bet, ka tas būtu ilgstoši, nevis tikai dažas reizes dienā.

Kristīne: Tā problēma ir tik dziļi iesakņojusies.. Tas ir pārsteidzoši, ka par to tik maz tiek runāts, ņemot vērā onkoloģisko pacientu īpatsvaru.. Kur visi šie cilvēki ir?! Tādi cilvēki, kas saskārušies ar sistēmas nepilnvērtību, ar gultas vietu neesamību un informācijas deficītu un komunikācijas trūkumu un diemžēl labas attieksmes trūkumu.

Edgars: Arī muļķīgās rindas ir absurds, kas ir spļāviens sejā tuviniekiem, kas tā jau ir izmisumā. Mūsu pieredze strādājot Norvēģijā – šī diennakts aprūpe notiek. Tā diennakts ir sadalīta trīs dežūrās. Daudzi pacienti prasa „tagad tu iesi mājās?” es saku – „Jā, man trijos beidzās dežūra, es dodos mājās.” Un viņi man prasa: „Nu tad, ja kas, es varu zvanīt rītdien?” Es saku: „Tu vari zvanīt cauru diennakti. Mēs nekad neapstājamies, neskatoties nedz uz sarkanajām dienām, nedz uz svētkiem.” Tas ir tik feini – ar šo vārdu es apskauju viņu drošības spilvenos.

Kristīne: Cik svarīgi tas ir, saruna ar piederīgo! Tas ir neatsverami. Kāda jēga māsai no maģistra grāda, ja tu nespēj komunicēt ar tuviniekiem. Diemžēl tas profesionālais nihilisms ir iestājies tik tālu, ka tu saproti, ka tu esi kā pret sienu. Tā tam nebūtu jābūt. Norvēģijā mēs arī apskaujam pacientus. Cik tas ir mīļi un patīkami. Un kad nobirst asara un viņš jūt, ka ir vajadzīgs kādam. Un tu to dari ar prieku, pat ja viņš ir mirstošs. Sāpīgi, ka tavi kolēģi ir spējīgi būt tik aukstasinīgi un ar tādu nostāju, ka lūk – „ko jūs vēlaties tagad? Viņa mirst!” Mēs to zinām. Mums tas nav jāsaka, bet ko jūs darāt, lai viņi mirtu cieņpilni?

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Veselība
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti