Izdegšana šķietami sākas diezgan pēkšņi, bet pēc tam, atskatoties pagātnē, var redzēt, ka tas noticis pakāpeniski. Ja sākotnēji izskatās, ka cilvēkam vienkārši darbs labi padodas, tad ar laiku viņš turpina strādāt arvien vairāk un vairs ne ģimene, ne kas cits nav svarīgi, – un tas rada risku izdegt, skaidroja Veržbickis.
Visbiežāk izdegšanas sindromu saista ar pārslodzi darbā, bet tas ir aktuāls arī, piemēram, studentiem un jaunajiem vecākiem, atklāja psiholoģe, kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas psihoterapeite, supervizore Marija Ābeltiņa.
Psiholoģe skaidroja, ka izdegšanas riskam bieži ir pakļauti cilvēki, kuri vienmēr ļoti cītīgi dara savu darbu un nekad nav apmierināti ar paveikto – pat tad, ja atzinību izsaka vadītājs.
Liels darba apjoms, kas jāpaveic ierobežotā laikā un līdzi nes milzu atbildību, rosina izdegšanu, skaidroja ārsts psihiatrs, kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas psihoterapeits Aleksands Veržbickis.
Tas rada izteiktu pārslodzi un dažādus traucējumus – nogurumu, grūtības paveikt darbu jeb kognitīvās problēmas un imūno disfunkciju. Ja cilvēks iepriekš nav daudz slimojis, bet pēkšņi tas notiek bieži, tā ir imūnā disfunkcija, sacīja ārsts.
Aleksandrs Veržbickis skaidroja, ka cilvēki visbiežāk novēloti pamana izdegšanu. Lai gan sekas redzamas pēkšņi, atskatoties uz pagātnes notikumiem, redzams, ka izdegšana veidojusies pakāpeniski.
Viena no izdegšanas sekām ir bezjūtīgums un cinisms, kas ir noguruma un bezspēka rezultātā izveidota aizsargbarjera, mēģinot sevi pasargāt, skaidroja Ābeltiņa.
Tas ārēji var izpausties kā cinisms, melnais humors, strupas atbildes. Vēl cilvēki sāk meklēt veidus, kā ātri iegūt enerģiju, piemēram, patērējot daudz saldumu vai kafijas.
Psiholoģe norādīja, ka darba slodzei ir nozīme un ir atšķirība, vai tā ir īslaicīga vai hroniska krīzes situācija.
“Kas ir tā vide, kurā mēs atrodamies, kas ir tie cilvēki, kas ir tas kolektīvs, kāds ir vadītājs, kādi ir darba apstākļi,” izdegšanu veicinošos apstākļus skaidroja ārste. Viņa atklāja, ka jāpievērš uzmanība videi – vai tā ir draudzīga vai emocionāli vardarbīga, jo nereti darba kolektīvos attīstās intrigas vai tiek izdarīts emocionālais spiediens no kolēģiem vai vadītāja. Tādā gadījumā ir liels riska faktors, ka var rasties dažādas problēmas, tai skaitā arī izdegšana, teica Ābeltiņa.
Svarīgi arī individuālie faktori – tāpat izdegt iespējams ļoti draudzīgā vidē. “Tāpēc mēs varam meklēt iemeslus gan tajā, kur mēs esam, gan arī sevī,” sacīja psihoterapeite.
Ābeltiņa uzsvēra, ka svarīgas ir labas attiecības darba vidē – darbinieks saņem pozitīvu atgriezenisko saiti, ir pamanīts un atbalstīts.
“Vienalga, vai strādājam uz vietas vai šobrīd attālināti, svarīgi ir labie vārdi, vienkāršais paldies, ko es saņemu vai nesaņemu,” sacīja ārste.
Pie izdegšanas var novest arī pārspīlēta vadītāja kontrole. Psiholoģe stāstīja, ka no pandēmijas pirmā viļņa zina gadījumu, kad vadītājs no mājām strādājošiem darbiniekiem licis ik pēc pusstundas zvanīt un atskaitīties, ko viņi dara. "Vai arī nākt strādāt uz vietas, kur atvērta tipa ofisā uzreiz var aiziet paskatīties datorā, ko darbinieks dara," pauda Ābeltiņa.
