Nezinu, ko vēlos. Tipiska sūdzība pie psihoterapeita

Mūsdienās ir liela uzskatu daudzveidība par to, kā labāk dzīvot. Ļoti bieži šie ārējie uzskati kļūst svarīgāki par cilvēka iekšējām vajadzībām. Cilvēki izaug, veidojot sevi saskaņā ar ārējiem uzstādījumiem. Iekšējais Es paliek neatklāts vai tiek apspiests.

Pēdējā laikā apmēram puse manu klientu, vēršoties pēc palīdzības, sūdzas par to, ka paši nezina, ko viņi vēlas.

Viņi nezina, kādu darbu grib strādāt, ko mācīties, kādu hobiju izvēlēties, kādas bikses pirkt. Cilvēki nezina, kas viņiem interesē, kas patīk.

Aktuāli ir jautājumi. Kas es esmu? Ko es gribu? Kur pazūdu es? Kur pazūd mana dzīve?

,,Gads paiet kā viens mirklis.” ,,Man nav savas dzīves.”,,Bērnībā zāle bija zaļāka.” Laiks saīsinās. Krāsas zaudē savu košumu. Izzūd skaņu daudzveidība. Pasaule sāk izskatīties plakanāka un pelēkāka.

Centīšos paskaidrot, kā es redzu, kas veicina kļūšanu par sevi un kas veicina sevis pazaudēšanu, izmantojot vienkāršotu četru dzīves attīstības posmu aprakstu. Veiksmīga attīstības posma pārvarēšana veicina kļūšanu par sevi. Neveiksmīga veicina sevis pazaudēšanu.

Četri dzīves posmi:

1. posms. Saplūsme un kopēšana.

Šajā vecumā bērni imitē vecākus. Meita, spēlējoties ar lellēm, lieto izteicienus, ko lieto mamma vai bērnudārza audzinātāja. Dēls skrien un kustas līdzīgi kā tētis. Neapzināti tiek kopēta ķermeņa poza, runas stils, elpošana. Tiek pārkopēta spēja komunicēt ar cilvēkiem. Arī slimot ar saaukstēšanās slimībām bērns iemācās no vecākiem.

Šajā dzīves posmā bērna Es ir saplūdis ar vecāka Es, un tas ir normāli. Ir labi, ja bērns var paspēlēties, paeksperimentēt - darīt kā tētis, kā mamma vai kā treneris. Apkārtējie no malas secina: ,,Viņš ir tēta kopija uzvedībā, bet smaida kā mamma.”

Saplūsmes posmā bērns ik pa brīdim vēlas darīt kaut ko, vadoties pēc savām vēlmēm. Spēlēties rotaļu laukumā. Lasīt akmeņus. ,,Es pats vēlos darīt. Es pats to baudu. Es pats sevi pozitīvi novērtēju.” Kaut kur iekšējās pasaules dzīlēs rodas ,,Es” izjūta. ,,Es esmu. Es jūtu, ko gribu. Es esmu gana labs. Var darīt savādāk, nekā citi dara.” Vienlaikus prātā eksistē sistēma, kura vadās pēc citu vēlmēm. Ja es rīkošos pareizi, vecāki mani pozitīvi novērtēs. Lai patiktu skolotājai, uzvedīšos noteiktā veidā. Sāk eksistēt divas sistēmas ,,Es vēlos" sistēma un ,,Kā pareizi” sistēma.

Ir labi, ja šajā posmā cilvēks var gan kopēt, gan eksperimentēt, darīt pa savam. Varu darīt, kā vajag, un varu darīt pa savam. Posma nobeigumā cilvēks ir gatavs uzsākt savu dzīvi, iepazīt sevi, iepazīt pasauli. Viņš māk izdzīvot un pielāgoties.

Ja saplūsmes posma sākumā kopēšana dominē, tad saplūsmes posma beigās aizvien vairāk parādās neatkarīga Es izjūta un savs viedoklis.

Saplūsmes un kopēšanas posms normāli ilgst apmēram līdz 20 gadiem. Robežas starp attīstības posmiem nav stingri noteiktas. Pāreja no viena posma uz otru notiek gadiem ilgi. Daudzi cilvēki turpina dzīvot saplūsmes posmā visu dzīvi.

Ja cilvēks iemācās domāt un darīt tikai to, ko citi grib vai kas ir pareizi, viņš pazaudē iespēju iepazīt un atklāt sevi. Sekas ir sevis pazaudēšana, atkarības, depresija, bailes...

Saplūsmes posmā dzīves veidotāji ir citi. Svarīgākie vērtētāji arī ir citi cilvēki.

Nākamā posma uzdevums būs izveidot: ,,Es pats vērtēju. Es pats nosaku savu dzīvi.”

2. posms. Atdalīšanās. Sevis atklāšana.

Šajā posmā cilvēks atklāj, kas viņu īsti interesē, kāda profesija patīk, kādu partneri izvēlēties. Pamazām notiek pārvērtēšana - vai ņemt līdzi tos uzskatus, kas iekopēti no vecākiem, vai veidot savus uzskatus un vērtējumus. Ir labi, ja var paņemt kaut ko noderīgu līdzi no pirmā posma, nevajadzīgo izmest un veidot savu uzskatu sistēmu, savu Es, savu dzīvi.

Es varu izvēlēties profesiju, kuru pats gribu. Man ir savs viedoklis. Izvēlos dzīvot pa savam. Vienlaikus varu sadzīvot arī ar citiem, jo esmu to iemācījies pirmajā dzīves posmā.

Atdalīšanās posms būs vieglāks, ja apkārt esošie cilvēki spēj pieņemt atšķirīgu viedokli. Ja, piemēram, vecāki uzskata, ka tikai viņu viedoklis ir pareizs un labs, viņi enerģiski cīnīsies pret bērna atdalīšanos, vienalga, vai bērnam piecpadsmit gadi vai sešdesmit.

Veiksmīga atdalīšanās dod iespēju sajust sevi, iepazīt sevi, ļaut sev būt. Ar vienu klienti šo sevis tapšanas procesu esam nosaukuši par ,,sevis legalizāciju”. ,,Sevis legalizācija” ir pretstats dzīvošanai pagrīdē vai nedzīvošanai, vai falšai dzīvošanai - dzīvošanai, kā ir pareizi.

Sava Es atklāšana caur atdalīšanos parasti ir unikāla, radoša, neprognozējama. Tiek ģenerēta enerģija, aizrautība, mierīgs prieks. Šis posms varētu ilgt apmēram no divdesmit līdz trīsdesmit gadiem.

Sava Es likvidēšana parasti ir vienveidīga, klišejiska: 

  • Cilvēks strādā līdz izdegšanai, jo ir jāstrādā vairāk un vairāk. Ārējais uzstādījums pelnīt vairāk sagrauj iekšējo Es, kuram ir atšķirīgas intereses.
  • Cilvēks baidās no neveiksmēm un izmisīgi cenšas būt veiksmīgs. Dzīšanās pēc veiksmīguma sagrauj daudzus. Domas ir aizņemtas ar to, kā es izskatīšos citu acīs neveiksmes gadījumā. Te bailes un mazvērtības kompleksi aizņem cilvēka prātu, neļaujot dzīvot savu dzīvi.
  • ,,Es veltu savu dzīvi bērniem; vecākiem.” Pienākums kādam kalpot kļūst svarīgāks par savas dzīves dzīvošanu.
  • Moderni ir dzīties pēc laimes, pa ceļam pazaudējot sevi un kļūstot aizvien nelaimīgākam. Viltus ideja par bezgalīgu laimi vilina un sāk ekspluatēt cilvēku.
  • Cilvēks visu laiku baidās, bailes piepilda prātu, tur nav vietas savām interesēm, savam Es.
  • Un citas bezgalīgas variācijas par tēmu, kā nedzīvot savu dzīvi.

3. posms. Sevis realizācija, ierobežojumu pieņemšana.

Ja ir atklāts, kas interesē, patīk, ir jāķeras pie realizācijas. Strādāju darbu, kas patīk. Veidoju ģimeni, kādu gribu. Realizēju savas idejas atbilstoši reālām iespējām. Savu ideju realizācija dod gandarījumu neatkarīgi no sasniegumu spožuma. Ļoti būtiski ir spēt pieņem savu iespēju robežas. Viena no lielākajām problēmām šajā posmā ir apstāties, nepārcensties. Panākumu gūšana stipri veicina atkarību, cilvēki pārstrādājas, tiecas augstāk un augstāk. Līdz izdeg, sadeg. ,,Dodot gaismu, sadegu.” Tas ir sauklis, kas mudina ārstus pašiznīcināties.

Priecājos par paveikto, priecājos par procesu. Nebēdāju par to, ka sasniegumi varētu būt vēl lielāki. Gudrība nav strādāt vairāk un vairāk. Gudrība ir apstāties. ,,Man pietiek. Ir gana labi.”

Sevis realizācija vidēji varētu ilgt no trīsdesmit līdz sešdesmit gadiem.

4. posms. Novecošanās pieņemšana.

Cilvēka spējas mazinās. Tiek baudīts iepriekš sasniegtais. Svarīgi spēt pieņemt zaudējumus, neapstāties, dzīvot uz priekšu.

Savs Es tiks saglabāts, ja cilvēks atcerēsies un izbaudīs labo, ko dzīves laikā sasniedzis.

Savs Es smagi cietīs, ja cilvēks atcerēsies un domās par to, kas ir bijis slikti.

Dzīvojot dzīvi, ir milzum daudz iespēju ļaut sev būt, just sevi, realizēt sevi. Tāpat ir daudz iespēju sevi pazaudēt. Tuvu cilvēku zaudējumi. Krīzes. Citu cilvēku intereses un vajadzības.

Parasti sevis atrašana un pazaudēšana ir nemitīgā dinamiskā mijiedarbībā. Katru dienu var sevi atklāt no jauna un tāpat pazaudēt. Sevi atklāt un realizēt var tikai cilvēks pats. Ir labi, ja vecāki spēj sajust bērna patiesās vēlmes un palīdz realizēties. Ja vecāki paši ir dzīvojuši ,,kā pareizi”, viņi nebūs kontaktā ar sevi, būs grūti palīdzēt bērnam, pat ļoti, ļoti to vēloties. Un vēl ir daudz cilvēku, kuri labprāt izmanto citus savu vajadzību realizācijai.

Svarīgākie secinājumi:

  • Tikai es pats varu sajust, kas es esmu un ko es gribu.
  • Varu realizēt savas idejas reālistiskā apjomā.
  • Spēju pieņemt ierobežojumus.
  • Novecošanās un nāve ir normālas dzīves beigas. Vēl neviens nav izbēdzis no nāves.

Lai veicas katram atrast un pieņemt sevi!

,,Sveiks! Vai tu mani pazīsti? Tas esmu Es, tavs paša pazudušais Es.”

Saistītie raksti
0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Veselība
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti