Skolas ēkas varēja būt tukšas un klusas, jo mazo Mores skoliņu pirms pieciem gadiem bija paredzēts slēgt. Iemesli bija vairāki: pārāk maz skolēnu klasēs un valstij neizdevīgi. Lētāk būtu visus apkaimes bērnus salikt autobusos un vest uz citām skolām. Taču uzbrauktuve invalīdu ratiem izglāba Mores skolu no slēgšanas.
Akreditējot īpašas programmas un pieņemot bērnus ar īpašām vajadzībām, skola izglābās. Nu jau skolā katrs trešais bērns ir īpašs. Bērni klasēs mācās kopā un sen jau neviens nešķiro – ir kādam īpašas vajadzības vai nav. Atšķiras vienīgi fiziskā varēšana. Ratiņkrēsls paliek pie durvīm, solos vai aplī uz paklāja visi sēž vienādi.
More ir viena no tām mazajām Latvijas skolām, kas ministriju dokumentos skaitās nerentablas. Piemēram, 9.klasē ir četri skolēni. Ekskursijās visi brauc ar skolotājas auto. Sanāk lēti, bet labi. Taču tieši tas ļauj ar katru stundās strādāt atsevišķi. Un tāpēc uz Mori aizvien vairāk nāk mācīties tie, kas no citām skolām spiesti aiziet nesekmības dēļ. Šurp pārnāk pat bērni no specializētajām skolām.
"Mani matemātika iegāza. Te visu skaidro tik ilgi, kamēr saproti," novērtē Āris, kuram piebilst Vineta: "Man gāja ļoti švaki. Tagad sekmes ir uzlabojušās."
Direktore lielo nesekmību daudzās skolās skaidro ar to, ka pedagogi vienmēr cer sasniegt augstāku rezultātu, kas ir cilvēciski saprotams, tāpēc labprātāk strādā ar talantīgajiem; tāpat nozīme ir pedagogu vecumam. Sešdesmit gadu vecumā grūtāk būt elastīgākam. Bet šajā skolā vidējais skolotāju vecums ir 40 gadu. Tas ir ļoti maz, salīdzinot ar pirmspensijas un pensijas vecuma pedagogiem citviet.
"Tu taisi individuālo plānu, sēdi pēc stundām un gatavo kopā mājasdarbus. Kad viņi visu saprot un viņiem uzlabojas sekmes, un viņi bez grūtībām nokārto visus valsts pārbaudes darbus un no prieka lēkā, tad aizmirstas tas niknums un bezspēcība, kas dažkārt ir pārņēmuši. Tā mums ir medus maize dvēselei! Un tu esi gatavs to darīt atkal," stāsta skolas direktore Gundega Pētersone.
Līdz šim Mores skoliņa cīnījās viena. Bet nesen notika brīnums – piezvanīja bariņš aktīvu jauniešu, kas pateica: "Jūs palīdzat bērniem, mēs palīdzēsim jums. Ko visvairāk vajag?"
Direktore domājusi, ka viņu kāds smalki izjoko. Bet nu iniciatīva "Give More" uzņēmusi apgriezienus – tiek remontēts darbmācības kabinets un aktu zāle.
""Give More" ir vārdu spēle. Angliski "give more" ir dot vairāk, bet mēs to tulkojam kā dot Morei. Un gribam šiem bērniem iedot to sajūtu, ka viņi ir svarīgi! Ne tikai skolai, bet svešiem cilvēkiem," stāsta iniciatīvas pārstāve Marta Romānova.
Pēc remonta jaunieši grib bērnus arī mācīt. Dzīvei. Nolēmuši, ka visi kopā ceps picu un strādās ar koku. "Jaunieši, kas nesaņem atalgojumu, ir diezgan netipiska parādība. Man viena meitene prasa – tu ko, tā, par velti? Un es saku – jā, kāpēc ne? Tā, brīvprātīgi, var daudz paveikt," piebilst iniciatīvas "Give More" pārstāve Aija Ennīte.
Talkas notiek reizi nedēļā. Ja kāds grib pievienoties vai atbalstīt, to var droši darīt, jo vietu skaits nav ierobežots. Redzot tik nesavtīgu palīdzību, palīgā nāk arī skolēni un vecāki. Tādā veidā visi savai Morei dod vairāk, nekā no viņiem kāds prasa.
