Vienatne un vientulība nav viens un tas pats
Vientulība psiholoģiski ir ļoti nepatīkama un arī kaitīga, jo rada negatīvu noskaņojumu, kas izraisa sliktas emocijas un palielina risku saskarties ar neirodeģeneratīvām slimībām, sacīja Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs profesors Jurģis Šķilters.
Profesors piekrita, ka Covid-19 pandēmijas laikā pieaudzis vientuļo cilvēku skaits, līdz ar to arī palielinājies depresīvais stāvoklis. Jāņem vērā, ka vientulība dažādos vecuma posmos cilvēkus ietekmē atšķirīgi.
Katrs cilvēks kādā brīdī ir viens, bet tas nenozīmē, ka vientuļš. Vienatne arī palīdz sakārtot emocijas un domas, komentēja Šķilters.
“Te ir mazliet cita problēma – 21. gadsimta cilvēks īstenībā izvairās būt vientuļš, viņam ir visa sociālo tīklu sabiedrība, kurā viņš jūtas ļoti sociāls, un viņam ir daudz draugu, bet tas ir savā ziņā mazliet maldinošs priekšstats,” norādīja profesors.
Piederība kādai grupai mazina nedrošības vai apdraudējuma izjūtu, viņš sprieda.
Vientulība ietekmē atmiņas procesus
Atmiņas procesi darbojas, cilvēkiem ikdienā mijiedarbojoties, skaidroja Jurģis. “Ja mēs domājam it īpaši par vecāka gadagājuma cilvēkiem, kas ir būtībā riska grupa Alcheimera un Parkinsona slimības gadījumos, tad ļoti bieži atmiņas procesi darbojas, cilvēkiem savā starpā sazinoties un būtībā koordinējot un sadalot faktus, kas jāatceras,” sacīja Šķilters.
Pacientiem ar hroniskām smadzeņu saslimšanām, piemēram, atmiņas traucējumiem, vientulība nenāk par labu, jo tā pasliktina slimības gaitu, komentēja profesore.
Laimes izjūtas intensitāte dzīves laikā sarūk vismazāk
Cilvēkiem, kuri nav vientuļi, ir lielāka varbūtība izjust pozitīvas emocijas, jo viņiem biežāk būs labs noskaņojums, apgalvoja Šķilters. Tas tāpēc, ka laimes izjūta ļauj rasties citām pozitīvām emocijām. “Mums jāņem vērā, ka emocijas jau nerodas tā vienkārši, tikai un vienīgi balstoties ārējos notikumos – pozitīvos vai negatīvos. Mums ir arī tāda lieta kā noskaņojums, un tas ir mazliet ilgākas perspektīvas afektīvs stāvoklis, kas ar lielāku varbūtību izraisa pozitīvas vai negatīvas emocijas,” viņš skaidroja.
Lai mazinātu emocionālās nošķirtības sajūtu, Zanda Priede ieteica strukturizēt savu ikdienu, ieviest jaunus paradumus, kā arī pievērst uzmanību savai veselībai.
Jurģis Šķilters viņai piekrita un papildināja, ka, par spīti pandēmijai, jācenšas uzturēt sociālos kontaktus, jāmēģina ģenerēt pozitīvas emocijas, palutinot sevi. “Vecākiem cilvēkiem emociju intensitāte sarūk, izņemot vienu emociju veidu – tā ir laimes izjūta. Tā dzīves laikā sarūk salīdzinoši ļoti nedaudz. Droši vien tas ieteikums būtu mēģināt saprast, kas sevī rada laimes izjūtu,” mudināja Jurģis Šķilters.
