Mācīties mīlēt aizgājējus
“Šī gada tēma mani ļoti skar, aizkustina un lielā mērā tā saskan ar man paša iekšējo vajadzību,” atklāts ir Linards. Aizvadītā gada nogalē arī viņš pats piedzīvoja tuva cilvēka nāvi, un Linardam nācās nokļūt “otrā pusē” – no darba ar cilvēkiem, kuri piedzīvojuši krīzi, pie praktiskiem un garīgiem jautājumiem, kas jārisina pašam sev un sevī. “Tu uz visu sāc skatīties daudz savādāk, daudz asāk redzi tos trūkumus. Un tu arī redzi to milzīgo jēgu, protams, zināmā mērā pēc tam, kad tu jau reflektē par to, tu esi piedzīvojis – tu redzi, cik ārkārtīgi būtisks ir šis dzīves noslēdzošais posms,” norāda Linards. Ja paveicas un blakus ir īstie cilvēki un kvalitatīvs atbalsts, nāve var kļūs par transformējošu pieredzi ne vien aizgājējam, bet arī tuviniekiem.
“Personiski piedzīvojot šo ceļu, man radās tāda tēze: “Ja mēs iemācāmies mīlēt aizejošos tāpat, kā mēs esam iemācījušies mīlēt atnākošos, tad mēs esam sapratuši, ko nozīmē mīlestība.” Kas [mīlestība] vispār ir, un ko nozīmē kādu cilvēku mīlēt. Jo tos atnākošos mīlēt ir viegli. Viņi alkst pēc tās mīlestības, bet daudz grūtāk ir mācīties ar šo beznosacījuma mīlestību mīlēt cilvēku, par kuru mēs daudz ko zinām – kur ir bijušas dažādas pieredzes, ir bijis labs un slikts, gaišs un tumšs,” uzskata Linards.
Kad betona telpa, ko uzskatām par dzīvi, sāk plaisāt
Mācītājs uzskata, ka mēs dzīvojam nāves nolieguma kultūrā un mums trūkst prasmju par to runāt. Tādēļ viņš aicina uz lielāku tiešumu un atklātību: “Mums vajadzētu par to runāt daudz tiešāk, nevis jāslēpjas aiz kaut kādiem salīdzinājumiem, eifēmismiem – aizmidzis vai Dievs pasauca... Mums būtu daudz vairāk jālieto vārdi, kas apraksta realitāti.”
No vārdiem “nāve”, “miršana”, “nomiris” nav jāvairās, jo “tie mūs sazemē ar realitāti”. Līdz ar to arī tuviniekiem ir vieglāk par to runāt, jo tas jau ir nosaukts vārdā.
Tajā pašā laikā Linards uzskata, ka nevar viennozīmīgi teikt, ka cilvēkam noteikti būtu racionāli jāzina, ka viņš mirst. “Es esmu dziļi pārliecināts, ka tā racionalitāte un veselais saprāts dzīves noslēgumā zaudē savu dominanci. Tie cilvēki, kuri mirst, zina, kas ar viņiem notiek. Pat ja mēs neesam viņiem to izskaidrojuši. Ir svarīgi ticēt un uzticēties, ka cilvēki zina, kas ar viņiem notiek,” uzsver mācītājs, “viena pazīme ir, ka cilvēks sāk redzēt gaismas tēlus, kaut ko, ko mēs neredzam. Tad ir svarīgi necensties to apstrīdēt un teikt, ka cilvēks kaut ko ne tā redz. Viņš redz kaut ko, kas saistās ar viņa dzīvi. Tā betona telpa, ko viņš tur par savu dzīvi, tā sāk plaisāt, un tur sāk staroties iekšā kaut kas cits, un dažreiz ir svarīgi uzticēties tam, kas ar šo cilvēku notiek. Cik vien tas ir iespējams, tikai asistēt tajā ceļā, nevis mēģināt par katru cenu to cilvēku iebīdīt kaut kādā gultnē.”
Kā veidot attiecības ar nāvi?
Linards ir pārliecināts, ka vienīgais veids, kā izveidot attiecības ar nāvi, ir tikai caur pašu nāvi. Protams, ne savu, jo tad “visticamāk, mēs nebūsim nedz līdz galam racionāli, nedz arī emocionāli spējīgi pēdējā brīdī šīs attiecības jēgpilni izveidot”. “Ir ļoti grūti veidot attiecības ar upi, ja tu tajā jau esi iekritis iekšā un tajā peldi,” salīdzina mācītājs. Tādēļ ir jāizmanto nepatīkamie un sāpīgie dzīves mirkļi, lai to pagūtu izdarīt.
Linards uzskata, ka dzīves otrā puse jāvelta dvēseles pilnveidošanai – pirmajā pusē esam strādājuši un veidojuši sevi vairāk vai mazāk no ārējā veidola viedokļa, bet tieši otrajā pusē visbiežāk saskaramies ar tiem dzīves uzdevumiem, kas ir neizbēgami – sāk aiziet vecākā paaudze. “Tev ir kaut kādā veidā jāizskaidrojas [sevī] ar to, ka nomirst vai nu tavi vecāki, vai tava dzīvesdrauga vecāki – tā iepriekšējā paaudze. Protams, tu vari ļoti veiksmīgi no tā izvairīties. Tu vari deleģēt šo te uzdevumu kaut kādām institūcijām, kaut kādām sistēmām, tu vari vienkārši izvairīties no tā. Bet ar to tu būsi izvairījies no savas attīstības, no savas izaugsmes, un
patiesībā tavā dzīvē būs parādījies ar neko citu neaizpildāms caurums, ja tu nebūsi izmantojis šos brīžus,” pauž Linards.
Tāpat attiecības ar nāvi palīdz veidot arī relatīvi mazāki zaudējumi – apzināšanās, ka kaut ko vairs nevaram, ka kādu sapni vairs nevarēsim piepildīt, kādu attiecību iziršana vai citi apbēdinoši notikumi ļauj sagatavoties lielajiem zaudējumiem. Protams, tad, ja tie tiek pienācīgi apsvērti un pieņemti. “Tad, kad pienāks brīdis, kad tev būs jāzaudē pašam sava dzīve, tu ieiesi šajā ceļā nevis kā eksperts, bet tu būsi tajā visā noorientējies, tu būsi kaut ko mazliet iemācījies, tu neiekāpsi tajā visā bez jebkādas jēgas, bez priekšstata par to, kas tevi tur sagaida,” uzskata Linards.
Bailes no nāves vai realitātes?
"Dod pieci!" 2019
Labdarības maratons "Dod pieci!" šogad vāc līdzekļus neārstējami slimu cilvēku dzīves nogalei. Minimālais ziedojums 5 eiro nodrošinās vienu šķidras pārtikas ēdienreizi cilvēkiem, kuri paši vairs paēst nevar. Tāpat ziedojumi palīdzēs citiem paliatīvās aprūpes pacientu atbalsta pasākumiem – fizioterapeita palīdzībai, uzturspeciālista konsultācijām, transporta pakalpojumiem u.c.
Ziedot ar dziesmu var labdarības maratona mājaslapā dodpieci.lv, kā arī pie stikla studijas Doma laukumā.
Viņš uzskata, ka liela problēma slēpjas tajā, ka mēs tieši ķermeniski baidāmies redzēt nāvi un miršanu kā daļu no realitātes un dzīves. Tomēr arī tam risinājums ir ļoti tuvs, tomēr plašākā mērogā neapjausts: “Es domāju, ka mūsu tradīcijas – gan svecīšu vakari, gan kapusvētki, gan tas, ka mēs bērēs atvadāmies no cilvēka pie vaļēja zārka – tas ir nevis kaut kas tāds, ko vajadzētu mazināt, bet tieši otrādi! Šī brīža cilvēkam nevajag papildu zināšanas, jo informācijas ir ļoti daudz, bet mums vajag kaut ko jaunu. Varbūt tie ir jauni rituāli, varbūt tās ir jaunas paražas, kas varētu veidoties, kas palīdzētu mums aptvert to nāves notikumu. Un tur tā mūsu latviešu tradīcija un bēru tradīcija ļoti tam palīdz.”
Paša pieredze ļauj arī atzīt to, ka tieši tradīcijas lielā mērā palīdz izsērot un atvadīties: “Kad es vēl nebiju pats saskāries ar šīm tēmām, es nejutos ērti un es domāju – nu, kāpēc gan tur vajadzētu likt zārkā kaut ko iekšā? Bet tas ir ļoti svarīgi, jo tās ir visas tās lietas, kas palīdz mums izpildīt pirmo sērošanas uzdevumu – nāves aptveršanu. Un tad jau mēs varam arī citus uzdevumus īstenot, bet
tas, kā iztrūkst, ir mūsu spēja kaut cik dabiski un veselīgi attiekties pret šo tēmu, kad tā vēl ir istabā.”
Paša Linarda pieredze arī rāda, ka gaidas, kas veidotas no iepriekš dzirdētā, var nesakrist ar to, ko piedzīvojam, praktiski apjaušot nāves faktu un pietuvojoties ar to saistītajam fiziski. Ieejot telpā, kurā bija nomiris Linarda tuvinieks, viņš neizjuta šoku vai ārkārtīgi negatīvu pieredzi. “Man bija jāpiedzīvo tieši pretējais, mana apziņa tajā brīdī bija paplašinājusies, un es ārkārtīgi precīzi un asi uztvēru visas detaļas. Bija tāda sajūta, ka es esmu ienācis telpā, kur kaut kas nupat ir noticis, bet tā telpa nav piepildīta ar kaut kādu traģēdiju, (lai arī mēs visi tur apkārt raudājām), tur ir gaisma. Tā telpa ir piepildīta ar gaismu, ir noticis kaut kas svēts un dārgs! Tu pat nevari izteikt to vārdos, tur bija pavērušās durvis uz kaut kurieni, kur mums vēl tikai jāļaujas,” stāsta mācītājs.
Ieklausīties un palīdzēt
“Domāju, ka šis labdarības maratons "Dod pieci!" paceļ apziņā un normalizē tās tēmas, kuras tiek paliktas zem tepiķa. Mēs saprotam, ka, jā, šī tēma nav tabu, mums nav jājūtas nespējīgiem par to runāt, apzināmies, ka šī tēma pieder pie dzīves,” optimistiski noskaņots ir mācītājs. Arī šajā gadījumā viņš aiziešanai velk paralēles ar atnākšanu. “Ja mēs spējam ar milzīgu prieku stāstīt par to, kā cilvēks ienāk šajā pasaulē un ko tik viņš nedara pirmajās dzīves dienās, tad, lūk, arī ģimenē, kurā kāds nomirst, tā ir numur viens lieta – arī viņi grib stāstīt, viņiem ir jāstāsta tas, kā tas notika, kas tur bija, kas bija pirms tam, kas bija pēc tam,” uzskata Linards. Tas ir vienīgais stāsts, kas tuviniekiem tajā mirklī ir svarīgs, tādēļ jo īpaši būtiski – lai ir kāds, kurš uzklausa un sadzird. Linards pieļauj, ka tas ir viens no veidiem, kā lēnām atbrīvoties no nāves nolieguma kultūras – atzīt to caur uzklausīšanu. Nav pat jāatbild, vienkārši jāsniedz tuviniekiem telpa un laiks viņu emocijām – nevērtēt tās, bet ļaut no tām atbrīvoties runājot.
“Viss kas notiek ar sērojošiem cilvēkiem, lai ko viņi teiktu un darītu – tas viss ir normāli,” uzsver mācītājs. Kamēr cilvēki sērās nedara pāri sev vai citiem, viss, ko var darīt līdzcilvēki, ir vienkārši būt blakus – pacietīgi uzklausīt un ļaut sērām iet savu ceļu.
“Tajā brīdī, kad tev ir jāaprūpē mirstošs cilvēks, tev nav spēka domāt par kaut kādām lielām lietām un lieliem mērogiem. Tev knapi pietiek spēka, lai tu pats kaut kā tiktu galā ar sevi un savu dzīvi, tieši tāpēc, ka viss spēks, visa enerģija aiziet tam cilvēkam,” norāda Linards. Viņš novērojis, ka līdzcilvēki bieži nav spējīgi runāt, jo no nāves nolieguma kultūras izriet arī tas, ka tām vienkārši nav vārdu – nav vispārpieņemtu frāžu, uzvedības un sarunu modeļu, kas palīdzētu pārvarēt neveiklību un radītu komunikācijas tiltu. Tā vietā, lai vienkārši aprunātos un pabūtu blakus, cilvēkiem ir sajūta, ka noteikti jāpasaka kaut kas īpašs vai pareizs.
“Tad mēs parasti pasakām kaut kādas muļķības, pasakām kaut kādas stulbības, ar kurām patiesībā nevis palīdzam cilvēkiem, bet sāpinām vēl vairāk.
Mēs sākam bārstīt kaut kādas bezjēdzīgas frāzes, un tās patiesībā bieži vien ir tādas, ar kurām mēs sevi aizsargājam, bet tiem tuviniekiem tas ļoti maz palīdz,” secina mācītājs. Turklāt tuvinieks, kurš aprūpē mirstošu cilvēku, bieži ir tik pārguris, ka pat nevar izdomāt, kas ir tas, kā viņam varētu palīdzēt. Tomēr cilvēki nereti ir gatavi tieši uz rīcību, tādēļ Linards iesaka negaidīt stimulu vai konkrētu palīdzības saucienu un vienkārši palīdzēt: “Ja mūsu redzeslokā nonāk kādi tuvinieki, kuri rūpējās par saviem aizejošajiem cilvēkiem, tad mums ir vienkārši jāpalīdz, vienalga, lai arī mēs nezinām – vajag viņiem to, nevajag, bet lai ir kaut kāda rīcība. Nevis tik daudz kā runāšana un vērtēšana, apstrīdēšana, ko tie cilvēki dara, bet – uztaisi viņiem ēst vai nopērc Ziemassvētku eglīti! Vienalga – kaut ko, par ko tu saproti, ka tiem cilvēkiem nav enerģijas izdarīt.”
Normalizēt nāvi
Par to, ka nāvi nevēlamies uztvert kā dzīves daļu, liecina arī tas, ka to cenšamies institucionalizēt. Neskatoties uz to, ka daudzi atzīst un īpaši uzsver saviem tuviniekiem, ka vēlētos nomirt savās mājās, dažādu iemeslu dēļ cilvēkus tomēr novirza uz sociālās aprūpes centriem vai citām institūcijām. Nāve tiek “aizbīdīta prom no tām vietām, kur cilvēki dzīvo”. Linards uzsver, ka tā būtu saprātīga prakse, ja institūcijas spētu vismaz par 80 % kompensēt tās rūpes, kas pienāktos cilvēkam mūža nogalē. Tomēr pieredze liecina, ka Latvijā šī sistēma nav uz to spējīga.
Mācītājs uzskata, ka, pirmkārt, būtu nepieciešams izveidot šādas vieglāk pieejamas vietas, kur cilvēks var cieņpilni nomirt, un tuvinieki var būt līdzās kaut 24 stundas diennaktī. Otrkārt, ir jāsniedz lielāks informatīvais un praktiskais atbalsts tām ģimenēm, kas savus tuviniekus aprūpē mājās. “Man šķiet, ka ārkārtīgi liels trūkums ir, ka mums nav īsti kur pajautāt to padomu. Kaut vai tik vienkārši kā konsultatīvais tālrunis, kur tu varētu piezvanīt un pajautāt – vai tas, kas tagad notiek, ir normāli, kas tagad būs vai kaut kā tā, – kur būtu atbalsta sistēma,” uzsver Linards.
“Man, piemēram, būtu svarīgi, lai būtu literatūra, kur es varētu vienkārši izlasīt dažādas lietas, lai es saprastu – tagad notiek tas, saprotu – medicīniski un psiholoģiski cilvēks mainās, kad viņš tuvojās savam dzīves noslēgumam,” no pieredzes spriež mācītājs. Viņaprāt, ļoti noderīgas būtu arī apmācības. Savukārt pēc tuvinieka nāves – atbalsta grupa sērojošajiem. Ja cilvēks ilgstoši aprūpējis otru un ir pieredzējis to dubultās dzīves izjūtu, kad praktiski visa enerģija jāvelta otram, tukšums, kas iestājas pēc aiziešanas, var būt bīstams. Tādēļ atbalsta grupa ļautu sajust, ka cilvēks ar savām bēdām un sērām nav viens. Tomēr, kā uzsver Linards – kas der vienam, var nederēt citam. Kādam var palīdzēt arī viena saruna, kas apskaidro un ļauj pilnvērtīgi atgriezties savā dzīvē. Taču vissvarīgākais, lai kaut kas no tā visa varētu notikt, ir tieši nāves normalizācija. “Tas notiek ar mums visiem, un tas notiks ar mums visiem. Un ja kaut kas notiek ar mums visiem, tad kāpēc mēs baidāmies par to domāt un runāt? Mēs izturamies tā, it kā tas būtu kaut kāds izņēmums. Bet nē, tā ir neizbēgama dzīves daļa,” vēlreiz uzsver mācītājs.
