Nav jābūt perfektam, lai kustētos. Cilvēkiem ar invaliditāti pieejama adaptīvā fitnesa studija

Pirmā pielāgoto treniņu studija 

Kustība ir viena no cilvēku pamatvajadzībām, sniedzot fizisku, emocionālu un garīgu atbalstu neatkarīgi no vecuma, svara vai veselības stāvokļa. Šādu uzskatu pauž tehniskā ortopēde Keitija Ledervuda. Pēc izglītības viņa ir kinezioloģe, taču uz Latviju, kuru par savām mājām sauc jau piecus gadus, atbrauca no Teksasas, koncentrējoties uz ortozēšanu un protezēšanu.

“Man patīk satikt cilvēkus, dzirdēt viņu stāstus – tas daudz ko nozīmē. Protēze ir tikai rīks, bet viņiem – iespēja atkal staigāt, strādāt, atgūt neatkarību,” LSM.lv stāsta Keitija. Ikdienā strādājot ar cilvēkiem ar invaliditāti, viņa meklē iespējas, kā paplašināt savu darbības loku. Tā radās doma par “ParaFit” jeb adaptīvā fitnesa studijas atklāšanu: “Vaicāju, ja viņi, piemēram, gribētu apmeklēt sporta treniņu vai vingrot, kur viņi ietu? Daudzi nemaz nezināja, kur varētu iet, turklāt nebija pārliecināti, ka viņiem tur spēs palīdzēt. Veicu pētījumus, aprunājos ar cilvēkiem, kas Amerikā adaptīvo fitnesu praktizē regulāri. Tagad “Designed To Live” ir pirmā studija Rīgā, kas ir paredzēta un īpaši pielāgota cilvēkiem ar invaliditāti”. 

No ārpuses gan ēka Rīgā, Tērbatas ielā 68, neizskatās kā tipiska fitnesa studija. Tajā nav raksturīgo vāji apgaismoto telpu, skaļas mūzikas, kliedzošu uzrakstu, bet gan tieši pretēji – telpa ir maza, bet labi pieejama, gaiša un ar patīkamu atmosfēru. Pēdējie atjaunošanas un iekārtošanas darbi ir galā, studija darbojas jau kopš decembra - tam palīdzēja ziedojumi no cilvēkiem, kas redz studijas izaugsmes iespējas. Šobrīd nodarbības rit pilnā sparā trīs reizes nedēļā, taču, tā kā pagaidām Keitija ir vienīgā trenere, tas ierobežo arī apmeklētāju skaitu – vienlaicīgi līdz desmit cilvēkiem.

Adaptīvs treniņš nenozīmē, ka būs viegli

Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) norāda, ka cilvēkiem, kas pārcietuši insultu, mugurkaula vai smadzeņu traumas, cilvēkiem ar cerebrālo trieku, amputētām ekstremitātēm u.c. fiziskās aktivitātes ietekmē asinsvadu un mentālo veselību, stiprina muskuļus, kā arī uzlabo spēju veikt ikdienas pienākumus. Tas nozīme, ka būtiski izprast diagnozi un limitus, atrodot kustību citā formā, jo treniņu metodes nemaz tik ļoti neatšķiras. Tās vienkārši ir pielāgotas.

Adaptīvo treniņu pamatā ir visa ķermeņa kustību kombinācijas, kas palīdz stiprināt visu ķermeni, veikt ikdienas uzdevumus, pārvarot kustību traucējumu radītās robežas. Primārās kustības ir pietupieni, nešana, stumšana, vilkšana, celšana un grozīšana. Tāpēc

trenerim ir jābūt ne tikai zinošam, bet arī elastīgam, pielāgojot šīs kustības katram sportistam individuāli.

“Pielāgots nenozīmē, ka tas ir viegls. Visi jau dara vienus un tos pašus vingrinājumus. Piemēram, vingrinājums ''burpees'' iekļauj lēcienus un piepumpēšanos, bet modificētā versijā jāceļ smilšu maisi. Pietupienus var taisīt, arī atspiežot muguru pret sienu vai balstoties uz paralēlajām līdztekām. Kardiovingrinājumus var veikt, izmantojot slēpošanas trenažieri,” skaidro tehniskā ortopēde.

Vingrinājumus precīzi pēc grāmatas neizpildīsi

Izšķiroša nozīme ir arī sīkām detaļām. Piemēram, spogulis treniņos palīdz noteikt, vai izpildi kustības pareizi, taču “Designed To Live” fitnesa studijā tas nekur nav atrodams. Kāpēc? Keitija skaidro, ka tās nav sacensības, kur katrs cenšas mēroties spēkiem: “Mēs nefokusējamies uz to, kā mēs izskatāmies treniņu laikā. Protams, es parādu vingrinājumus, skatos, lai neviens sevi nesavainotu, bet adaptīvais treniņš nefokusējas uz perfekti pareizu kustību izpildi. Primārais mērķis ir izaicināt sevi ar dažādu inventāru veidos, kurus, visticamāk, precīzi kā pēc grāmatas neizpildīsi”.

Sporta centros, visticamāk, nestrādā tie, kas nav profesionāli treneri. Viņi zina populārākās kļūdas un atrunā no tām, taču iestājas atbildība, ja kāds uz treniņu atnāk ratiņkrēslā. Ja trenerim nav bijusi pieredze ar to, nereti var iestāties bailes, neziņa par to, ko darīt un kā labāk, jo šķiet, ka nepareiza vingrojuma tehnika var vēl vairāk pasliktināt personas veselības stāvokli. Protams, ir labāk izjust pareizās muskuļu grupas, taču fitness koncentrējas uz kustību apjoma palielināšanu, nevis atjaunošanu un koordināciju. Uz to savukārt koncentrējas fizioterapija.

SPKC cilvēkiem ar invaliditāti iesaka spēka treniņiem veltīt laiku vismaz divas reizes nedēļā. Tās var būt arī 75 minūšu ilgas kombinētās vidējas un augstas intensitātes fiziskās aktivitātes vai 150 minūšu aktivitātes nedēļā. Adaptīvais fitness ilgst no 45 minūtēm līdz stundai. Citreiz tas var būt arī īsāks ar mazāk piegājieniem, bet ar lielāku svaru – atkarībā no treniņa mērķa un iespējām.

Tēls, kādu tu veido

Tomēr nevajadzētu apbrīnot cilvēkus ar invaliditāti, ja viņi apmeklē fitnesa nodarbības, pārvar savu invaliditāti. Jebkurš cilvēks var būt iedvesmojošs, tā uzskata Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) doktorante Baiba Baikovska, kura kopš pusotra gada vecuma pārvietojas ratiņkrēslā. “Cilvēks ar invaliditāti nav slims cilvēks. Slims cilvēks guļ gultā, ēd zupiņu un ārstējas. Invaliditāte drīzāk var kļūt par stāvokli, kurā vari būt vesels.”

Baiba smejoties atceras, ka pašā sākumā cilājusi vien tikai nelielu svaru, taču nekādu efektu nebija jutusi: “Redzot mani elektriskajos ratos, varētu šķist, ka esmu vāja. Mājās man ir viena kilograma (kg) hanteles, bet tās jau 200 reizes jācilā, lai vispār kaut ko sajustu.

Neviens neticētu, ka patiesībā cilāju 9 kg un velku 30 kg”.

“Kamēr tu neesi sācis kaut ko darīt, tu nemaz nezini, ko vari izdarīt,” pieredzē dalās biedrības “Wings For Wheels” pārstāvis Jānis Jēgers. Uzsākot adaptīvā fitnesa treniņus, Jānis bija skaidri pateicis, ka divas trešdaļas no vingrinājumu kompleksiem, visticamāk, nevarēs izdarīt. Taču sev par pārsteigumu izrādījās, ka var. Turklāt tie nemaz neatgādina ierasto sportu. Ikdienā staigājot, viņam enerģiski kustas viss ķermenis, potītes “lauž” pie katras kustības, taču ortozes tās nofiksē. Tas nogurdina, bet ārsts bija teicis, ka kaut neliela kustība ikdienā ir nepieciešama. Pretējā gadījumā ir risks palikt gultā.

Atrast spēku nespēkā ikdienas darbībās

Katrs treniņš nozīmē mazāk sāpju un vairāk kustīguma. Uzpumpēti muskuļi ir tikai blakusprodukts, un tas arī nav adaptīvo treniņu mērķis. Līdz ar fiziskajām aktivitātēm invaliditāte var mazāk ietekmēt ikdienā veicamās darbības, palīdzot kļūt neatkarīgiem.

“Ikdienā sanāk ļoti daudz sēdēt, un tad sāk sāpēt mugura, spranda. Arī, ja kādreiz nokritu, tad biju kā bruņurupucis, kas nevar tikt augšā. Bet tagad esmu spēcīgāka, ir vieglāk noturēt muguru, līdzsvaru, varu pārsēsties uz citām virsmām vai ar savu spēku palīdzēt cilvēkam, kurš man palīdz piecelties,” LSM.lv stāsta Baiba. Nozīme ir regularitātei – viena neapmeklēta nodarbība ir astoņas, lai atkal atgūtu spēku. Šobrīd Baiba nodarbības apmeklē trīs reizes nedēļā: divas reizes iet uz fitnesu un vienu uz fizioterapiju.

Ar savu treniņu programmu dalās arī Jānis. Viņš apmeklē fitnesa nodarbības divas reizes nedēļā. Spēka treniņos uzsvaru liek uz rokām un kājām, attīstot dziļo muskulatūru, kas ļauj nostaigāt garākus ceļa gabalus. Šajā gadījumā nav nepieciešams pārdabisks spēks, lai palīdzētu kļūt patstāvīgākiem – progress iet roku rokā ar ticību sev un fiziskām aktivitātēm. Tomēr vispirms cilvēkam ar invaliditāti pašam ir jāapzinās fizisko aktivitāšu nozīme, savukārt sabiedrībai – kā tas var mazināt invaliditātes sekas.

“Izslēgšana no sabiedrības diemžēl ir viens no negatīvajiem invaliditātes efektiem, bet nodarbībās jau notiek iekļaušana. Svīstam jau mēs visi vienādi, un, līdz ko tu paliec stiprāks, tev arī paštēls veidojas savādāks,” norāda Baiba Baikovska. “Tu neesi perfekts un varbūt nebūsi, bet tas var mazināt stereotipus ne tikai pašam par sevi, bet arī apkārtējiem cilvēkiem”.

KONTEKSTS:

Pēc Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas statistikas datiem uz 2019. gada decembri Latvijā ir reģistrētas 196 159 personas ar invaliditāti. No tām 34 107 ar kustību traucējumiem.

No 2019. gada 30. maija līdz 3. novembrim Labklājības ministrija veica aptauju “Par cilvēku ar invaliditāti iesaistīšanos sportā” ar mērķi noskaidrot, cik lielā mērā cilvēki ar invaliditāti iesaistās fiziskās aktivitātēs. Aptaujātas tika 992 personas, no kurām 66% nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm – 63% no sievietēm, 71% no vīriešiem. Dati liecina, ka 54% nodarbojas vairākas reizes nedēļā, 28% vienreiz nedēļā, 8% vienreiz mēnesī un tikai 10% retāk, neievērojot fizisko aktivitāšu regularitāti.