Tā ir Ziemeļamerikas suga, kas tikai pagājušā gadsimta beigās pamanīta arī Eiropā – konkrēti, Lietuvā, Kuršu kāpā, kur līdz atklājuma publiskošanas brīdim (2007) paspējusi jau pamatīgi izplatīties. Latvijā tā pagaidām atrasta tikai piejūras kāpu zonā, ne tālāk kā vienu kilometru no krasta. Nav ziņu par atradumiem citās Eiropas valstīs.
Dzīslkāta beka ir liela stobriņsēne (diametrs 4-20 cm), kurai cepurītes virsmiziņa ir sarkanīgi brūnā krāsā un lēveraini stiepjas pāri malai, un ar garu (līdz pat 25 cm) samērā tievu kātu, kuru klāj izteikts, reljefs dzīslojums. Mīkstums ievainojumu vietās iekrāsojas dzeltenīgs vai gaiši brūngans. Aug zem priedēm. Sēne ir ēdama, uzreiz cepama.
21. augustā ienācis šī gada pirmais ziņojums par šo sēni. To Vecāķos atradusi Gaļina Pavlovska. Sēnes augušas palielā bariņā netālu no jūras un savāktas apēšanai.
Latvijas Dabas muzejs lūdz arī nākamos dzīslkāta bekas atradējus ziņot par saviem atradumiem, informējot Latvijas Dabas muzeja mikoloģi Initu Danieli ([email protected]), Mikologu biedrību vai paziņot savus novērojumus portālā Dabasdati.lv. Šīs ziņas ir ļoti svarīgas, lai noskaidrotu šī ienācējas izplatību. Savam ziņojumam kā dokumentālu apliecinājumu noteikti pievienot fotogrāfiju.
