Bojājumi ir neatgriezeniski
Multiplā skleroze ir autoimūna slimība, kad nezināmu iemeslu dēļ imūnsistēma kļūst agresīva pret savu organismu, radot mielīna – nervu šķiedru apvalka – bojājumus. Neraugoties uz to, ka smadzenēm ir laba aizsargsistēma, multiplās sklerozes gadījumā šīs barjeras caurlaidība tomēr palielinās, un nervu impulsu pārvades traucējumi galvas un muguras smadzenēs kļūst nenovēršami. Tos vairs nav iespējams arī pilnībā atjaunot. Tas nozīmē, ka slimības skartās smadzeņu zonas pienācīgi nedarbojas un slimības perēklis vairs nepazudīs.
Neatgriezeniskas nervu šūnu bojāejas dēļ no multiplās sklerozes nav iespējams pilnībā izārstēties, kaut gan iespējams uzlabot dzīves kvalitāti, atvieglot ciešanas un mazināt slimības izpausmes.
Slimība, kas slēpjas
Simptomi atkarīgi no bojātās smadzeņu zonas, taču vairumā gadījumu tie ir nespecifiski un katram pacientam mēdz būt citādākas to izpausmes. Biežākie ir jušanas traucējumi vienā rokā vai kājā, mēdz pazust redze vienai acij vai būt miglošanās, reiboņi, līdzsvara traucējumi. Diemžēl tieši ar šādām sūdzībām mēdz izpausties lielākā daļa neiroloģisko slimību, tādas ir arī insulta gadījumā. Būtiskākā atšķirība – multiplās sklerozes gadījumā tas nenotiek tik strauji. Simptomi pakāpeniski pieaug vairāku dienu laikā.
“Nav jāuztraucas, ja pēc intensīva darba notirpst roka vai kāja vai pēc negulētas nakts ir neskaidra galva. Ja šie simptomi saglabājas vismaz 24 stundas, tad gan tie jau ir jāuztver ar aizdomām,” uzsvēra neiroloģe. Var gadīties, ka vienas vai divu nedēļu laikā slimības izpausmes pāriet un gadu vai pat vairākus par sevi vairs neatgādina. Taču, iespējams, tā ir bijusi pati pirmā epizode, kas palikusi pilnvērtīgi nenovērtēta.
Osipoviča pati ir multiplās sklerozes paciente. Viņai viens no pirmajiem saslimšanas simptomiem bija redzes miglošanās.
“Domāju, ka esmu pārstrādājusies. Biju nogurusi – rītā, vakarā, pavasarī, rudenī. Arī tam atradu skaidrojumu. Tad sākās ģīboņi. Aha, ceturtā laika prognoze! Kad jutu, ka nevaru vairs paiet, griezos pie ārsta. Uztaisīja kompjūtertomogrāfiju, bet neko nesecināja. Magnētiskā rezonanse uzrādīja slimības perēkļus galvas un muguras smadzenēs. Tolaik man bija 25 gadi,” savā pieredzē dalījās Osipoviča. Tagad viņas slimība ir remisijas fāzē, taču katru otro dienu nākas veikt zāļu injekcijas.
Viena liksta vairākās formās
Multiplās sklerozes biežākā forma norit ar paasinājumiem, kuru laikā spilgtāk izpaužas kāds no simptomiem, kam seko miera periods no vairākiem mēnešiem līdz dažiem gadiem.
Seko sekundāri progresējoša stadija, kad ir kāds paasinājums, pēc kura slimības izpausmes vairs tik viegli nepāriet – drīzāk gan sākas lēna augšupejoša līkne ar nelieliem pīķiem. Turpinot attīstīties, slimībai paasinājumu vairs šķietami nav, taču cilvēks sāk manīt, ka samazinās noietais attālums, nav vairs spējas noturēties kājās.
“Terapijas mērķis ir samazināt paasinājumu biežumu, lai attālinātu pakāpenisko augšupejošo līkni, kad ir mazākas ārstnieciskās iespējas,” skaidroja daktere Svilpe.
Retāk sastopama, turklāt arī viltīgāka ir primāri progresējoša multiplā skleroze, kuras simptomi progresē lēni, tādēļ tos var nepamanīt. Tai nav arī paasinājumu, progresija ir vienmērīga un pakāpeniska no paša sākuma. Ir mazāk pieejami arī medikamenti, un, par laimi, šī forma ir retāka.
Slimo dažādi, diagnosticē vienādi
Galvenā multiplās sklerozes diagnostikas metode ir magnētiskās rezonanses izmeklējums pēc tam, kad rūpīgi ievākta anamnēze: pacienta sūdzības, slimības sākums un cik ilgi simptomi saglabājas.
Multiplās sklerozes tempu var mazināt ar imūnmodelējošo terapiju, kas maina imūnsistēmas šūnu darbību tā, lai vairs nebūtu "uzbrukuma" mielīnam. Daktere Svilpe norādīja, ka ārstēšanā izmanto valsts kompensētus medikamentus. Viņa arī mierināja, ka blaknes šīm zālēm ir krietni mazākas par ieguvumiem, turklāt terapijas laikā pacienti tiek novēroti un neizpaliek dažādu rādītāju monitorēšana.
Atkarībā no slimības izraisītajām sekām iespējama rehabilitācija, uz ko nosūta ārsts rehabilitologs, izvērtējot katra pacienta potenciālu. Savukārt prognozes var izteikt, novērojot pacientu 1–2 gadus.
