"Es biju pilnīgā šokā, jo mans priekšstats par mopsi bija no žurnāla "Atpūta", kur cienīgas kundzes sēdēja krēslā, kungi stāvēja aiz muguras, un dāmai klēpī mopsis. Tāds tipisks mietpilsoņu suns," teica Birkavs.
Taču mazā Endžija Birkava aizspriedumus par mopšiem ātri vien kliedēja.
Ik dienu Birkavs kopā ar mopsīti nostaigā apmēram 10 tūkstošus soļu.
Viņš atzīst - ja bērni suņuku nebūtu uzdāvinājuši, viņš pats tik lielām un biežām aktivitātēm nebūtu bijis gatavs nekad. Dzīvnieku vietā ekspremjers vienmēr devis priekšroku grāmatām.
"Es nekad neesmu tiecies pēc dzīvniekiem, no bērnības to atceros. Neatceros, ka es būtu kādus dzīvniekus turējis," teica Birkavs.
Abu attiecības Birkavs raksturo lakoniski - tā ir mierīga līdzās pastāvēšana, vienam otru neapgrūtinot.
Birkavs spriež, ka suns, kurš ik mirkli alktu pēc uzmanības apliecinājumiem, viņam gluži vienkārši kristu uz nerviem.
"Man ir vajadzīgs laiks man ar sevi pašam, ar manām domām, ar maniem darbiem, un man nav vajadzīgs, lai tajā laikā mani kāds traucē," teica Birkavs.
