Pētījumā noskaidrots, ka mikroplastmasa ar asinrites palīdzību var nonākt dažādos orgānos un tajos uzkrāties. Lai arī šobrīd nav zināms, tieši kādu ietekmi uz cilvēka organismu var atstāt sīkās plastmasas daļiņas, ir skaidrs, ka to klātbūtne dzīvajiem organismiem nav vēlama, jo bojā to šūnas.
Iekaisumi, vielmaiņa un hormonālais līdzsvars
Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš skaidroja, ka mikroplastmasas kaitīgā ietekme var izpausties gan ilgstošu iekaisumu veidā, gan ietekmēt vielmaiņu un arī hormonālo līdzsvaru. “Ja mēs apēdam mikroplastmasu un mazās daļiņas nonāk kuņģī un zarnu traktā, ķermenis tās var uzsūkt kā barības vielas.
Lielākā problēma rodas, kad mikroplastmasa nonāk šūnās un starpšūnu telpā. Tad ķermenis “saprot”, ka tas nav ēdams, un mēģina no svešā atbrīvoties.
Bet tas nozīmē, ka veidojas iekaisuma procesi. Tā ir primārā bīstamība, jo lēns un ilgstošs iekaisums ne pie kā laba nenoved – zarnu, aknu, plaušu un citu orgānu audi, ja ir ilgstoši iekaisuši, zaudē spēju normāli strādāt, “ norādīja Vanadziņš.
Arvien vairāk zinātnisko pētījumu tiek veikti par to, kā plastmasas daļiņas, nonākot dzīvā organismā, ietekmē tā vielmaiņu. “Tās var pastiprināt vai pavājināt noteiktu fermentu darbību, tāpat arī liela daļa no mikroplastmasas var radīt imūnsistēmas izmaiņas. Turklāt bažas rada arī tas, ka fiziski daļiņas kaut kur uzkrājās organismā – vai nu aknās, vai liesā, iespējams, nierēs. Varbūt sākumā tas liekas niecīgs daudzums, jo daļiņas ir ļoti, ļoti mazas. Bet divu vai desmit gadu laikā tās var pamatīgi uzkrāties un sasniegt pat vairākus gramus,” skaidroja Vanadziņš.
Daļiņas ceļo pa ķermeni
Vēl viena no bīstamībām, uz ko savā pētījumā ir norādījuši Nīderlandes zinātnieki, skar daļiņu spēju pārvietoties, nonākot uz asinīs esošajiem sarkanajiem asinsķermenīšiem. “Pieķeroties” to membrānām, tās ietekmē asins šūnu spēju transportēt skābekli. Taču vienlaikus nevar aizmirst arī par to, ka pašas daļiņas bieži vien kļūst par pārvietošanās mehānismu dažādām kaitīgām vielām.
“Plastmasas daļiņas nav neitrālas – tām virsū ir vai nu kādi metāli, vai radikāļi.
Uz tām var atrasties arī kāds vīruss vai ķīmiskas vielas – bisfenols vai noturīgie organiskie piesārņotāji. Daži no tiem var būt līdzīgi cilvēka hormoniem, tā radot vai nu reproduktīvās sistēmas traucējumus, vai arī kā kancerogēnas vielas var izraisīt ļaundabīgos audzējus,” norādīja Vanadziņš.
Latvijā mikroplastmasu neanalizē
Analizēt mikroplastmasas sastāvu ir ļoti sarežģīti, darbietilpīgi un dārgi – nereti viena parauga sagatavošanai var būt nepieciešami pat vairāki tūkstoši eiro. Latvijā mikroplastmasas analīzes neveic – daļiņas ievāc, taču to sīkākai analīzei pētnieki dodas vai nu uz citām Eiropas valstīm, vai arī nosūta paraugus saviem ārvalstu kolēģiem. Nosakot mikroplastmasas sastāvu, ne vienmēr ir iespējams identificēt tās izcelsmi.
Taču Nīderlandes zinātnieki īpašu uzmanību veltījuši tam, vai asinīs atrastajām daļiņām ir saistība ar uzņemto pārtiku. Kopumā tika analizēti 22 anonīmu asinsdonoru analīžu paraugi, un pusē no atrastajiem paraugiem tika konstatētas PET plastmasas paliekas, trešdaļā no paraugiem bija polistirēns, ko plaši izmanto ēdiena iepakošanā, savukārt ceturtajā daļā asinsparaugu bija iespējams saskatīt polietilēna klātbūtni.
Ceļi, kādā plastmasa nonāk cilvēka organismā, var būt ļoti dažādi – daļu no daļiņām mēs apēdam vai ieelpojam, daļu uzņemam ar ādu un iedzeram.
“Ir pētījumi, kuros analizēts, cik daudz mikroplastmasas cilvēks uzņem, ja ikdienā dzer ūdeni no plastmasas pudelēm. Noteikts, ka gadā tās varētu būt 90 000 plastmasas daļiņu, iepretim dažiem tūkstošiem, ja ūdeni nedzer no pudelēm,” citu valstu zinātnieku veikumu komentēja Vanadziņš.
Jāteic, ka kopumā mikroplastmasa apkārtējā vidē nonāk divos galvenajos veidos – vai nu lielākiem plastmasas fragmentiem nodilstot vai sadaloties sīkākos, vai kā īpaši ražotām daļiņām, kas tiek pievienotas dažādiem produktiem – tostarp kosmētikai vai mazgāšanas līdzekļiem.
