Meža kapi bija paredzēti kā papildinājums un aizvietojums Lielajiem kapiem (kuri atklāti 1773. gadā, bet slēgti 1959. gadā). Rīgas Meža kapi tika izveidoti pēc pilsētas valdes lēmuma. Meža kapu projekta autors ir Rīgas dārzu arhitekts Georgs Kūfalts, kurš paredzēja saglabāt dabisko vidi un priedēm apaugušo kāpu augstākās vietas izmantot dzimtu un ģimeņu kapavietām, bet līdzenumus - rindu kapiem.
Kapu teritorija aizņem 85,5 hektārus zemes.To sadalīja starp luterāņu draudzēm – Reformātu, Doma, Pētera, Ģertrūdes latviešu un vācu, Jāņa, Jēzus un Jēkaba baznīcas draudzēm. Padomju varas gados netika ievērotas reliģisko konfesiju tradīcijas un sākotnēji draudžu lietošanā nodotajos sektoros apglabāti attiecīgajām draudzēm un konfesijām nepiederoši mirušie.
Pirmais pasaules karš neļāva pilnībā īstenot arhitekta sākotnēji ieplānoto. Līdzās Meža kapiem sāka apbedīt karā kritušos kareivjus, kā rezultātā izveidojās Rīgas Brāļu kapu memoriāls. Netika realizēts arī arhitekta Hansa Vernera lielās kapličas „Melnais krusts” oriģinālais projekts.
Sākotnēji Meža kapi bija veidoti kā parks ar vienu galveno eju, vairākām sānalejām un daudziem līkumotiem celiņiem starp tām. Tāpēc tika aizliegts ierīkot augstas kapu kopas, kā arī nožogot kapu vietas.
I un II Meža kapi Rīgā ir viena no plašākām, mākslinieciski izteiksmīgākām un vēsturiski nozīmīgākām apbedījumu vietām Latvijā. Šeit atdusas valsts prezidentu, brīvības cīnītāju, okupācijas varu mocekļu, karavīru, sabiedrībā labi pazīstamu zinātnes, kultūras un sabiedrisko darbinieku mirstīgās atliekas. Kapsētas teritorija atrodami vairākas memoriālās skulptūras, kapu pieminekļi, memoriāli, ko izveidojuši pazīstami tēlnieki.
