Melno stārķu mirstībā varētu būt vainojami dusta krājumi mežos un nomaļās vietās

Melno stārķu mirstībā, iespējams, vainojami Latvijā no padomju laikiem mežos un nomaļās vietās norakti dusta (DDT jeb dihlordifeniltrihloretāna) krājumi, kas ir kaitīgi, bet ko agrāk lietoja lauksaimniecībā. To secinājuši putnu pētnieki, analizējot bojā gājušo mazuļu aknās atrasto piesārņojumu. Arī Valsts vides dienests (VVD) neizslēdz iespēju, ka valstī ir kādas vēl nezināmas vietas, kur glabāts tolaik plaši lauksaimniecība izmantotais dusts. Latvijā pēdējos 20 gados melno stārķu skaits samazinājies vairāk nekā par pusi.

Šovasar, gredzenojot melno stārķu mazuļus, ornitologs Māris Strazds aktualizēja arī jaunākos secinājumus stārķu paaugstinātās mirstības pētījumos. Ornitologs stāsta, ka pērn projektā ņemtas analīzes arī ligzdās atrastiem bojā gājušajiem melno stārķu mazuļiem, kuru aknās lielā daudzumā atklāti piesārņojoši elementi, proti, DDT jeb dusta sadalīšanās produkti, ko organismā putni iedabūjuši, visticamāk, barojoties tepat Latvijas teritorijā.

„Tīrais DDT tajos paraugos vairs vispār nebija, bet bija tieši sadalīšanās produkti DDE un DDD. Tas salikums kopā 100% ļauj apgalvot, ka piesārņojuma avots ir uz vietas Latvijas teritorijā. Konkrētā ligzda, kur šo nelaiķi atradām, bija Skrīveru apkaimē, tiesa, nav iespējams noteikt, cik tuvu ligzdai kaitīgo vielu putns ir uzņēmis,” stāsta ornitologs.

Strazds skaidro, ka, ņemot vērā analīzēs konstatēto, tik lielu daudzumu piesārņojuma melnā stārķa mazulis nevar mantot no mātītes caur olu, jo tad tā nemaz nebūtu nemaz izšķīlusies.

Stārķa atrastais piesārņojuma avots, visticamāk, saglabājies vēl no padomju laikiem, kad kaitīgo dustu plaši izmantoja lauksaimniecībā.

„Vairāki cilvēki un arī kāds žurnālists, kas kādā reģionālajā laikrakstā strādājis arī padomju laikos, man ir stāstījuši, ka tolaik bijušas situācijas, kad uz mēneša beigām neizlietoti DDT krājumi nozīmēja saimniecību neizpildītu plānu, un, lai nezaudētu kādas prēmijas, maisi aprakti mežā vai kādā nomaļā vietā. Tolaik gan kolhozos, kad dustu lietoja, to neuzskatīja par kaitīgu,” stāsta Strazds.

Līdz šim vietējie ornitologi uzskatīja, ka cēlonis melno stārķu skaita samazinājumam ir dusts, ko lieto tieši Āfrikas valstu lauksaimniecībā, kur putni dodas ziemot. Bet arī pēdējā melno stārķu izsekošanas projektā „Dzīvības lidojums” bojā gājusī Guste nebija tikusi līdz Āfrikas reģionam. Putns gāja bojā Ukrainā no lodes, bet ornitologam bija iespēja arī pārbaudīt tā mirstīgās atliekas. „Viņa Āfriku nebija redzējusi, bija šķērsojusi tikai Baltkrieviju dažās dienās. Un tālāk pavadīja pusotru mēnesi, barojoties dažādās ūdenskrātuvēs Ukrainā, un viņas aknās konstatējām, ka DDT piesārņojuma līmenis bija simtkāršojies. Dustu savulaik lietoja arī Baltkrievijā, Ukrainā un citviet [Padomju] Savienībā. Bet šis gadījums apliecina, ka šī sen lietotā, varbūt noraktā vai pazaudētā lauksaimniecības mēslojuma klātbūtne nekur nav pazudusi vēl šodien,” saka putnu pētnieks.

Tādēļ pētnieki aicina ikvienu ziņot dabas datu portālam, ja ir zināma informācija par kādu senu dusta krājumu vai izgāztuvju atrašanās vietu.

Melno stārķu pētnieks Strazds vēl pieļauj, ka piesārņojums atrodams ūdens tilpnēs: „Šīs ķimikālijas šķīstot, pat ja tās nav iemestas ūdenī, bet mitrums tiek klāt, tās nonāk gruntsūdeņos, un vienā vai otrā vietā tās izlīdušas ārā. Tas ir vienīgais variants, kā stārķis pie tām ticis. Acīmredzot, zivis dzīvo šajā ļoti piegānītajā ūdenī. Ja ir šāda vieta zināma, tad var no virsūdeņu vietas, kas ir aprakšanas vietas tuvumā, paņemt ūdens paraugus un uztaisīt analīzes.”

Valsts vides dienestā skaidroja, ka pēc 1995. gada visas dusta glabātavas Latvijā tikušas iztukšotas un reģistrētas kā piesārņojuma un potenciāla riska vietas. Arī dienesta pārstāve Jūlija Ņikitina neizslēdz iespēju, ka bijuši gadījumi, kad dusta maisi izgāzti kādās nomaļās vietās, jo lauksaimniecības prakse kopumā tolaik bijusi vidi degradējoša.

„Runājot par Skrīveru gadījumu, tuvākā dusta glabātuve bijusi Neretā. Šīs glabātuves iztukšošanā un kontrolē piedalījies arī Vides dienests 1998.gadā. Taču ļoti reti, bet ir arī ziņojumi par to, ka šādas vielas vai līdzīgas tiek konstatētas nomaļās vietās, mežu teritorijās,” stāsta Ņikitina.

Arī Vides dienests aicināja iedzīvotājus, kam ir ziņas vai atmiņas par šādām piesārņojuma vietām brīvā vidē, ziņot savām pašvaldībām un reģionālajām vides pārvaldēm.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Veselība
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti