Medikamenti bija jāizlūdz. Izmisuma zonā ar mammu

Arī mediķe izmisuma zonā

Būt izmisuma zonā ar tuvāko cilvēku, kas tev ir, kaut pats esi mediķis un strādājis onkoloģijā... - tu saproti, cik liktenis dažkārt mēdz būt netaisnīgs..  

2015. gada 3. janvāris izmainīja manu ģimeni uz visiem laikiem, šķiet, laiks sadalījās divās dzīves daļās, dzīve pirms slimības un pēc.

Mamma visu dzīvi veltījusi ģimenei, izaudzināja piecus bērnus; ar beznosacījuma mīlestību, milzu pacietību rūpējās par savu izveidoto ģimeni ik dienu, veltīja sevi lauksaimniecībai un atdeva sevi darbam veterinārmedicīnā, taču, lai cik patiesi tika dzīvots, 2015. gada 3. janvāra naktī viss mainījās.

Vēzis

Ar spēcīgām galvassāpēm mamma naktī nokļuva rajona slimnīcā, tās dienas vēlā vakarā vien uzzināju diagnozi, man dežūras laikā kolēģis paziņoja - VĒZIS, tā tika atrasts iemesls galvassāpēm, kas mammu mocīja gadiem ilgi, taču viņa kā partizāns klusēja, iedzēra “Citramona” tableti, jo  nevēlējās apgrūtināt un sūdzēties kādam, jo šķita, ka tas viss pāries. Taču viss izrādījās citādāk  - astoņas metastāzes galvā.  Un ar šo sākās ceļš nezināmajā. Ārstējošais mammas ārsts diagnozi viņai neteica, izvairījās, atstājot šo uzdevumu meitas ziņā, kura taču ir mediķis. 

Atceros, cik smagi man nācās domāt, kā vieglāk pasniegt šo informāciju ne tikai mammai, bet visai ģimenei. Zināju, tas atņems mums visiem prieku uz ilgu laiku, pāris dienas klusēju un domāju, dusmojos, kāpēc man, kāpēc ne pats ārsts?!!! Pēc septiņām dienām slimnīcā un saņemtās terapijas, kas līdzēja maz, mums nācās mammu vest mājās, ārsts deva prognozi pāris dienas vēl mammai piedzīvot..

Sākums bija smags, lai kā negribētos teikt, bija jācīnās par visu, bet galvenokārt par dzīvību, lai ārsti ļautu notikt brīnumam un mēs spētu iegūt laiku.  

Zināju, ka jārīkojas ātri, tika meklētas iespējas, taču rindas pie onkologiem bija neprātīgi garas, gaidīt nevarējām, jo laika mums nebija.

Kolosāls maksas ārsts

Nespējot sagaidīt valsts apmaksātu rindu pie ārsta, pa maksu tikām pie kolosāla ārsta, kas deva mazu cerību uz ārstēšanu, un tas deva mums mazliet laiku. Tika uzsākta paliatīva ārstēšana, sākumā vairāki ķīmijterapijas kursi, kas būtiski samazināja primāro audzēju, pēc tam staru terapijas kursi, kuras rezultātā metastāzes (MTS) galvā izzuda pilnībā, šķita kā mazs brīnums, un dotās pāris dienas dzīvošanai bija jau pārvērtušās vienā gadā, tika aizvadīta operācija un atsākta ķīmijterapija, taču mamma visu panesa kā supervaronis, nesūdzējās, kaut pēc ķīmijas spēka bija vien gulēt, jo kauli sāpēja tik stipri, ka pretsāpju zāles nelīdzēja, viņa klusējot gulēja. Smagākās bija pirmās trīs dienas pēc ķīmijas, vēlāk sāpes atkāpās un pašsajūta nedaudz uzlabojās, taču

visi nepieciešamie medikamenti bija jāizlūdz un jāmeklē pašam, jo, lai arī onkoloģija ir plaša un jau zināma, mediķi, šķiet, ir vēl izglītojami.

Vēl viena akūta situācija. Nesaistīta ar vēzi

Pa vidu visām slimnīcām - mammai kādā pēcpusdienā, esot mājās, sākās akūtas, stipras sāpes vēderā. Esot dežūrā vairākus desmitus kilometrus prom no mammas, menedžēju ātro palīdzību, caur telefona klausuli dzirdēju, kā ātrie dod zaļo gaismu slimnīcai un ved uz Rīgas slimnīcu. Ar vadības atļauju no darba skrēju uz slimnīcas uzņemšanu, lai kaut ko noskaidrotu par mammas veselības stāvokli, taču klāt nelaida un informāciju nekādu nedeva, nācās atgriezties darbā un gaidīt ziņu no māsas, kas palika gaidīt uzņemšanas uzgaidāmajā telpā. Pēc  vairākām stundām mamma tika aizvesta uz nodaļu, taču sāpes turpināja pieaugt, un tika gaidīts līdz rītam. Pēc dežūras braucu uz slimnīcu pie mammas, lai satiktu ārstējošo ārsti, kurai arī ziņoju par mammas veselības stāvokli, pēc tam ārsta domas un plāns krasi mainījās, kaut arī mums primārais vēzis vēl noteikts nebija, ārste zem manām rokām palika papīru un lika parakstīt piekrišanu narkotisko pretsāpju zāļu ievadei, kas mazinās sāpes un mamma varēs mierīgi aiziet... Es atteicos.

Taču šokējošākais bija, ka ārste balstījās uz maniem vārdiem, ne izmeklēšanu, jo, kā pati teica, onkoloģijas pacientiem palīdzēt nevar. Manu lūgumu par abdominālā ķirurga konsultāciju daktere noraidīja un izlikās nedzirdam. Pie mammas todien pavadīju visu dienu, pēc mana četrreizēja lūguma pēc ķirurga ap pieciem vakarā ķirurgs atnāca. Pēc pusotras minūtes, ko ārsts pavadīja palātā pie mammas, ārstēšanas plāns krasi mainījās, lielā ātrumā mamma tika vesta uz operāciju, gandrīz pēc četru stundu veiksmīgas operācijas, kurā atklājās nopietnas problēmas, kas NEBIJA saistītas ar vēzi, mamma tika ievesta intensīvajā palātā, sākās ceļš uz atlabšanu. Un mamma - kā vienmēr - visu pacieta bez sūdzēšanās, ar humoru un smaidu. Ak, kā es viņu par šo apbrīnoju!

Vairākas dienas pēc operācijas notika ārstu vadīts konsīlijs par mammas veselību un iespējām uz ārstēšanu. Lēmums bija mums par labu, mamma tika pārvesta uz Latvijas Onkoloģijas centru, Staru terapijas nodaļu, kur satikām lielisku dakteri, kura beidzot visu salika pa vietām, parādīja visus diagnostikas uzņēmumus un izstrādāja ārstēšanas plānu, par kuru visu izskaidroja. Paldies dakterei!! Pēc dakteres vārdiem mamma bija izņēmums, jo ar šīm MTS galvā viņa bija pilnvērtīga. Salīdzinot ar ārstes redzēto, parasti šajos gadījumos cilvēks ir piekalts gultai, atkarīgs no medikamentiem un lēkmes seko viena otrai. Tā bija viena no reizēm, kad klusi teicu paldies Dievam par doto laiku un iespēju.

Pēc staru terapijas gatavojāmies ķīmijterapijai un gada beigās arī operācijai, viss 2015. gads pagāja starp slimnīcām, vienu, kurā es pati strādāju, un otru, kurā ārstējās mamma.

2016. gadā brīnumainā kārtā vēzis izzuda, iestājās remisija, taču mēs to par uzvaru neuzskatījām, mēs bijām pārtraukuši cīņu ar vēzi un mācījāmies sadzīvot ar to, lai arī zinājām visi, ka kādu dienu tas var mammu mums atņemt.

Vēzis atgriezās

2017. gada oktobrī vēzis atgriezās, sākas ķīmijterapijas kursi, kur pēc katra kursa mamma kļuva vājāka, lai gan par spīti tam turpināja apzinīgi savu ārstēšanu. Līdz mirklim, kur tu saproti, ir atkal jācīnās, ir jāmeklē medikamenti un jāgaida.

Vājā veselības stāvokļa dēļ pieņēmām lēmumu pārtraukt ķīmijterapiju, jo tā ātrāk nogalinātu, nevis vairs palīdzētu. Pagāja vairāki mēneši, līdz mamma atguva spēkus dzīvei, 2018. gadā mamma pildīja savu sapni, bija ģimenei. Lai gan visu slimības laiku viņa pildīja savu dzīves svarīgāko lomu - būt mammai, pat tad kad mēs, visi bērni, bijām jau izauguši un jau savās dzīvēs, viņa stāvēja mums vienmēr visiem blakus, lai cik slikti bija, viņa bija kopā, līdzās, lai arī no attāluma, bet bija.

2018. gadā, kad varēja veselības dēļ atkal atsākt ķīmijterapiju, saņēmām atteikumu no onkologiem - bija par vēlu, vēzis bija izpleties un ņēma savu. Rudens mammai atņēma visus spēkus. To viņa pavadīja, lielāko daļu guļot, līdz kādu mirkli viņa, pirmo reizi slimības laikā, bija gatava padoties, aiziet, lai pārtrauktu ciešanas un bezspēku.

Viņa gatavoja visus mūs, viņa turpināja būt stipra. Oktobrī mūs pierakstīja rindā uz Paliatīvās aprūpes nodaļu, zināju, ka jāgaida ilgi būs, bet cerēju, ka tas dos iespēju pilnvērtīgi rast risinājumu uz medikamentiem, ka tur viņa saņems labāku terapiju, nekā es spēju viņai sniegt mājās, taču velti.

Decembra beigās saņēmu zvanu, ka vieta ir atbrīvojusies, bet tad jau bija par vēlu, mamma jau otro mēnesi tikai gulēja, spēka pietika vien apsēsties un īsām sarunām dienas laikā.

Manas liktās sistēmas vairs nelīdzēja, un mamma atteicās no vietas nodaļā, aiziet vēlējās mājās.  

27. janvāra naktī izdzisa viņas dzīvība, vēzis uzveica.

Cauri šiem četriem gadiem, kad ārstējamies, bija neskaitāmi kursi mājās, liku intravenozos  katetrus, laidu zāles, liku sistēmas, darīju visu, kas bija manos spēkos. Bet ar visu to, ka esi mediķis, palīdzēt nevari... tik milzīga bezspēcības sajūta bija pirmo reizi.

Cauri šim stāstam ir tik daudz vēl neuzrakstīta, vieglāk ir izstāstīt nekā uzrakstīt.

Latvijas medicīnā ir milzu birokrātija, kā rezultātā tu vari saļimt slimnīcā, kur apkārt ir pilns ar ārstiem un māsām, bet palīdzēt viņi nedrīkst. Tu kā radinieks saproti, cik mazs un bezspēcīgs esi lielās valsts likumdošanas priekšā. Un man ir tik žēl, ka tā notiek.

Šo gadu laikā klusi teicu liktenim -

paldies, ka esmu mediķe, jo, kad ārsti atteica, zināju, kur vēl varu vērsties, ko mammai dot un kā vēl palīdzēt, bet - ko darīt tiem, kas no medicīnas neko nesaprot, kas nav tajā saistīti??!!

Latvijas valsts vadītāji un uzturētāji, lūdzu, dodiet iespēju smagi slimiem cilvēkiem dzīvot pieklājīgi, nodzīvot to laiku, kas vēl dots, bez sāpēm un diskomforta!