ĪSUMĀ:
- Pirms gada, Krievijai iebrūkot Ukrainā, valdīja plaša emociju gamma – dusmas, bailes, bezpalīdzība.
- Daudzi pārtrauca virtuāli dalīties savās ikdienas gaitās un sāka runāt par karu.
- Tomēr vēstījumu par karu un aicinājumu palīdzēt kļūst mazāk.
- Politologs: Tas ir dabisks process, bet nenozīmē atbalsta mazināšanos.
- Profesore: Iespējams, interese mazinājās, jo cilvēki Latvijā saprata, ka ir drošībā.
- Nereti cilvēki atzīst – jūt vainu, ka notiekošajam Ukrainā seko līdzi mazāk.
- Eksperti: Nevajadzētu sevi par to šaustīt.
- Psihoterapeits: Pastiprinātu vainu nereti izjūt cilvēki, kuri bērnībā nevarēja izpaust emocijas.
- Jāskatās reāli, ko katrs varam izdarīt, lai palīdzētu.
Karš vieno un šķeļ
Emociju gamma šī gada laikā bijusi plaša. Sākot no bailēm līdz dusmām, bezpalīdzībai un cerībām par Ukrainas uzvaru un Krievijas sakāvi. Šīs emocijas izteikti bija jūtamas arī sabiedriskajos un politiskajos procesos. Politologa Jura Rozenvalda vērtējumā – šo notikumu atspoguļojums sabiedrībā, tās apziņā un politiskajos spēkos vienoja Latvijas sabiedrību. Tas attiecas uz humāno palīdzību un cilvēku gatavību ziedot.
Vienlaikus karš ir arī pastiprinājis Latvijas sabiedrības šķelšanos, kas visu šo laiku ir pastāvējusi. Politologs skaidroja, ka tas vairāk attiecas tieši uz agresiju un tādu neviennozīmīgu krievvalodīgās kopienas reakciju pret Krievijas izraistīto karu, kas saasināja un aktualizēja jautājumus, kuri, iespējams, iepriekš tik aktīvi un strauji nebūtu risināti. Kā piemēru viņš minēja Uzvaras parka pieminekļa gāšanu pērn.
Kāpēc citiem palīdzam vairāk?
Tomēr pretēja situācija novērojama Latvijas iedzīvotāju sniegtajā atbalstā Turcijai. Šomēnes Turciju un Sīriju satricināja vairākas spēcīgas zemestrīces, no kurām stiprākā sasniedza 7,7 magnitūdu spēku. Nelaimē gāja bojā vairāki desmiti tūkstošu cilvēku un daudzi palika bez pajumtes. Rozenvalds norādīja, ka situācijas ir atšķirīgas, proti, Turcijā ir notikusi dabas katastrofa, un cilvēku, kuri kļuvuši par upuriem, ir bezgala žēl, tomēr ir jāuzdod arī jautājums valsts valdībai, kādēļ mājas sākušas masveidā grūt. Viņa vērtējumā, problēma ir nopietna, taču arī pati valdība neesot bez vainas, un cilvēki to jūt un sāk uzdot jautājumus.
Psihoterapeits Andris Veselovskis piebilda, ka Turcija arī atrodas tālāk par Ukrainu. Līdz ar to cilvēki pa ausu galam dzird, kas tur notiek, taču nepārdzīvo. Turpretim Ukraina atrodas Latvijai salīdzinoši blakus, un "jo aktīvāk viņi cīnās, jo mums dzīve drošāka," viņš uzsvēra.
Cita atbalsta sniegšanas fāze
Sākoties karam Ukrainā, daudzi cilvēki pie savām sociālo tīklu profila fotogrāfijām pievienoja Ukrainas karogu, tādējādi paužot atbalstu karadarbībā cietušajiem, bet vēl citi pārstāja dalīties ar savām ikdienas gaitām, sākot publicēt informāciju par palīdzības sniegšanu ukraiņu bēgļiem un karā cietušajiem. Taču šobrīd vērojama pretēja situācija – sadzīves ainiņas un priecīgie mirkļi sociālajos tīklos ir atgriezušies, bet vēstījumu par notiekošo Ukrainā un aicinājumiem sniegt atbalstu kļuvis mazāk.
Rozenvalds norādīja, ka tas ir dabisks process. Cilvēki ir pieraduši pie kara, un tas vairs nav viņu uzmanības centrā tik lielā mērā, kā tas bija pērnā gada sākumā.
Tas gan nenozīmē būtisku atbalsta sarukumu vai to, ka cilvēki nejūt līdzi, drīzāk notiekošais ir novirzījies otrajā plānā.
Viņš uzsvēra, ka Krievijas izraisītais karš kļuvis par vienu lielu faktoru, kas sabiedrību saviļņo un sašūpo, un to varot redzēt pēc pozitīvām un negatīvām reakcijām, tomēr šobrīd, kad ziņas par karu atkārtojas, tās vairs neizraisa emocionālu uzrāvienu.
"Daudzi arī runā, ka līdzīgi procesi var norisināties vai jau norisinās arī lielajās rietumvalstīs, kas ir nozīmīgākie atbalstītāji absolūtos skaitļos. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc svarīgi, lai lūzums kara gaitā notiktu pēc iespējas ātrāk. Tomēr nevar apgalvot, ka atbalsts Ukrainai ir sarucis – mums ir "tviterkonvojs", humānā palīdzība, kā arī ziemā norisinājās [labdarības akcija "Dod pieci!"]. Šobrīd vienkārši iestājusies mazliet cita fāze," vērtēja politologs.
Savukārt Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikas un psihoterapijas katedras vadītāja, ārste psihoterapeite, speciāliste psihosomatiskajā medicīnā Gunta Ancāne uzskata, ka, iespējams, interese par karadarbību ir mazinājusies, jo Latvijas iedzīvotāji ir sapratuši – viņi ir drošībā. Iepriekš cilvēki bija pauduši bažas, ka Krievijas karaspēks varētu iebrukt arī Baltijas valstīs, tādējādi atjaunojot Krievijas varu bijušajās Padomju Savienības republikās.
"Mēs šobrīd jūtamies drošībā, jo piederam Rietumu civilizācijai gan caur Eiropas Savienību, gan caur NATO. Kad mēs dzirdam, ka Krievijas nākamie impērijas atjaunošanos plāni ir vērsti uz Moldovu un citām valstīs, nevis uz mums, tad mēs, protams, jūtamies drošāk, baiļu un sarunu par to mazāk," atzina Ancāne.
Viņa piebilda, ka jebkurā demokrātiskā valstī ir pilns ar konfliktiem, lai arī ne tādiem kā Ukrainā. Patlaban arī Latvijas iedzīvotājiem ir pietiekami daudz problēmjautājumu, par kuriem domāt un pie kuriem strādāt, un tā ir normāla situācija.
Justies vainīgam
Noliekot domas par karu otrajā plānā, cilvēkiem nevajadzētu par to sevi sodīt vai izjust vainas apziņu, norāda eksperti. Tomēr viņi nenoliedz, ka ir sabiedrības daļa, kuru vainas izjūta ir pārmērīgi liela. Tie ir cilvēki, kuri bērnībā nevarēja brīvi izpaust savas emocijas, piemēram, dusmas, bailes, un viņiem nācās kaut kā pielāgoties, skaidroja psihoterapeits Veselovskis. Rezultātā, ja kādam ir slikti, piemēram, mamma satraucas, dusmojas vai raud, tad bērns par to jūtas vainīgs.
Viņš iemācās domāt, pārmērīgi rūpēties par citiem vai justies vainīgs, ja apkārtējiem viņa dēļ ir diskomforts.
"Šāds modelis ieiet no bērnības un turpinās arī pieaugušā vecumā. Ja kaut kur notiek nelaime, kāds cieš, tad vainas sajūta ieslēdzas automātiski, un ar to ir jāstrādā. Vainas apziņa ir jāspēj ieraudzīt, nedrīkst ļaut tai pieaugt un ignorēt to. Ir jāmācās baudīt dzīvi un sevi nenoniecināt, tiklīdz kādam blakus ir slikti," uzsvēra psihoterapeits.
Tāpat vainas apziņa varētu rasties kādiem cilvēkiem, kas runā krievu valodā, uzskata Ancāne. Tā gan būs saistīta ar to, ka viņi runā valodā, kas šobrīd īpaši spilgti asociējas ar Krievijas karaspēka nežēlīgo izrēķināšanos ar Ukrainas iedzīvotājiem, un tas šiem cilvēkiem varētu būt sāpīgi. Viņas vērtējumā, šī vainas apziņa var raisīt eksistenciālus jautājumus, jo "viņu valodā runājošie tautas brāļi, radi, draugi dara visas tās cietsirdīgās lietas".
Profesore gan uzskata, ka tiem cilvēkiem, kuri izvēlējušies dzīvot Eiropā, nebūtu jājūtas par to vainīgiem. Turklāt ir nepieciešama saliedēta, stipra sabiedrība, un, ja kāds jūtas vainīgs par notiekošo, tad tai ir jāpalīdz viņam.
Pārmetumiem nav vietas
Ikvienam cilvēkam ir tiesības un pienākums sākumā sakārtot savas lietas, rūpēties par bērniem, ģimeni un tad, cik iespējams, palīdzēt Ukrainai. Veselovskis uzsvēra, ka karš ir ievilcies, un cilvēkiem ir jādzīvo sava dzīve, jāpriecājas un jāatpūšas, jo, liedzot sev ikdienas prieku, Ukrainai tādā veidā nesanāks palīdzēt. Turklāt arī paši ukraiņi pēc iespējas tur možu garu un bauda dzīvi tādu, kāda tā ir.
"Sākumā daudziem cilvēkiem bija vainas sajūta par to, ka, teiksim, blakus kādu sit vai nogalina, bet viņi neko nedara. Taču mēs neesam vainīgi pie tā, kas notiek pasaulē. Mēs to neesam izraisījuši. Ir jāskatās reāli, ko mēs katrs varam izdarīt, lai palīdzētu, piemēram, noziedot. Pārmešana un vainošana nepalīdzēs, un, ja būs kāds liels spiediens, tad cilvēks var arī noslēgties, dusmoties. Tie, kas tādi aktīvāki, var motivēt, iedrošināt apkārtējos turpināt palīdzēt, solidarizēties," sacīja psihoterapeits.
Piemēram, gadu mijā, aiz cieņas pret Ukrainas bēgļiem, Latvijas lielākajās pilsētās nenotika salūts. Veselovska vērtējumā, tā bija pareiza rīcība, jo arī šādā veidā tiek sniegta palīdzība Ukrainai, proti, solidarizējoties ar to.
Vienlaikus Latvijas iedzīvotājiem šobrīd ir arī citas rūpes, jo nāk lieli rēķini par gāzi un elektrību, atzina Ancāne. Viņa norādīja, ka šobrīd dzīvot nav viegli, sabiedrības dzīves līmenis krītas, un īsti nav kam prasīt atbalstu, tādēļ visiem nepieciešams spēks un drosme, lai izietu cauri šai situācijai.
"Cilvēkam ir ne tikai tiesības, bet pienākums vispirms sakārtot lietas savā valstī, un mums ir daudz, ko kārtot. Arī mums pašiem ir gana daudz konfliktu, kuriem pievērst uzmanību un par kuriem domāt, skatoties parlamenta vai sabiedrības līmenī. Piemēram, sakārtot bruņotos spēkus, savu robežu šajā situācijā," pauda profesore.