Pie soliņa Jūrmalas parkā Liepājā joprojām redzamas deguma pēdas - pirms dažām dienām šeit uzliesmoja kādas 1937. gadā dzimušas sievietes kabatā esošais fosfora gabals. Sirmgalve to bija pacēlusi pludmalē, jo noturējusi par dzintaru.
“Braucu garām, ieraudzīju liesmu. Pēc dažām sekundēm sapratu, ka skrien degošs cilvēks. Izlēcu no mašīnas, paķēru dvieli un sāku dzēst. Sievietei bija apdegusi kāja, un es izsaucu ātro palīdzību,” stāsta aculiecinieks Staņislavs Kavimirskis.
Liepājas slimnīcas mediķi zina stāstīt, ka pirmo palīdzību cilvēkiem, kuri apdedzinājušies ar fosforu, nākas sniegt aptuveni reizi divos gados. Reizēm apdegumi esot ļoti plaši un dziļi - gandrīz līdz kaulam. “Neliekam kabatā, cimdos. Nenesam mājās to, ko nezinam. Ļoti ātri fosfors uzsilst. Jābūt uzmanīgam, ja tas nespīd. Labāk likt trauciņā. Ja ir lieli dzintara fanāti - lasītāji, lai liek trauciņā. Ja sāk dūmot, metam prom. Ja aizdegas drēbes, var gūt plašus apdegumus,” padomus sniedz ķirurgs Māris Naļivaiko.
“Momentā kūst kā ūdens. 1200 grādu - tas ir ļoti daudz,” zina dzintara meklētājs Gunārs Reinsons.
Viltus dzintars jeb baltais fosfors pludmalē starp Liepāju un Bernātiem tiek izskalots jau vairāk nekā 20 gadus. Tiek pieļauts, ka jūrā to lielā daudzumā nogremdējuši padomju militāristi. Profesionāli dzintara meklētāji stāsta, ka fosforu atrod vairākas reizes gadā.
Tas atšķiras no dzintara, taču nezinātājs abus var sajaukt. “Dzintars ir spīdīgs. Ja nolūzis, viņš spīd. Fosfors nespīd. Viņš ir zaļgani dzeltens,” skaidro Reinsons.
Zinātāji atrastos fosforus turpat pludmalē sadedzinot, lai tas nenonāk kāda atradēja rokās. Liepājas pašvaldība par viltus dzintaru pludmalē izvietojusi brīdinājuma zīmes, tomēr dzintara ķērāji uzskata, ka to skaits varētu būt lielāks.
