„Izdegšana sākas brīžos, kad jūtamies vislaimīgākie, kad iesaistāmies jaunā projektā, attiecībās, esam jaunā darba vietā, investējam ar dubultu spēku. Ja nemākam dozēt savu iesaistīšanos un nesaņemam atgriezenisko saiti – peļņu un atzinību, pakāpeniski notiek izdegšanas process,” stāsta Rīgas Stradiņa universitātes doktora studiju programmas "Psiholoģija" doktorante, supervizore centrā "Miervidi," sertificēta psiholoģe Ilze Dreifelde.
Izdegšana ir ilgstoša, tas ir process, kas var veidoties pat 10 gadu laikā.
Dreifelde arī norāda, ka izdegšanas aktualitāte turpina pieaugt. Ja agrāk tā vairāk bija raksturīga profesijām, kas saistītas ar palīdzēšanu un aprūpi, mūsdienās var redzēt, ka tā skar arī uzņēmējdarbības vidi un apkalpojošo sfēru.
Cilvēks nevar nepārtraukti investēt darbā vai uzņēmumā, ir jāsaņem arī atpakaļ. Svarīgs ir ne tikai materiālais guvums, bet arī uzslava, sirsnīgs paldies par veikumu.
Biedrības „Līdere” valdes priekšsēdētāja uzņēmēja Aiva Vīksna piekrīt, ka svarīgs ir emocionālais gandarījums par paveikto, uzņēmējiem, protams, arī peļņa svarīga. Viņa norāda, ka izdeg atbildīgākie, jo dzīve ir dinamiska, un uzņēmējiem viens no izdegšanas iemesliem ir arī atbildība par saviem darbiniekiem.
„Brīvdienās nevajadzētu ņemt mapes uz mājām,” norāda Vīksna. „Svarīgi ir mazi atpūtas brīži un ievērot, ka arī uzņēmējam darbs varētu beigties sešos vakarā. Protams, domas neapturēs uzreiz, bet iziet pastaigāties un paskatīties, kā ievas zied, mēs varam. Mēs, uzņēmēji, esam paši atbildīgi par sevi, un jāseko līdzi sev, jo esam iedvesmas avoti saviem darbiniekiem.”
Biedrības "Organizāciju labklājības institūts" vadītāja Ieva Zaumane skaidro, ka ir cieša saikne uzņēmumā starp vadītāja un darbinieka noskaņojumu.
„Svarīga lieta, ar ko grēko vadītāji, - viņi savu vīziju vāji nodot darbiniekiem; viens no izdegšanas pamatiem - cilvēks neredz jēgu tam, ko dara.
Viņš varbūt dara ilgas stundas smagu darbu, bet neredz tam jēgu, ko tas dod kopējam mērķim,” atzīst Zaumane.
„Summējoties sajūtām par to, kādā darba vidē esmu, ko daru - un tas notiek ilgstošā periodā -, iznākums ir pārdegšana,” turpina Zaumane.
Viņa arī norāda, ka vadītājam ir jāsaprot, ka viņš atbild par daudzu dzīvēm un svarīga ir darba vide cilvēkiem, kas katru dienu ierodas strādāt uzņēmumā. Pētījumi rāda, ka uzņēmumos, kuros nepamana šos simptomus, zūd produktivitāte, kā arī cieš bizness un valstu ekonomika.
Lai izvairītos no izdegšanas sindroma, ir svarīga atpūta. Taču Dreifelde norāda, ka mūsdienās esam pakļauti dažādām klišejām, kā jāatpūšas.
„Tas, ko izlasām medijos, kā ir modīgi atpūsties, lai es justos labāk, vai tas man der”? Ir cilvēki, kas restartējas sabiedrībā, ir, kas atpūšas vienatnē. Varbūt vienam ir vajadzīgs pastaigāties, vienam nedarīt neko,” bilst Dreifelde.
Zaumane arī min, ka uzņēmumu vadītājiem vajadzētu pieņemt domu, ka cilvēks var nebūt darba vidē astoņas stundas. Viņa iesaka domāt par dažādām darba formām, kas ietver arī nepilna laika darbu.
