Turpmāk kodolreaktoru varētu apsaimniekot Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs, un finansējumu tam varētu rast no Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta.
Taču ilgtermiņā iecerēts reaktoru demontēt, kas varētu prasīt ap 5,5 miljoniem eiro. Tas varētu notikt aptuveni četru gadu laikā.
„Vienīgais reālais risinājums ir šo reaktoru likvidēt – tas prasa četrus gadus un 5,5 miljonus eiro.
Saņēmām ieteikumu un cerību, ka, pieprasot finansējumu nākamā gada budžetā tā saucamajās politikas iniciatīvās, finansējumu arī varētu piešķirt.
Summa nav vajadzīga uzreiz – vienam gadam tie ir nedaudz vairāk par vienu miljonu eiro, lai sāktu un turpinātu reaktora likvidēšanu," norādīja VARAM valsts sekretāra vietniece Alda Ozola.
Latvijas Universitāte, kas objektu apsaimniekoja līdz šim, aprēķinājusi - šogad objekta uzturēšanai vajadzīgi 285 tūkstoši eiro reaktora monitoringa uzlabošanai, apsardzes nodrošinājumam, kā arī būvkonstrukciju remontam un apsildei. Ministrijas pārstāve skaidro, ka īstermiņa risku novēršanai ministrija lūgs līdzekļus no valsts.
Savukārt reaktora likvidēšanai kopumā nepieciešami 5,5 miljoni eiro, un ziņojumā ministrija apskatījusi vairākus ārējos finanšu avotus, kuri gan arī pagaidām neesot cerīgi.
"Ir iespējas piesaistīt naudu no Eiropas Savienības fondu līdzekļiem, bet tur ir vairāki nosacījumi, kas pēc mūsu rīcībā esošās informācijas un arī konsultēšanās ar Finanšu ministriju neizskatās ļoti pozitīvi. Bet arī tad, ja fondu regulas to pieļautu, tad skaidrs - tas nevar notikt tuvāko divu gadu laikā. Mēs arī skatāmies uz iespēju piesaistīt Šveices finanšu instrumentu, tur gan neskaidrība ir vēl lielāka, tādēļ ka, šķiet, nākamgad Šveicē būs referendums par to, vai vispār atbalstīt šāda veida programmas. Līdz ar to nav zināms, kāds būs tā rezultāts," skaidroja Ozola.
Vēstīts, ka gada sākumā valdība piešķīra 15 tūkstošus eiro neatliekamiem darbiem kodelreaktorā. Darbi esot jau saplānoti, un līdzekļus šajās dienās varētu sākt apgūt.
Kā stāsta universitātes Ķīmiskās fizikas institūta vadošā pētniece Gunta Ķizāne, patlaban radioaktīvais ūdens no bojātās pazemes tērauda un dzelzsbetona tvertnes ir pārsūknēts glabāšanas mucās. To pašu plānots darīt arī ar pagaidām veselo, taču arī kopš sešdesmitajiem gadiem krietni novecojušo blakus esošo ūdenstvertni. Rezultātā turpat Salaspils reaktora teritorijā radioaktīvo ūdeni uzglabās tūkstoš speciālās mucās.
„Mani kā seno reaktora iemītnieku interesē, lai šo jautājumu vienreiz novestu līdz galam un teritorija tiktu sakārtota. Citādi mēs neglīti izskatīsimies arī Eiropas acīs, un ne tikai tādēļ, ka esam prezidējošā valsts, bet principā - ja darbs ir iesākts, tas ir jāpabeidz. Mēs sapratām, ka iepriekš bija krīze, bet tagad lietas sāk atkal kustināt. Galvenais ir jāsakārto palikusī pazemes muca un reaktora bāka, un jāsakārto monitoringa sistēmas, un jāveic darbi, lai noteiktu, kurās vietās veikt jaunus urbumus,” skaidro Ķizāne.
Pētnieki sadarbojas arī ar līdzās esošās ģipšakmens atradnes apsaimniekotāju uzņēmumu "Knauf", kas palīdzēšot veikt urbumus monitoringa uzlabošanai, kā arī sniegs informāciju par ģeomorfoloģisko situāciju teritorijā.
Uzņēmums ar objektu sadzīvojis vairāk nekā desmit gadus un karjerā veic arī pastāvīgu monitoringu, kura mērījumos līdz šim piesārņojuma normas nav pārsniegtas.
