Romas pāvests Francisks, uzrunājot Eiroparlamenta deputātus un žurnālistus, pērn teica: “Uz kādu cieņu cilvēks var cerēt, ja viņam nav pat ēdiena, lai izdzīvotu? Mums ir jāpievērš uzmanība resursiem, ko Dievs mums devis, un jāsaimnieko prātīgi. Ir netaisnīgi, ka miljoniem cilvēki visur pasaulē mirst no bada, bet tajā pašā laikā tonnām ēdiena ik dienu tiek izsviests atkritumos.”
Latvijā ir 93 tūkstoši trūcīgo iedzīvotāju, kas saņem valsts apmaksātas pārtikas pakas, kurās ir manna, makaroni, auzu pārslas, pankūku milti, eļļa un vēl pāris produktu, kas ātri nebojājas. Pirms trim gadiem "Re:Baltica" pētījums atklāja, ka tādu cilvēku, kam trūkst naudas pārtikai, ir vēl vairāk. Un katram piektajam var būt nepieciešama palīdzība. Tiem, kuriem nav trūcīgās personas statusa, palīdzību sniedz cita veida projekti, piemēram, Tautas atbalsta fonds.
Āgenskalnā, Eduarda Smiļģa ielā pēc maizes, dārzeņiem, gaļas kauliņiem un subproduktiem veidojas rinda. Fonda vadītāja Velta Cimdiņa apkalpo pensionārus, atnākusi arī viena māmiņa ar bērniņu ratos. Gatis ir pensionārs, viņš pēc pārtikas šeit nāk katru ceturtdienu, jo trūcīgā statusa viņam nav, bet ar niecīgo pensiju arī nepietiek.
"Man ir septiņi bērni, trīs mazbērni. Ēst taču kaut ko vajag, tāpēc es nāku uz šejieni. Es paņēmu gaļu, nu ne gaļu, bet buljona kauliņus. Vēl gurķīšus iedeva, tomātiņus iedeva. Godīgi sakot, šajos laikos man kā pensionāram nav ko ēst. Tā pensija ir tik liela, ka nezini, kā dzīvokli samaksāt. Jā, es nāku regulāri," stāsta pensionārs Gatis, kuram ar pensiju pietiek tikai, lai samaksātu par dzīvokli un komunālajiem rēķiniem, veikalā viņš pērk tikai to, kas ir nocenots. Gribētos palīdzēt un pirkt tikai Latvijas preci, bet maciņš to neatļauj.
Kamēr simtiem tūkstošu cilvēku Latvijā jācīnās par maizi un pienu, tikmēr no Latvijas veikaliem atkritumos nonāk vairāk nekā 20 tonnas pārtikas dienā, aizpagājušajā gadā rēķinājusi Latvijas Tirgotāju asociācija.
Pārtikas veikali to, kam izbeidzies termiņš, nodod iznīcināšanai vai iznīcina paši, jo tā paredz Ministru kabineta noteikumi.
Pēdējos gados gan ir dzirdēts, ka, piemēram, veikalu tīkli "Rimi" un "Maxima" Rīgā daļu bojātās pārtikas piegādā Zooloģiskajam dārzam, tādējādi rūpējoties par to, lai mazāk produkcijas tiktu iznīcināts. Veikalu tīkls "Mego" piedāvā privātpersonām, kurām ir mājdzīvnieki, slēgt līgumu par bojātās pārtikas saņemšanu, galvenais - sunim vai kaķim ir jābūt izveidotai pasei.
"Nē, šodien mēs nemetīsim ārā tāpēc, ka atkritumu mašīna mums brauc divas dienas nedēļā, un tieši vakar tā bija pie mums. Pārtikas produkti, kam beidzies derīguma termiņš jeb trešās kategorijas pārtikas atkritumi tiek nodoti mājdzīvnieku barošanai. Mums ir noslēgts līgums ar privātpersonu par šo atkritumu savākšanu. Šī persona savāc un transportē atkritumus ar savu personīgo transportu. Visi pārējie bojātie produkti - sapelējušie, sarūgušie tiek izmesti atkritumu konteinerā, lai tie neapdraudētu cilvēku veselību," stāsta lielveikala "Mego" vadītāja Ērika Smirnova Jelgavā.
Veikals pārtiku izmet konteineros, par tālāko jārūpējas pašvaldībai. Tā kā pirms dienas konteineri iztīrīti, pašlaik "Mego" ir gandrīz pilni iepirkuma ratiņi ar vecajiem produktiem un viena pilna kaste ar maizi, kurai beidzies termiņš.
Pērn “De facto” noskaidroja, ka par pirmo trīs klašu skolēnu pusdienām maksā valsts, gadā tērējot 15 miljonus eiro, lielu daļu no šīs naudas izmet atkritumos kopā ar neskartajām pusdienām, līdzīgi, kā to dara pārtikas lielveikali.
Pētījumu kompānija "GFK" kopā ar biznesa portālu "Nozare.lv" jau trešo gadu pēta patērētāju pārtikas iegādes paradumus. Pērn katrs piektais Latvijas iedzīvotājs atzinis, ka iegādājas vairāk pārtikas nekā spēj apēst, tādēļ bieži ledusskapja saturu izgāž atkritumos.
Arī "Pieci.lv" sastaptais Jānis atzīst, ka reizēm sanāk nopirkt pārtiku vairāk, nekā nepieciešams patēriņam. Savukārt kāda sieviete atzīst, ka skatās uz akcijām, paņem un ieliek saldētavā.
"Sanāk nopirkt arī kaut ko vairāk, kaut ko garšīgu vai arī kādu neplānotu pirkumu," saka pircēja Dace un piekrīt, ka kādreiz sabojāto nākas izmest:
"Ir diemžēl gadījies. Reizēm par nopirkto aizmirsti vai arī kaut kur aizbrauc. Man liekas, ka mēs pērkam vienkārši pārāk daudz. Redzam atlaides, tad ir jānopērk, pēc tam aizmirstam, izmetam. Vienkārši neizlietojam pārtiku."
"Tie bija kaut kādi piena produkti, kaut kādi jogurti, skābie krējumi un kaut kas tamlīdzīgs," izmesto raksturo pircēja.
"No vienas puses, jā, mums visu laiku ir akcijas, mums visu laiku tiek piedāvāts iegādāties lētāk, līdz ar to psiholoģiski cilvēkam liekas, ka viņam vajag nopirkt vairāk. Otra lieta ir tā, ka mēs, iespējams, pērkam ilgākam laika periodam, bet produkti ar īsāku derīguma termiņu attiecīgi sabojājas. Mēs neesam paspējuši tos patērēt un mums nākas izmest. Un trešā lieta ir sabiedrības apziņas trūkums, kas tad ir videi draudzīga saimnieciska rīcība, nepadomājot, ka pārtikas atkritumi arī ir savā ziņā kaitīgi videi," stāsta GFK klientu servisa direktore Ilze Kronberga.
Poligonos izmestās atkritumu tonnas apaug kārtās ar jauniem atkritumiem, un apakšā esošās drazas sadalās bezgaisā, radot lielu daudzumu kaitīgas gāzes. Tā savukārt rada siltumnīcas efektu, kas palielina caurumu ozona slānī.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) pērn pirmo reizi veikusi pētījumu ar mērķi apzināt, kā pārtikas atkritumus varētu samazināt par trešdaļu tuvāko piecu gadu laikā. Rezultāti gan vēl ir jāapkopo, stāsta ministrijas pārstāve Ilze Doniņa:
"Mēs esam iepazinušies ar citu valstu pieredzi, piemēram, ar pieredzi Lielbritānijā, kur šis jautājums ir ļoti plaši izpētīts, kur pastāv arī atsevišķa valsts programma pārtikas atkritumu apjoma samazināšanai. Tur ir šie pasākumi par racionālu iepirkšanos, arī jautājumi par to, ka pārtika var tikt, piemēram, ziedota vai izmantota dzīvnieku barības ražošanai, tā kā šis pasākumu spektrs ir ļoti plašs. Iespējas samazināt šos apjomus ir lielas."
Gan ASV, gan Lielbritānijā un citur pasaulē tūkstošiem cilvēku rokas miskastēs, jo uzskata, ka ēdienam jābūt par velti, un atkritumos pie kafejnīcām vai lielveikaliem var atrast vēl svaigu un lietojamu pārtiku. Šī kustība plašāk zināma kā frīganisms, taču Latvijā vēl neattīstījusies.
Tikmēr LM par situācijas risināšanu nedomā, vien skaidro, ka operatīvi pārpalikušo ēdienu valsts nevar realizēt sarežģīto birokrātisko procedūru dēļ. Un ēdiena tālāka pārdale jāsaskaņo gan ar Pārtikas veterināro dienestu (PVD), gan Patērētāju tiesību aizsardzības centru (PTAC).
"Lai valsts līmenī izveidotu sistēmu, ir jānodrošina kontroles mehānisms, bez tā nevar valsts sistēmu izveidot. Katrā individuālajā gadījumā tas prasa laiku, lai šo produkciju realizētu. Turklāt, ja to vēlētos valsts līmenī kaut kādā veidā administrēt, es nestādos priekšā, kā to var attīstīt, jo, ja ir kaut kāds bankets un paliek pāri, piemēram, rasols, tad kā valsts līmenī to administrēt, kuram sūtīt? Mums ir 100 000 trūcīgie. Kuram tagad sūtīt?" situāciju skaidro LM pārstāve Zane Lasmane.
Šķiet, ka Latvijā par palīdzēšanu citiem domā nevalstiskās organizācijas (NVO) un dažādi atbalsta fondi, un arī zaļo ideju atbalstītāji. Salīdzinot ar 2013.gadu, pērn to cilvēku skaits, kas izmet pārtiku, ir samazinājies par vairāk nekā pieciem procentiem. Jācer, ka šāda tendence turpināsies.
