Ceturto gadu Latvijā izgatavo elektrodivriteņus, citur Baltijā tos neražo. Eiropa ar elektrotransportu ir pazīstama septiņus gadus. Latvijā ražotie divriteņi var šķist kārdinoši zagļiem, bet par to ir padomāts, jo tam rāmī ir iestrādāta globālās pozicionēšanas sistēma (GPS), kas ļauj noteikt, kur ritenis atrodas.
"Atšķirībā no parasta riteņa, elektrodivriteņa rāmī ir caurums, lai maksimāli noslēptu nepiemērotos vadus, lai tas izskatītos maksimāli tuvu parastam divritenim, tādējādi tas izskatās daudz pievilcīgāk. Latvijā ražotais divritenis darbojas ar litija jona akumulatora bateriju paku, kas dod enerģiju elektromotoram, kas ar reduktoru piedzen priekšējo zobratu. Pārslēdzot ātrumus, mainās aizmugurējā riteņa griezes moments tāpēc, ka motors griež tieši priekšējo zobratu," tā īsumā elektrodivriteņu eksperts Kārlis Beinerts raksturo mini spēkrata darbības principu.
Elektrodivritenis var attīstīt ātrumu līdz pat 40 kilometriem stundā, bet ir Eiropas Savienības regula, kas paredz to ierobežot līdz 25 kilometriem stundā.
"Es nebūt negribu teikt, ka elektrovelosipēds ir konkurents vai aizstājējs parastam ritenim, bet noteikti mopēdam, automašīnai tas var būt aizstājējs laikā, kad spīd saule, kad nekas daudz nav pašam jāved līdzi, tad tas noteikti ir ātrākais pārvietošanās līdzeklis pilsētā," uzskata eksperts Kārlis.
Jāpiebilst, ka tas ir ne tikai ātrāks, bet arī ir daudz zaļāks pārvietošanās līdzeklis. "Katra mašīna saražo apmēram 200 gramus CO2 izplūdes gāzes uz vienu kilometru. Un sastrēgumos vēl vairāk. Manuprāt, tas ir ļoti netaisnīgi pret pārējiem, kam tas ir jāelpo," uzskata vides žurnāliste Anitra Tooma.
Viesturs Silenieks ir velo entuziasts un vairākkārt ir testējis elektrodivriteņus: "Ir plusi un mīnusi. Plusu ir vairāk nekā mīnusu, jo viens ir tas, ka, lai cilvēku dabūtu vispār braukt ar riteni, tad viņu vieglāk ir pieradināt uzsāk braukt ar elektrisko. Tas ir vienkārši un forši, tu uzkāp, un tas nes un tā pirmā emocija ir, ka tas ir kaut kas foršs - ar elektrisko var dabūt daudz ātrāk nekā ar parasto."
Reizēm ir sastopams uzskats, ka braukšana ar elektrodivriteni ir māžošanās, jo fiziskā piepūle neesot nekāda, taču ne visi tam piekritīs. Tikmēr daudziem katras darba dienas sākums izvēršas par nīkšanu sastrēgumos un nervu bendēšanu, protams, ar velosipēdu nokļūšana līdz darbam ir ātrāka, bet sasvīdušam negribas ierasties darbā. Šajā gadījumā elektrodivritenim ir priekšrocības. "Vecākiem cilvēkiem, kuriem ir fiziski grūti un kuri nespēj pamīties, elektriskais ritenis ir arguments, lai sēstos uz elektriskā riteņa nevis uz parastā riteņa," sacīja Latvijas Riteņbraucēju apvienības valdes priekšsēdētājs Viesturs Silenieks.
Braukt ar elektrodivriteni, protams, ir viegli, bet neskaitāmās augstās apmalītes gan ir šķērslis, jo ritenis ir krietni smagāks un šķiet, ka riepu pārsist var samērā vienkārši. "Parasto riteni vēl var panest, arī elektrisko var panest, nu daudzi veči var mašīnu panest, bet ir jāsaprot, ka elektriskais ritenis, nu viņš nav tik ērti, viegli nesams, kā varētu domāt - tagad piebraukšu pie mājām, pacelšu, uznesīšu augšā dzīvoklī uz piekto stāvu - nu tas tā nav," uzsver Silenieks.
Cena šādam ritenim ir krietni augstāka nekā parastam divritenim. Iespējams, retais būs gatavs tik lielu naudu tērēt velosipēda iegādei, tomēr, ja uz to skatās kā uz mopēda vai motorollera aizstājēju, tad aina jau ir savādāka, jo
elektroenerģijas patēriņa izmaksas uz 100 kilometriem ir zem 10 eiro centiem.
"Bateriju var uzlādēt tai esot pašā ritenī, piemēram, garāžā vai šķūnī, taču, ja gribat riteni pieslēgt un bateriju izņemt ārā, tā ir ieslēgta rāmī, viegli paceļams ir sēdeklis, ērti izņemama ārā un uzlādējama. Baterija lādējas no divām līdz trim stundām atkarībā no tā, vai akumulators ir izbraukts tukšs vai daļēji," paskaidro eksperts Kārlis Beinerts.
