Latviešu ārste Londonā: Daļa jauniešu ir neizpratnē par piederību dzimumam

Karīna Beinerte ir bērnu un jauniešu psihiatrijas rezidente vienā no lielākajām psihiatrijas slimnīcām Eiropā – Londonas Modslija hospitālī. Ārsta diploms ir iegūts Latvijā  – Rīgas Stradiņa universitātē, taču rezidentūra apzināti izvēlēta Apvienotajā Karalistē labā medicīnas izglītības piedāvājuma dēļ. Jaunā ārste ir piecgadīga un pusotrgadīga puiku māmiņa, un žiperīgās atvases labprāt pieskata arī viņu tētis, video producents un režisors Lauris Beinerts. Lai arī pašlaik Londona tiek saukta par mājām, tomēr ģimenes mērķis ir atgriezties Latvijā, lai būtu tuvāk ģimenei un draugiem.

Karīnas Beinertes vārds zināms gan diasporas, gan Latvijas mediķiem, jo viņa aktīvi darbojas Latvijas Ārstu un zobārstu asociācijas (LĀZA) valdē, organizējot un vadot latviešu mediķiem domātus bezmaksas tiešsaistes seminārus, kā arī apvienojot latviešu māsas visā pasaulē “Facebook” grupā „Latviešu māsas un vecmātes pasaulē”. Pašlaik ārste apzina reemigrācijas psiholoģiskos aspektus, gatavojot ceļvežus vecākiem un pedagogiem Latvijā.

ĪSUMĀ:

 

Izskan, ka Anglijā šobrīd daudzi tīņi izsaka vēlmi mainīt dzimumu. Vai jūs ar to saskaraties?

Jā, dzimuma piederība ir jauna aktualitāte mūsdienu sabiedrībā. Tas ir ļoti nepatīkams stāvoklis, kad nejūties piederīgs savam ķermenim un dzimuma stereotipiem. Mēs vēl tikai mēģinām saprast, kāpēc šobrīd šī problēma ir pieaugusi un kas ir kopīgs un atšķirīgs šiem jauniešiem.

Domāju, mēs ar laiku sapratīsim, ko tas nozīmē mūsu sabiedrībai, ko tas nozīmē šiem jauniešiem, kam ir šādi traucējumi. Pilnīgi noteikti varu teikt, ka no tā nav tik ļoti jābaidās. Nav tā, ka tas pārņems pasauli. Ja agrāk jaunieši pievērsās sātanismam, narkotiku lietošanai, tad tagad trends ir novirzījies uz dzimuma piederību, kas vēl aizvien daudziem šķiet briesmīgi un nepieņemami. Pagaidām par šo jautājumu ir daudz nezināmā. Psihiatrijā ārstējam šo jauniešu trauksmes, depresijas, paškaitniecisko uzvedību, kas daudziem arī ir. Lielākā daļa no viņiem beigu beigās tomēr atrod sevi un pieņem savu ķermeni, sava bioloģiskā dzimuma piederību.

Jaunieši meklē piederību, savu vietu sabiedrībā, savu draugu grupu, mēģina saprast, kas viņš pats ir, kas ir viņa identitāte. Šāda neskaidrība ir laba augsne dažādiem traucējumiem, pašlaik tendence ir būt nesaprašanā par savu piederību dzimumam. Patiesībā šāda problēma pastāv jau ļoti, ļoti sen! Agrāk gan tā bija daudz mazāk izplatīta.

Tie, kuri Anglijā nevēlas identificēties ar „she”-„viņa” vai „he”-„viņš”, sevi dēvē par „they”-„viņi”. Tas ir domāts daudzskaitlī?

Tas jāuztver nevis kā daudzskaitlis, bet vienkārši kā atšķirība. Šie jaunieši savās komūnās paši rada jaunus vārdus, kā apzīmēt sevi. Manuprāt, „they” bija viens no pirmajiem, kas tika virzīts, un nav tas veiksmīgākais, jo grūti noorientēties. Viņi nedomā, ka viņi ir daudzskaitlī. Tas nozīmē tikai to, ka viņi nejūtas piederīgi ne sieviešu, ne vīriešu dzimumam, vai bieži maina piederību. Tas drīzāk parāda viņu vēlmi, iekšējo sajūtu, nevis realitāti.

Es kā bērnu psihiatre esmu tādā pozīcijā, ka nevaru teikt, kā kam būtu jābūt. Es skatos uz to, kā ir. Nevaru teikt: “Nu, kas tās par muļķībām! Ko tu tur runā?” Man ir jābūt ar atvērtu skatu un jāatbalsta jaunietis, kurš nonācis grūtībās, jādomā, kā lai atbalsta un nomierina ģimeni. Psihiatram visgrūtāk ir tieši nomierināt vecākus.

Konservatīvākiem cilvēkiem šķiet, ja aptaujās tagad iekļaus sadaļu, kur cilvēks var atzīmēties, ka viņš ir „non-binary” (nevienam dzimumam nepiederošs – aut.), tad tas būs gluži kā ar Covid-19 –  kaut kāds vīruss, kas pārņems pasauli, un mēs visi vairs nesapratīsim, kam piederam. Taču tā nenotiek. Lai arī tā problēma tiešām ir pasaulē kļuvusi aktuāla, tā vēl aizvien ir nišas problēma ļoti šauram jauniešu lokam. 

Sociālajos medijos ik pa brīdim parādās viltus ziņas, ka Anglijā jau bērnudārzā mācot kļūt par gejiem.

Nemāca būt par gejiem. Tur māca, ka apkārt ir dažādi cilvēki. Tas man liekas apsveicami, ja bērniem māca pieņemt dažādību. Viņiem ir iespēja izaugt mazāk diskriminējošiem vienam pret otru attiecībā uz ādas krāsu vai kulturālo, reliģisko piederību, seksuālo orientāciju.

Bērnu psihiatrijā ļoti daudz redzu tieši apcelšanas sekas, tai ir milzīga ietekme uz cilvēka turpmāko dzīvi. Apcelšana un vardarbība nebūtu pieļaujama. Ja ar to var cīnīties, tad, manuprāt, tas ir ļoti labi.

Bērnu nevar izaudzināt par homoseksuāli, taču zināms, ka var būt kulturāla ietekme. Seksuālā orientācija ir vairāk spektra veida, nevis divi pretēji viens otru izslēdzoši virzieni – homoseksuāls, heteroseksuāls. Ja sabiedrībā tiek akceptēta dažādība seksuālajā orientācijā, tad cilvēkiem, kuri vairāk orientēti homoseksuāli vai biseksuāli, ir lielāka iespēja izvēlēties. Tur arī tā kulturālā ietekme.

Nav tā, ka mēs radām gejus. Mēs vienkārši pieņemam to, par ko iepriekš netika runāts, par ko nomētāja ar akmeņiem. Seksuālās piederības dažādība nav psihisks traucējums.

Ir, kas tam iebildīs. Labi zinu pretējās puses argumentus, jo esmu daudz diskutējusi par šo tēmu.

Kādas problēmas bija bērniem un jauniešiem ārkārtējā stāvokļa laikā, kad tika slēgtas skolas?

Bija daļa, kuri brīnumainā kārtā tika it kā “izārstēti”. Tiem, kam bija sociālā trauksme, satiekoties citam ar citu, pēkšņi vairs nebija jāiet uz skolu, un kļuva labāk. Problēmas pazuda arī teicamniekiem, kuri uztraucās, ka vērtējumos jābūt tikai desmitniekiem.

Bet tai daļai, kuriem ir problēmas ģimenē, depresija, citas trauksmes un kuriem tieši sociālie kontakti palīdz novērst uzmanību no šīm problēmām, kļuva sliktāk. Diemžēl dažiem bija arī problemātiski saņemt palīdzību – bija iespējamas konsultācijas caur internetu ar videosarunu starpniecību, bet ne visiem ir internets mājās. Nācās palauzīt galvu, kā sniegt nepieciešamo palīdzību.

Britu mediji apgalvo, ka palielinājās vardarbība ģimenēs. Vai to varēja novērot?

Mēs to noteikti redzējām. Pirmkārt, mana darbavieta ir blakus pediatriem, mēs sēžam vienā lielā ofisā. Vispirms dzirdējām no viņiem, ka divreiz palielinājies nosūtījumu skaits uz sociālajiem dienestiem vardarbības dēļ. Pie mums, psihiatriem, tik ļoti nejuta šo pieaugumu, taču vairāk bija noteikti. Tas varbūt tāpēc, ka mūsu pacienti un viņu ģimenes jau saņem emocionālo atbalstu no mums un viņiem bija pie kā vērsties.

Kopumā pandēmijas laiks mums bija klusāks periods. Taču tagad ir septembris, un, atsākoties skolai, atgriežas problēmas, kas saistītas ar sociālo vidi un mācībām. Darba būs vairāk.  

Tiek apgalvots, ka pandēmija ir saasinājusi mentālās problēmas.

Covid-19 ierobežojumi ir atstājuši iespaidu gan uz pieaugušo, gan bērnu un jauniešu psihisko veselību. Esam izgājuši cauri gan pozitīvajiem aspektiem, gan negatīvajiem, ar ko mums bija jācīnās pašiem savās galvās un savās ģimenēs. Tā sekas turpināsies vairāku gadu garumā, īpaši bērniem un jauniešiem.

Kādas ir Londonas bērnu un jauniešu problēmas kopumā?

Vairumam manu pacientu ir depresija un trauksme. Citiem ir pēctraumatiskais stresa sindroms, daļai – uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms. Tādu ir apmēram 90%, pārējie 10% ir smagie gadījumi – vardarbības sekas un problēma problēmas galā. Visbiežāk ar bērnu strādā multidisciplināra komanda, kur ir vismaz viens bērnu psihiatrs, pilnīgi noteikti kāds klīniskais psihologs, bērnu psihoterapeits, psihiatrijas māsas, funkcionālais terapeits (speciālists, kas palīdz attīstīt dažādas prasmes pacientiem ar uzvedības traucējumiem). Komandu sapulcēs izrunā smagākos gadījumus, izlemj, kuri no mūsu komandas speciālistiem šim konkrētajam pacientam vajadzīgi. Varbūt ir vajadzīgs ģimenes terapeits, iespējams, vajadzīgs gan psihiatrs, gan ģimenes terapeits, gan individuālais terapeits.

Kādas terapijas ir pieejamas?

Pirmās terapijas, uz ko parasti skatās bērnu un pusaudžu psihisko traucējumu gadījumā, ir psiholoģiskās – kognitīvi biheviorālā terapija (psihoterapijas metode depresijas, veģetatīvās distonijas, panikas lēkmju utt. traucējumu ārstēšanā – aut.) vai kāds tās paveids. Dažkārt nolemjam, ka ir vajadzīga psihodinamiskā terapija (psihoterpija, vērsta uz emocionālo ciešanu psiholoģisko sakņu atklāšanu – aut.).

Ģimenes terapija var būt vai nu kā vienīgā terapija, vai papildus individuālajai terapijai. Dažkārt ir tā, ka bez ģimenes terapijas nevar iegūt pozitīvu rezultātu, bet nav arī tā, ka visos gadījumos ģimenes terapija ir vajadzīga. Medikamentu terapiju lietojam ļoti piesardzīgi, bērnu un pusaudžu gadījumā tā lielākoties nav pirmā ārstēšana.

Depresijai bieži ir ķīmisks jeb bioloģisks iemesls.

Aiz katra ķīmiska iemesla ir psiholoģisks iemesls.

Jā, gadās, ka kādam tie ir izteikti ģenētiski, mammai vai tētim ir bijusi depresija, bet arī tur videi ir liela ietekme.

Tas vēl aizvien nav iemesls izrakstīt medikamentus. Depresijas gadījumā, vienalga, vai tā būtu viegla vai smaga, pirmā vienmēr ir psiholoģiskā terapija.

Kā sociālie tīkli ietekmē garīgo veselību?

Pētījumu dati rāda, ka negatīvo faktoru ir tikpat daudz, cik pozitīvo. Un pozitīvie īstenībā ir tiešām grandiozi! Tas, ko iegūst, ir sociālā vide un komunikācijas, kas ir neatņemama jaunieša dzīves sastāvdaļa. Ja vecāki to atņem vai neļauj piedalīties tājā vidē, bērnam tiek atņemta mūsdienīga socializēšanās, iespēja būt kopā ar saviem biedriem.

Ir platformas, caur kurām var iegūt palīdzību, ja ir kādas specifiskas vajadzības. Internetā ir pieejamas dažādas grupas, arī speciālistu palīdzība, informācija par daudziem jautājumiem. Tāpat ir atbalsta platformas, piemēram, ja ir mācību traucējumi vai kāda specifiskāka hroniska slimība, psihiskas dabas traucējumi, kas nāk līdzi hroniskām slimībām. Tādas interneta platformas ir ārkārtīgi noderīgas, tās normalizē jauniešu pieredzes.

Cik ilgi ir veselīgi sēdēt pie datora?

Pētījumos bija interesanti dati, ka jaunietim īstenībā jāsēž pie datora katru dienu un patiešām daudzas stundas, lai būtu redzama negatīva ietekme. Tādu īstu patoloģisku atkarību uz datorspēlēm vai sociālo tīklu lietošanu patiesībā ir maz. Taču normālā situācijā sociālo tīklu lietošana jauniešiem drīzāk palīdzēs, nekā nepalīdzēs.

Sanāk, ka vecākiem nav jāuztraucas, ja tīnis teju visu dienu sēž savā istabā un čato ar draugiem?

Visticamāk, nekas briesmīgs nenotiks. Ja tā ir sestdiena, ģimene tiešām neko citu nedara, visās pārējās dienās bērns iet skolā un apmeklē vijoles pulciņu, trenējas, piemēram, futbolā. Es uztrauktos, ja bērns atnāk no skolas, nepilda mājasdarbus un līdz vēlai naktij sēž sociālajos tīklos, neiet gulēt vai iet gulēt vēlāk, nekā būtu veselīgi. To es uzskatītu par patoloģisku interneta lietošanu, jo tā traucē normālai funkcionēšanai. Tur savukārt vecākiem ir liela loma.

Taču lielākā daļa internetu tā nelieto. Vairums to dara  maksimums trīs četras stundas dienā.

No pētījumiem izriet, ka interneta lietošanai līdz divām stundām dienā ir pozitīvs efekts, nevis negatīvs.

Vai maziem bērniem būtu jāskatās multfilmas?

Tur pierādījumu nav daudz, taču es teiktu, ka līdz divu gadu vecumam multfilmas labāk nevajag. Bērns vairāk iegūs, spēlējoties un esot kontaktā ar ģimeni, it īpaši valodas attīstībā. Bērnam pēc divu gadu vecuma vairs nav zināma tik skaidra negatīva ietekme, taču tā var parādīties tad, ja sēž tikai pie televizora un neko citu nedara.

Ja šajā vecumā nedaudz parāda multenes bērniem, tad noteikti negatīvas ietekmes nebūs. Arī es, audzinot savu bērnu, izgāju cauri periodam, kad šķita, ka viss ir slikti – multenes nedrīkst, cukuru nedrīkst. Ar laiku sapratu, ka galvenais ir balanss, mērenās devās viss ir pieļaujams un nenodarīs nekādu ļaunumu.

Latvijā daudz tiek spriests par notikumiem Bruknā. Kāds ir jūsu viedoklis?

Šāda iestāde, izveidojot to cilvēcīgi un mūsdienīgi, varētu būt ļoti laba rehabilitācijas vieta jauniešiem ar problēmām uzvedībā un atkarībām. Taču laiks ir ritējis uz priekšu un nekontrolēta ārstēšana vairs nav pieļaujama, tā rodas auglīga vide vardarbībai un necilvēcīgai uzvedībai.

Skaidrs, ka jābūt noteiktam režīmam un skaidriem noteikumiem, tas ir nepieciešams uzvedības traucējumiem. Bet Bruknā bija ļoti skaidri pārkāpumi, diemžēl jāpiekrīt, ka šāda situācija nav pieļaujama.

Valda priekšstats, ka darbs psihiatrijā ir ļoti smags.

Man tas nekad nav šķitis smags, neesmu vairījusies no grūtībām. Man tieši interesē, kāpēc tās grūtības ir, uz psihiatriju vairāk skatos ar zinātkāri.  Taču kovida laikā pirmo reizi mūžā sajutu, ka ir par grūtu, jo strādājam katrs no savām mājām, kolēģu, ar ko parunāties, blakus nebija. Komandas darbs psihiatrijā laikam ir absolūti nepieciešams, šeit, Anglijā, es jūtos ļoti kolēģu atbalstīta. Tas ir veids, kā mēs apstrādājam tās emocionālās grūtības, ar ko ikdienā saskaramies.

Runājot par latviešu mediķiem, kādēļ nepieciešama “Facebook” grupa tieši medicīnas māsām?

Pagājušajā ziemā Londonā, Latvijas vēstniecībā, notika divas diskusijas par medicīnu. Bija saaicināti ārsti, zinātnieki, piedalījās visādi medicīnas speciālisti, izņemot māsas. Kā tā var būt, ja māsas ir ļoti nozīmīga medicīnas sastāvdaļa? Zinām, ka mūsu māsas izbrauc no Latvijas, viņas ir dažādās vietās. Man likās ļoti svarīgi apzināt māsas, lai arī viņas tiktu iekļautas diskusijās un sarunās. Māsām arī ir viedoklis!

Latvijā medicīnas māsu katastrofāli trūkst, māsas tiek izglītotas pietiekamā skaitā, bet ļoti maza daļa no viņām aiziet strādāt medicīnā. Tas ir ne tikai algu jautājums – kāda ir darba vide, vai viņu kvalifikācijas un zināšanas ir novērtētas.

Ziemā man nelielu acs plakstiņa operāciju Braitonas slimnīcā veica kungs, kurš izrādījās medicīnas māsa.  Protams, sabijos, uzzinot, ka viņš nav ārsts, taču rezultāts bija perfekts!

Jā, māsām dod iespējas izglītoties un attīstīt savas kompetences, lai varētu uzņemties vairāk atbildības un paveikt to, kur ārsts nav obligāti vajadzīgs. Tā ir ļoti veicināma virzība – māsām, kurām ir vēlme iegūt vairākas kvalifikācijas vai prasmes, tiek dota iespēja strādāt atbildīgākos amatos, darīt to, ko agrāk darīja ārsts. Latvijai uz to būtu jāvirzās. Skatoties uz Latviju, man šķiet, ka būtu ļoti svarīgi problēmas risināt valsts līmenī, un būtu jābūt skaidrai vīzijai, uz ko tiekties.

Varbūt Latvijā galvenais māsu trūkuma iemesls ir algas, kas ir neiedomājami zemas?

Jā, un tas, cik saprotu, pamazām tiek risināts. Izskatās, ka finansējums pieaugs nākamo septiņu gadu laikā. Jautājums, vai paralēli šim pieaugumam nevajag domāt par citām pārmaiņām, piemēram, par darba kultūru, vidi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Veselība
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti