Aplausi, smiekli un bērnu čalas – tāda noskaņa šobrīd valda Latgales novada rehabilitācijas centrā "Rāzna". Te aizrit biedrības "Autisma atbalsta punkts Rēzeknē" rīkotā vasaras diennakts nometne "Dabas dziednieciskais spēks", kas kopā pulcējusi 15 ģimenes ar bērniem, kam noteiktas reta diagnoze - autisms. Nometne notiek jau otro reizi, tās laikā bērni sadraudzējas ar vienaudžiem, pavada brīvo laiku kopā ar vecākiem, kā arī uzlabo sensorās funkcijas.
"Mūsu galvenā problēma ir socializācija un komunikācija. Mēs uz to arī izejam un strādājam. Piemēram, nākošnedēļ mums būs izjādes ar zirgiem. Viss caur sajūtām, viss ko bērns var taustīt, sajust, jo autistiem viņas ir traucētas, praktiski visas maņas traucētas," stāsta biedrības "Autisma atbalsta punkts Rēzeknē" valdes locekle Sandra Bičkova-Šilina.
"No fiziskā viedokļa raugoties, labi ir tas, ka rīta puse ir atvēlēta fiziskajām nodarbēm: fizioterapijai, argoterapijai. Un pēcpusdienā ir iespēja bērniem vairāk vai mazāk radoši strādāt. Jo fiziskie centri un šie radošie centri bērna galvā atrodas tuvu blakus un viens stimulē otra darbību," piebilst Eliasa māmiņa Evija Vasilevska.
Lai gan dalība nometnē ir nozīmīgs posms bērnu veselības stāvokļa uzlabošanā, vecākiem raizes rada tas, ka cilvēkiem ar diagnozi autisms trūkst vienotas, speciālās izglītības un veselības programmas. "Ne Latvijā, ne Rīgā, nekur nav. Tā ir garīgi atpalikušajiem bērniem, ir invalīdiem ar kustību, ar garīgajām problēmām. Bet nav ar autistiem. Mēs par to sitamies, runājam, bet mūs pagaidām nedzird," stāsta biedrības pārstāve Bičkova-Šilina.
Dažas ģimenes, nespējot atrast bērniem piemērotu skolu tepat Latvijā, ir devušās uz ārzemēm. Piemēram, Ilze Kūlaine-Pindre jau 14 gadus dzīvo Īrijā un atgriezties mājās plāno tikai tad, kad bērnu izglītība atbildīs tam, ko viņa ir redzējusi Īrijā.
"Skolā ir tik labi pedagogi, viņi apmāca vecākus, kuriem bērni ir ar autismu. Uz četriem bērniem ir skolotāja un trīs palīgi. Ir progress, ir ļoti liels progress. Ja man Vendija sākumā nerunāja, viņa tagad runā, viņa sāk komunicēt," sacīja Vendijas māmiņa Ilze Kūlaine-Pindre.
Vienotas speciālās izglītības programmas piemērošana bērniem ar dažādām retām diagnozēm ir tikai puse no nelaimes, jo līdztekus iegūtajām zināšanām nepieciešama ārstēšana un rehabilitācija, kuru pašiem nodrošināt nav viegli, Tas, kā uzsver vecāki, būtu jāuzņemas valstij.
