Lielākā problēma ir aitu ādu ģērētāju trūkums reģionā, atzīst paši aitu audzētāji. Arī aitu vilnas mazgāšana rada lielas rūpes un ilgu darbu, lai redzētu, ka šis darbs atmaksājas.
Vilnas pārstrādē un pārdošanā nozares pārstāvji sastopas ar virkni problēmu. Neraugoties uz to, ka saimniecību, kas nodarbojas ar aitkopību, kļūst arvien vairāk, pašu aitu skaits valstī ar katru gadu pieaug, un aitkopji arvien nopietnāk aizdomājas - kā racionālāk izmantot visu, ko dod aitas, sākot no gaļas un beidzot ar vilnu un ādu.
Šobrīd pēc statistikas Latvijā ir vairāk nekā 90 000 aitu, kas mājo ap 4000 saimniecību. To skaits turpina augt arī Latgalē, kur zeme labvēlīga šai nodarbei, saka aitu audzētāji. Tomēr ne vienmēr izdodas visu no šīs nozares gūt, kas būtu iespējams, kaut vai ādu un aitu vilnas jomā, atzīst lauku attīstības speciālisti. „Vismaz Daugavpils novadā nav neviena [ģerētāja]. Vēlēšanās ir – ir gan trušādas, gan aitādas (..) bet problēma ir tāda, ka nav ģērētavas,” saka aitkope Ruta Grustāne.
Savukārt Ilze Mežiniece ar ģimeni savā saimniecībā ar aitkopību sākuši nodarboties pavisam nesen. Ja ar gaļas noietu nav problēmu, tad ar ādām un vilnu ir, jo negribas jau tikai siltināšanai izmantot to, ko varētu pārvērst arī par labi pārdodamu preci, kaut saimniecībā ir tikai ap „padsmit” aitu. „Aitu vilnu iepirkuma cena… Ja paši necērp, tad cirpšana var izmaksāt vairāk nekā cena, ko saņem par nodoto vilnu,” atzīst Mežiniece, piebilstot, ka nodot vilnu ir „maza jēga”.
Svarīgākais, lai mazo aitu saimniecību īpašnieki saredzētu, ka, apzinot vienam otru un izzinot, kādas iespējas paveras aitkopības nozarē, varētu rast savu nišu. Tāpēļ tieši šonedēļ sāk rīkot īpašus apmācību un izbraukumu seminārus Latgales aitkopjiem, stāsta Grustāne
Valija Ižika saimnieko Krāslavas novada Indras apkaimē, viņas saimniecībā „Smaidas” ir ap 300 aitu. Saimniece savu nišu aitu vilnas jomā radusi, šujot aitu vilnas spilvenus, segas un matračus, šobrīd iepērk arī mazgātu vilnu no citiem aitkopjiem un stāsta, ka savs izdevīgums no tādas rosības saimniecībai rodas.
Šobrīd daudzi Latgales aitkopji vēl tikai meklējumos, kā izdevīgāk izmantot izaudzēto aitu vilnu un ādu un neizslēdz iespējas, ka pie labas sadarbības un atbalsta varētu atvērt arī kādu aitu ādu apstrādes cehu, kas aitādai un vilnai rastu jaunu un izdevīgāku noieta tirgu.
