Lielai daļai iedzīvotāju trūkst izpratnes par pašnāvību risku un tā pazīmēm. VAS “Latvijas dzelzceļš” veiktās socioloģiskās aptaujas dati rāda, ka vairāk nekā puse jeb 55% respondentu nespētu atpazīt cilvēku ar pašnāvnieciskām tieksmēm.
Bieži pašnāvnieciskas domas var pamanīt runā, kad cilvēks, piemēram, saka, ka bez viņa būtu vieglāk, ka jūtas kā nasta, skaidroja Vilcāns.
Emociju līmenī klāt esošas ir bezspēcības, bezcerības, atstumtības izjūtas.
“Ja runājam par darbībām, tad tā ir lietu sakārtošana pēkšņi – testamenta rakstīšana, vērtīgu mantu atdošana. Būtiskas izmaiņas ikdienas uzvedībā, vai cilvēks vairs nepievērš uzmanību savam izskatam, mazāk socializējas, ja agrāk bijis ļoti aktīvs. Jāņem vērā arī tas, ka pašnāvības domas ir biežāk, ja ir pārdzīvota kāda situācija – vai nu tuvinieka nāve, vai vardarbības gadījums, vai kāds cits smags, personīgs pārdzīvojums,” skaidroja Vilcāns.
“Es zaudēju brāli pašnāvībā. Mana brāļa gadījumā tieši pēdējie momenti bija prieks, laime un miers. Arī tādas [ir] emocijas, ja cilvēkam ir kāds smagums dzīvē – ja viņam ir slikti, pie pašām beigām, kad viņš veiks pašnāvību, nāk miers. Tā varētu būt viena no emocijām,” pieredzē dalījās garīgās veselības biedrības "Ogle" pārstāve Alise Cepurīte.
Ja ir kaut mazākās aizdomas, nepieciešams pajautāt, aprunāties un pārliecināties, uzsvēra Cepurīte:
“Vispareizāk ir jautāt, izmantojot tieši tos vārdus, jo tad cilvēks saprot, ka tu esi gatavs par to runāt. Tātad jautāt, vai tev ir pašnāvnieciskas domas, vai esi apsvēris pašnāvību. Tas parāda, ka tev rūp. Ja cilvēks tiešām ir ar pašnāvnieciskām domām, šis vārds būs pacelts un varēs darboties tālāk.”
“Ja mēs tieši un konkrēti pajautājam par pašnāvības domām, cilvēks saprot, ka otrs ir gatavs to dzirdēt,” piekrita Vilcāns.
Tāpat šie jautājumi jāuzdod arī, ja kāds draugs par pašnāvību it kā joko, arī tā var būt sava veida pazīme.
“Vienmēr ir jāuztver pašnāvība reāli, jo tas ir kā izmisuma sauciens cilvēkam.
Tā cilvēkam nav pirmā lieta, ko cilvēks parasti vēlas pateikt, ka ir pašnāvības domas,” piebilda Vilcāns.
Viņš skaidroja, ka nepareizs ir priekšstats, ka pašnāvības domas ir katra cilvēka izvēle un tās var izslēgt. Tā tas nav. Cilvēks, kas nonācis krīzes situācijā, to redz kā risinājumu. Nevajadzētu vainot vai kaunināt cilvēku, ja situācija ir nonākusi tik tālu, ka pašnāvība tiek apsvērta kā risinājums. Tāpat jāatceras, ka pašnāvnieciskas domas var piemeklēt arī cilvēkus, par kuriem apkārtējiem šķiet, ka salīdzinājumā ar citiem viņi dzīvo ļoti labi.
“Zelta receptes nav, bet mēs no savas puses varam sniegt atbalstu un klātesamību. Vai cilvēks to ir gatavs paņemt, tā ir viņa izvēle,” Vilcāns secināja.
