Krīžu un konsultāciju centra "Skalbes” apkopojis statistiku par saņemto zvanu skaitu mēnesi pirms un pēc ārkārtas situācijas, par robežšķirtni izvēloties datumu, kad tā tika izsludināta. “Bija vērojams zvanu pieaugums par 36 %, kas ir visai liels apjoms. Zvanītāji biežāk minēja darba un naudas problēmas. Puse zvanītāju sūdzējās par vientulību, kas tiek izjusta. Vientulība nenozīmē, ka cilvēks ir viens bez apkārtējiem.
Ja nespēj rast emocionālu gandarījumu komunikācijā ar citiem, arī tas var izraisīt vientulību. Nejūtot saikni ar citiem, var justies vientuļš arī tad, ja ir pilna māja ar radiem,
norādīja Vilcāns, piebilstot, ka tagad saņemto zvanu skaits ir sarucis līdz ikdienas līmenim, kas ir aptuveni 200 – 300 zvani mēnesī.
Ārkārtas situācijas laikā cilvēki krīzes tālruņa konsultantiem stāstīja arī par pašnāvības domām un dažādām atkarībām. “Pieauga arī zvanu skaits par vardarbību ģimenē. Bija zvani no kaimiņiem, kas dzird blakus dzīvoklī notiekošu vardarbību,” pauda konsultants. Jāņem vērā, ka ārkārtas situācija varēja izcelt arī jau iepriekš pastāvējušas problēmas – iespējams, vardarbība kaimiņu dzīvoklī ir notikusi arī agrāk, bet cilvēki mazāk laika pavadīja mājās, līdz ar to konfliktus nedzirdēja.
Tas, ka tagad cilvēki meklē palīdzību mazāk, nenozīmē, ka problēmas līdz ar ārkārtas situācijas beigām ir automātiski izzudušas. “Psiholoģiskās problēmas ir cieši saistītas ar vidi. Ja apkārtējā vide uzlabosies, cilvēkiem nebūs problēmas ar darbu, atkal būs brīva kustība, tā ir viena situācija. Savukārt, ja sāksies otrais pandēmijas vilnis un epidemioloģiskās prasības būs ciešākas, tas atkal izraisīs citu fonu,” skaidroja Vilcāns.
Būtisks apstāklis ir arī tas, ka pašizolācija daudzus piespieda ieskatīties acīs problēmām, no kurām līdz tam varēja mēģināt izvairīties. “Lai piezvanītu uz krīzes tālruni, ir nepieciešama drosme. Kamēr nebija ārkārtas situācijas, cilvēki “tika paši galā” – “sakoda zobus” un devās tālāk, bet ārkārtas situācija iedzen bezpalīdzībā, jo īsti nevar rīkoties – viss ir ciet, ir noteiktas epidemioloģiskās prasības,” apstākļus skaidroja konsultants.
Pēc palīdzības vēršas kā vīrieši, tā sievietes. Zvanu statistika variē starp proporcijām 60:40 un 70:30, vairumu zvanu saņemot no sievietēm. “Gan sievietes, gan vīrieši izjūt vientulību, saskaras ar šķiršanos, bezdarbu. Pret ikdienas problēmām neviens dzimums nav imūns, zvani ir par līdzīgām tēmām gan no vīriešu, gan sieviešu puses,” uzsvēra Vilcāns.
Krīzes konsultants norādīja, ka pēdējā laikā aizspriedumi, kas saistīti ar garīgās veselības problēmām, mazinās.
Ja pirms pieciem sešiem gadiem par pašnāvības domām publiski nerunāja, tad tagad ir dažādas kampaņas, tiek atbalstīti projekti garīgās veselības veicināšanai. Cilvēki sāk justies drošāk par to runāt, meklēt palīdzību un tādā veidā sev palīdzēt.
Vienlaikus Vilcāns atzina, ka vecāka gada gājuma cilvēku vidū joprojām valda priekšstats, ka psihiatriskā un psihoterapeitiskā palīdzība ir saistīta ar ko ļoti smagu un tam ir sliktas sekas. “Mūsdienās tas ir mīts. Garīgās veselības speciālisti vienmēr ir gatavi palīdzēt cilvēkam ceļā uz veselību,” uzsvēra psihologs.
Garīgās veselības nozīmei uzmanību pievērš arī biedrība “Ogle”, kas 1. augustā otro reizi rīkos minifestivālu „Ogle”. Festivāla organizators Jānis Cepurītis Latvijas Televīzijai norādīja, ka iemesls tā organizēšana bija traģisks - brāļā pašnāvība.
"Bērēs, kur bija ļoti daudz jauniešu, mēs lēmām, ka ir jāsatiekas katru gadu un jāpatur kopības sajūta, lai tā notiktu mazāk. Kad ar māsu sākām to organizēt, pieslēdzās mūsu vecāki, un ideja izauga nedaudz lielāka," stāstīja Cepurītis.
