Pēdējā laikā ir vērojams lielāks inficēšanās gadījumu skaits ar Koksaki vīrusu. Šis vīruss Latvijā nav nekas jauns. Pirmo reizi tas atklāts jau 19. gadsimta beigās ASV.
Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Infektoloģijas nodaļas virsārste Liene Smane norādīja: „Koksaki vīruss pieder pie enterovīrusu grupas, ir vairāki Koksaki vīrusu serotipi, un līdz ar to Koksaki vīrusi ierosina klīniski dažādas saslimšanas, ar ko mēs tagad vairāk sastopamies, un mūsu novērojumi liecina to, ka šo gadījumu skaits ir pieaudzis.”
To, ka šis vīruss vairāk izplatīts bērnu vecumā, nosaka imūnsistēmas īpatnības, kā arī tas, ka bērni parasti ciešāk kontaktējas.
Smane skaidroja: “Tā ir pēdu, plaukstu, mutes slimība un herpangīna. Biežāk mēs redzam saslimšanu līdz 10 gadu vecumam, bet, protams, var slimot arī pusaudži un pieaugušie. Klīniski tas izpaužas ar paaugstinātu ķermeņa temperatūru un klasiskajiem izsitumiem uz pēdām, plaukstām un sāpīgu enantēmu mutes dobumā. Protams, klīniskās izpausmes ir atkarīgas no serotipa veida un izsitumi var lokalizēties arī citviet uz ķermeņa.”
Ja imunitāte nav novājināta, ierasti saslimšana ar vīrusu norit vieglā līdz vidēji smagā formā.
Ģimenes ārste Dārta Geižāne norādīja: “Ļoti retos gadījumos Koksaki vīruss var komplicēties un attīstīties meningīts, kas, protams, ir ļoti nopietna situācija, bet tas notiek ļoti reti. Principā tā ir uztverama kā visparastākā vīrusa saslimšana, ņemot vērā šos apstākļus, ir jāseko līdzi simptomu attīstībai.”
Tipiskas Koksaki vīrusa pazīmes ir izsitumi uz ādas, kas nereti pēc laika pārvēršas mazos ūdeņainos pūslīšos un vēlāk šajās vietās var sākties ādas lobīšanās un ne tikai.
Smane sacīja: „Pēc Koksaki vīrusa, ko mēs redzam, vienu līdz 3 nedēļas pēc akūtās saslimšanas var bērnam lobīties āda uz plaukstām un pēdām un pēc mēneša līdz 3 mēnešiem no šīs saslimšanas var pat būt nagu izmaiņas.”
Šis vīruss ir ļoti lipīgs, tāpēc ģimenes ārste Geižāne skaidroja, kas būtu jāņem vērā, lai samazinātu iespējamos saslimšanas riskus: “Pirmkārt, ievērot epidemioloģisko drošību, ko mēs esam jau visi diezgan labi iemācījušies. Pietiekami lipīga slimība, līdz ar to tomēr neejam uz dārziņiem, pēc iespējas ierobežojam kontaktus – slimniekam vajadzētu būt izolētam, nevajadzētu lietot ar slimnieku vienus un tos pašus sadzīves priekšmetus, tāpat arī no tuva kontakta izvairīties, tas ir pirmais, otrais – sazināties ar ģimenes ārstu.”
Speciālisti norādījuši, ka no šīs saslimšanas nebūtu tik ļoti jābaidās, vienkārši jāreaģē uz situāciju, un, ja tā kļūst nopietnāka, attiecīgi jārīkojas.
