Ķirurgs: Trombs no vakcīnas vai hormonālās kontracepcijas vien nevar rasties

ĪSUMĀ:

• Lai veidotos trombs, jāpārklājas vairākiem riska faktoriem, kas var būt iedzimti vai dzīves laikā iegūti.
• Trombozes risks lielāks ir sievietēm.
• Vakcīna viena pati vai tikai hormonālā kontracepcija neizsauc trombozi.
• Nozīmējot hormonālo kontracepciju, stingri jāizvērtē ieguvumi un riski, uzsvēra ginekoloģe Nellija Lietuviete.
• Statistiski bīstamāki par hormonālās kontracepcijas lietošanu ir fizioloģiski procesi: grūtniecība un pēcdzemdību periods.

Līdzīgs risks nomirt lēcienā ar izpletni

“Ļoti īsā laika sprīdī ar “AstraZeneca” ir vakcinēti desmitiem miljonu cilvēku, līdz ar to komplikācijas, pat pašas retākās, šajā īsajā periodā tiek vizualizētas, rūpīgi savācot informāciju. Ikdienā smadzeņu vēnu tromboze ir 0,20–1,57 cilvēkiem uz 100 000 iedzīvotāju – tātad Latvijā vidēji 15–20 cilvēkiem gadā,” sacīja profesors Krieviņš.

Vācijā, kur vakcinēti 2,7 miljoni, novērots 31 trombozes gadījums (marta beigu dati), bet Apvienotajā Karalistē – no vairāk nekā 20 miljoniem vakcinēto – 79 gadījumi.

Dažādu risku salīdzinājums uz 100 000 iedz.

Pēc Eiropas Zāļu aģentūras (EZA) datiem Eiropas Ekonomikas zonas valstīs un Apvienotajā Karalistē ar “AstraZeneca” vakcinēti aptuveni 34 miljoni cilvēku, no kuriem 169 bijusi tromboze, taču EZA uzsver – ieguvumi krietni pārsniedz riskus. Tātad trombozes gadījumi kopumā ir desmitiem reižu biežāki nekā tie, kas saistīti ar vakcināciju.

Jaunam cilvēkam trombozes risks pēc “AstraZeneca” vakcīnas novērtēts kā zems – tas statistiski iespējams vienā no 100 000 gadījumu (cilvēkiem pēc 55 gadu vecuma risks samazinās gandrīz par trīs reizēm). Līdzīgs risks ir nomirt vispārējās anestēzijas rezultātā vai lecot ar izpletni, vai tāda ir iespēja laimēt loterijā lielo laimestu, nopērkot 450 loterijas biļetes.

“Tiek ziņots, ka lielākā daļa gadījumu ir sievietēm līdz 60 gadiem, un tas nav brīnums, jo arī ikdienā trombozes biežāk ir sievietēm, kad pārklājas citi riska faktori, tostarp hormonālās kontracepcijas lietošana.

Jebkura hormonu, pat vismodernāko hormonu lietošana palielina dziļās vēnu trombozes (DVT) risku. Ja salīdzināsim, cik trombozes iegūst sievietes, kuras lieto hormonālo kontracepciju, tad trombožu biežums ir daudzkārt lielāks nekā to risks no vakcīnām. Tomēr vakcīna viena pati vai tikai hormonālā kontracepcija trombozi neizsauc,” uzsvēra profesors Krieviņš.

Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) Ginekoloģijas klīnikas vadītāja daktere Nellija Lietuviete norādīja, ka pasaulē hormonālo kontracepciju lieto, stingri izvērtējot indikācijas un kontrindikācijas. “Risku ietekmē arī dzīvesveids, aptaukošanās un daudzi citi faktori,” atzina ginekoloģe.

Paradoksāli, ka “AstraZeneca” vakcīna ļoti retos gadījumos izsauc trombocitopēniju jeb samazinātu trombocītu daudzumu (trombocīti ir šūnu fragmenti, kas atbild par asinsreci – aut.). “Liekas, ka [samazinātu trombocītu daudzuma gadījumā] trombiem nebūtu jāveidojas, bet retos gadījumos tie var veidoties, jo asins sarecēšanu veido procesu ķēde, kurai ir jābūt balansā, un procesa komponentu izmaiņas ietekmē šo līdzsvaru,” skaidroja profesors Krieviņš.

Ginekoloģe: bīstamāka ir grūtniecība

Daktere Nellija Lietuviete akcentēja, ka vissvarīgāk, lemjot par hormonālās kontracepcijas lietošanu, ir izvērtēt riskus pret ieguvumiem: “Hormonālā kontracepcija ir, bez šaubām, visefektīvākā kontracepcija, ja neskaita orgānu operatīvu izņemšanu. Pirms nozīmē hormonālo kontracepciju, ir jānoskaidro pacientes veselības stāvoklis, jānoskaidro, vai ir kādas kontrindikācijas, jo šie preparāti satur hormonus, kas var izmainīt asins recēšanu.”

Ārste skaidroja dažādus ierobežojumus hormonālās kontracepcijas nozīmēšanā – piemēram, to stingri aizliegts lietot , ja dzīves laikā ir bijuši trombi, ja ir kāda smadzeņu asinsvadu patoloģija vai iestājusies grūtniecība. Tāpat šo izsargāšanās līdzekli nedrīkst izrakstīt pacientēm ar smagu aknu slimību, paaugstinātu asinsspiedienu, kā arī īpaši daktere Lietuviete uzsvēra: “Ja paciente smēķē, tas būtiski paaugstina trombozes risku, sevišķi sievietēm pēc 35 gadiem, tādēļ smēķējošām sievietēm hormonālo kontracepciju nozīmējam ārkārtīgi uzmanīgi.”

Turklāt ir virkne patoloģiju, kuru gadījumā jāievēro piesardzība, nozīmējot hormonālo kontracepciju, piemēram, ja ir epilepsija vai nieru darbības traucējumi. “Katra preparāta nozīmēšanā ir savs risks. Hormonālā kontracepcija tiešām ir viens no faktoriem, kas izraisa trombozi, īpaši, ja neievēro riska faktorus, pirms tās lietošana tiek uzsākta.” Pasaulē trombozes risks sievietēm reproduktīvajā vecumā ir 10–46 gadījumos uz 100 000 sieviešu, taču, lietojot HK, risks pieaug 3–5 reizes. “Par Latviju šādu statistikas datu nav,” piebilda daktere Lietuviete.

Hormonālās kontracepcijas saistību ar trombozi praksē viennozīmīgi izvērtēt ir sarežģīti. Ārste norādīja: “Ja sieviete lieto hormonālu kontracepciju un nav citu iemeslu trombozei, tad ir jāapsver tās ietekme. Taču parasti faktori kombinējas.”

Salīdzinājumam daktere Lietuviete minēja fizioloģiskus procesus, kurus piedzīvo miljoniem sieviešu: trombembolijas risks ir 1–2 grūtniecību gadījumā no 1000 (100–200 gadījumos uz 100 000 – aut.). Pēcdzemdību periodā līdz sešām nedēļām pēc dzemdībām tie ir 2,51–3,24 gadījumi uz 1000 sievietēm (251–324 gadījumi uz 100 000 sievietēm – aut.).

“Ginekologi mēdz teikt, ka grūtniecība jau ir risks pacientes dzīvībai, ko ietekmē arī mūsdienās pieaugošais sievietes pirmo dzemdību vecums,” atzina ārste. Tātad pēcdzemdību periodā, salīdzinot ar hormonālās kontracepcija lietošanu, trombozes risks pieaug par divām līdz desmit reizēm.

Kā veidojas tromboze

Trombi ir asins recekļi, kas veidojas asinsvados, un tiem ir neatņemama fizioloģiska funkcija katra cilvēka ķermenī – ja šādi recekļi neveidotos, vismazākais ievainojums draudētu ar neapstādināmu asiņošanu. Profesors Krieviņš skaidroja, ka asinis ir aktīva bioloģiska, līdzsvarota vide. No vienas puses jābūt gatavībai “salabot” asinsvadu, ja tas ir bojāts, veidojot trombu, no otras – trombi ir jāšķīdina, lai tie nepaliktu asinsvados.

Tromboze notiek, kad asinsvads tiek aizsprostots ar asins recekli, un biežāk tromboze noris vēnās nekā artērijās.

“Arteriāla tromboze veidojas aterosklerotiski bojātā artērijā (ateroskleroze ir galvenokārt holesterīna nogulsnēšanās asinsvados – aut.) vai arī gadījumos, kad artērijas nosprostojumu rada kāds trombembols (jeb trombs, kas pārvietojies ar asins plūsmu – aut.). Visbiežāk tas ir pacientiem ar neritmisku sirdsdarbību. Šajos gadījumos, nekavējoties neveicot asinsvada caurlaidības atjaunošanu, sekas var būt kritiskas. Ja trombs nonāk galvas artērijās, tad pacientam var būt insults, kas var beigties ar smagu invaliditāti vai pat pacienta nāvi.  Savukārt, kāju asinsvadu nosprostojuma gadījumā pacients var pazaudēt kāju gangrēnas dēļ,” pastāstīja profesors.

Venozā tromboze biežāk noris kāju dziļajās vēnās – tad to sauc par dziļo vēnu trombozi (DVT).

Šādā gadījumā lielākā bīstamība saistīta ar plaušu artērijas trombemboliju. Ja pacients izdzīvo, tad bieži veidojas hroniska plaušu nepietiekamība, bet kājās, kur veidojas trombi, rodas hroniska vēnu nepietiekamība, kas izpaužas ar tostarp venozām čūlām un virspusējo vēnu paplašināšanos.

Profesors Krieviņš skaidroja: “Labākais scenārijs ir, kad trombs ir neliels un organisms pats izšķīdina šos trombiņus, tā pasargājot organismu no sekām. Labvēlīgāk trombozes noris  kopumā veselīgu dzīvesveidu piekopjošiem cilvēkiem.”

“Katru gadu no AIDS, krūšu un prostatas vēža un ceļu satiksmes negadījumos nomirst mazāk nekā no DVT kopā,” piebilda profesors Krieviņš.

Dziļo vēnu trombozes risku ietekmējošie faktori

Trombi parasti veidojas kāju dziļajās vēnās, retāk – roku dziļajās vēnās, zarnu vēnās, arī galvas vēnās. Trombu veidošanās saistīta ar vairāku riska faktoru sakritību. Profesors Krieviņš uzsvēra, ka, lai notiktu tromba veidošanās, būtiskākā loma ir trim aspektiem ko dēvē par t.s. Virhova triādi.

Pirmkārt, tā ir venozā stāze: “Lēnāka asiņu plūsma pa vēnām, līdz ar to parādās laiks, kurā var notikt trombozēšanās, sīkie trombiņi var netikt aizskaloti un palielinās asins viskozitāte. Venozā stāze notiek, piemēram, sēžot 14 stundas lidmašīnā vai guļot 12 stundas.”

Otrs faktors ir vēnu sieniņas bojājums, kas var rasties tiešas vēnu traumas vai lielas ķirurģiskas operācijas rezultātā.

Treškārt, iespējama hiperkoagulācija jeb pārmērīga asins sarecēšana, kas “ir bīstamākais trombus izsaucošais faktors. Tā var būt iedzimta – ja ir ģenētiska nosliece uz trombu veidošanos, vai iegūta.” Iegūto pārmērīgas asins sarecēšanas procesu izsauc, piemēram, daži autoimūni un jebkuri onkoloģiski procesi, specifiskas slimības, arī grūtniecība. Šo stāvokli un trombožu risku palielina “virkne medikamentu, ko lietojam ikdienā. Hormonu terapija ir zināms riska faktors.”

Profesors Krieviņš norādīja, ka, “ja kāds no triādes faktoriem ir aktīvs, parasti trombu veidošanās risks nav liels.

Mēs visi lidojam ar lidmašīnām, mēs visi katru nakti guļam – tāpēc mums trombi vēnās neveidojas. Bet, ja vairāki faktori pārklājas, trombu veidošanās risks ievērojami pieaug.”

Tātad dažādo faktoru klāsts ir liels, turklāt, kā atzina profesors, to ietekmē arī cilvēka vispārīgais veselības stāvoklis – tostarp liekais svars, tabakas smēķēšana un dehidratācija – samazināta šķidruma uzņemšana vai pārlieku liela šķidruma iztvaikošana no ķermeņa.

Kā ārstē trombozi: Latvija iepaliek

Profesors Krieviņš: “DVT galvenā bīstamība ir tā, ka veidojas trombi, gabaliņi no tromba var atrauties no aizpeldēt uz plaušām, nosprostojot plaušu artērijas, kas var būt letāli. Ja mēs skatāmies, ka DVT sabiedrībā vidēji Eiropā un ASV ir 80 uz 100 000 cilvēkiem gadā, tad Latvijā tie ir 2000 gadā. DVT joprojām ir galvenais novēršamais nāves cēlonis stacionārā.”  

Ja trombs nesasniedz plaušas, tad DVT kļūst par nāves cēloni 2–5 %, bet, ja trombs nonāk plaušās, pēkšņas nāves risks ir pat ceturtdaļā gadījumu. Risku samazina normāls svars, fiziskas aktivitātes, pietiekama šķidruma uzņemšana. Turklāt laicīga trombozes atpazīšana veicina labvēlīgu ārstēšanās prognozi.

Tomēr kā problemātisku profesors atzīmēja jautājumu par ambulatoro ārstēšanu: “Esam izcīnījuši, ka Latvijā DVT ambulatoro ārstēšanu apmaksā grūtniecēm, bet citiem diemžēl to neapmaksā.” Profesors Krieviņš stāstīja, ka ir krasi atšķirīgas medikamentu izmaksas: slimnīcās tiek lietoti vecākās paaudzes preparāti, bet daudzi pacienti varētu ārstēties mājās, taču pagaidām valsts šo terapiju neapmaksā: “Mēs esam viena no retajām valstīm Eiropā, kur mums nākas likt pacientu slimnīcā, lai varētu nodrošināt DVT ārstēšanu. Turklāt tas nav medikaments, kas visu mūžu ir jālieto, bet gan parasti vairākus mēnešus līdz gadam.”