Ķirbju audzētāji: Lielajai ogai ir nākotne!

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

Pagaidām ķirbju audzētāju Latvijā nav daudz un lielākoties to iedzīvotāji paši dara piemājas dārzos, taču kādas lielākas saimniecības vadītāji pārliecināti, ka tas var būt perspektīvs lauksaimniecības veids. Ķirbji pēdējos gados arvien vairāk iegaršojušies cilvēkiem un arī parādījušās iespējas tos pārstrādāt pieprasītā produkcijā.

Rūjienas lielās ķirbju audzētavas „Lejasvagaļi” saimniece Inta Lielbārde izrāda ķirbju laukus, kur saauguši dažādu krāsu un neparastu formu ķirbji. Saimniecībā četru hektāru liels lauks apstrādāts tikai kāda bērnu biezeņu ražotāja pasūtījumam - tur lielākoties augot šķirnes ‘Samsons’ un ‘Banānķirbis’, bet pārējā pushektāra teritorijā ģimene audzē 80 dažādas ķirbju šķirnes un izaudzēto atrāda arī Dabas muzeja ķirbju izstādē. Audzētāja stāsta, ka raža šogad ir laba, neskatoties uz auksto jūniju. Pagaidām saimniece vairāk koncentrējas uz tūrismu

Tas man tāds hobijs ir, ļoti gribam arī rūpnieciski attīstīties, bet viss atduras pret līdzekļiem. Gribam dabūt arī mājražotāju statusu pēc visām PVD prasībām, kas nemaz nav tik vienkārši. Manuprāt, ķirbju produkcija ir perspektīva Latvijā, vajag tikai idejas, kuras mums netrūkt,” saka Inta Lielbārde.

Visi Rūjienas saimniecībā saaudzētie ķirbji paliek Latvijas tirgū, turklāt pārsvarā arī tepat vietējā novadā. Saimniecībā īpaši uzsvēra sadarbību ar bērnudārzu, kam mēnesī nododot ap 200 kilogramiem ķirbju, no kuriem tur spiežot sulu. Zem īpaša zīmola neliela daļa ķirbju izstrādājumu nonākot arī lielajos veikalos pie nišas produkcijas.

Lielākais ieguldījums, audzējot ķirbjus, esot roku darbs ar stādiem un arī ravēšana, jo saimniecība ir bioloģiska, taču vienlaicīgi ķirbji ir pateicīga kultūra, kas ar lielajām lapām nezālēm traucējot augt, skaidro meita Laura Lielbārde:

„Šos ķirbjus vairāk audzējam izstādei, nedomājot, kur tos pēc tam liksim. Taču ražu tāpat pēc tam realizējam ievārījumos un citā produkcijā. Bet tad, kad sākām audzēt 2000. gadā, tad tas ķirbis bija absolūts jaunums, bet pēdējos gados tā ir visiem zināma lieta. Nav vairs tikai lielais ķirbis, no kura iegūst sulu un taisa putru, kas daudziem ir bērnības trauma, cilvēki sāk saprast ka var ķirbi dažādi garšīgi pagatavot.”

Par ērtāko šķirni Laura sauc muskattipa šķirnes, tie ir zaļi gareni ķirbji ar lielu masu un nelielu sēklotni, kā arī saldais kartupelis - nelieli balti ķirbji kurus var pildīt.

Rūjienas novada ķirbjaudzētavas saimnieki gan vienmēr meklējuši kādas interesantākus saimniekošanas veidus, iepriekš audzētas arī šitaki sēnes, siets kazas siers un nu vēl nelielā zemes gabalā plānots audzēt cidonijas.

„Te iebraucot jau neredz to, kas notiek saimniekošanas aizkulisēs, kā visur, un tas prasa daudz spēku - gan fiziski gan emocionāli. Tad dažkārt liekas, ka varbūt vienkāršāk būtu labības laukus iekopt. Taču patiesībā jau patīk darboties ar ķirbjiem. Doma pagaidām ir tāda - bagāts nekļūsi, izdzīvot vari, bet tu strādā savā zemē, ko paēst ir, benzīnu mašīnā ieliet var un uz Rīgu arī var aizbraukt. Turklāt motivējoša joma ir, ka tu audzē kaut ko, kas pabaro cilvēkus un darbam ir nozīme.”

Laura vēl stāsta, ka pirms kāda laika atgriezusies no ārzemēm un, lai arī audzētava nav ar īpašu komerciālu novirzienu, meita labprāt pārņems vecāku iesākto, jo arī viņas ieskatā pieprasījums pēc ķirbja latvieša ēdienkartē arvien pieaugs.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti