Šūnām piemīt atmiņa, piemēram, veidojot imūnsistēmu. “Šūna atceras antigēnu tad, ja tā ir ar to kaut kad saskārusies. Tad uz mūžu imūnsistēmas šūnas atceras to un, ja satiekas ar to, tad var ražot antivielas un pretoties,” sacīja profesore, piebilstot, ka, lai gan šūnas līmenī tas ir iespējams, uz cilvēka uzvedību un ķermeni kopumā to nevar attiecināt.
“Lai iemācītos jebkādu darbību, sākotnēji tomēr ir jāpieliek lielākas vai mazākas pūles,” noteica neiroloģe, kā piemēru minot mācīšanos sasiet kurpju auklas vai spēlēt kādu mūzikas instrumentu. “Katram no mums ir zināms, kā braukt ar mašīnu, kā braukt ar velosipēdu, un mēs ļoti intensīvi nedomājam, kā tas jādara.
Tanī brīdī, kad šī darbība pāriet tādā līmeni, ka par to vairs nav jādomā, tas nozīmē, ka varam runāt par to, ko mēs varam nosaukt par ķermeņa atmiņu.
Tomēr arī galvas smadzenēs ir ļoti daudz reģionu, kuri ir atbildīgi par tā saucamo automātisko ķermeņa atmiņu,” norādīja Evija Miglāne.
Galvas smadzenes sastāv no lielajām smadzeņu puslodēm, no smadzenītēm un no smadzeņu stumbra. Darbības, kuras cilvēks iemācās un tad var darīt, nedomājot par to, jo tās tiek iekodētas, galvenokārt koordinē smadzenītes. Tāpat nozīme ir smadzeņu asociētajai garozai, kura atbild par to, ka cilvēks veic kādu darbību noteiktā manierē, piemēram, kādā secībā velk apģērbus.
“Sākotnēji, kad mēs kaut ko mācāmies, tad ļoti daudz neironu ir iesaistīti tajā visā, jo tas ir kas jauns. Ir jāveido šīs ķēdītes no jauna, bet tad, kad mēs jau to iemācāmies, tad tas aiziet rutīnā. Tad iesaistīti arvien mazāk neironi, jo smadzenēm jāpatērē mazāk enerģijas,” teica profesore.
Viņa atzina, ka tas ir iemesls, kāpēc iesaka bieži savā dzīvē kaut ko mainīt, piemēram, ikdienas maršrutu, lai liktu smadzenēm no jauna piepūlēties.
“Ir teorija, ka uz šo neironu ceļu reducēšanu pamatojas tā sajūta, ka, jo cilvēks vecāks, jo laiks skrien ātrāk. Smadzenēm ir rutīna,” zināja stāstīt Miglāne.