Ikvienam jāmeklē rutīna
Katrā cilvēkā ir līdzsvars starp vajadzību būt vienam savā paštelpā un būt kopā ar pārējiem, stāstīja psihoanalītiķis Tūters: “Mēs dzīvi iesākam ar pamatvajadzību būt nepārtrauktā kontaktā ar kādu personu, kas mūs atbalsta komunkācijā ar apkārtējiem. Ja mēs zaudējam to kontaktu, pēc laika rodas frustrācija (dziļa vilšanās un bezspēcības izjūta – red.). Sākoties Covid-19, domājām, ka tas ilgs divus trīs mēnešus un dos mums tādu savdabīgu atvaļinājumu, bet pēc laika, esot ieslodzītam savā mājā, lai cik ērta un laba būtu tā, rodas frustrācija. Bet frustrācija ļoti ātri var pāriet dusmās un agresijā, kas rada konfliktus ar ģimeni un pārējiem. ”
Ja ilgu laiku dzīvo neziņā, stresā un neapmierinātībā, pēc laika rodas dusmas, agresija un depresija. Bieži vieglāk ir to pamanīt bērnos, kas šīs emocijas pauž darbībā, kamēr pieaugušie splēpj, līdz sabrūk. Lai saglabātu garīgo veselību, ir ļoti svarīgi piedzīvot labsajūtu – tā rodama ar struktūru, kas rada drošības sajūtu, skaidroja psihoanalītiķis Tūters.
Tiesa, šai struktūrai ir jābūt elastīgai. Ieviešot savā ikdienā drošu sturktūru, tas būs plats solis ceļā uz veselīgu funkcionēšanu.
“Svarīgākais ir saprast, ka Covid-19 mūs ir izsitis no rutīnas. Rutīna sastāda struktūru, bet struktūra dod drošības sajūtu.
Tāpēc ikvienam no mums ir jācenšas atgūt rutīnu, piemēram, ģimenē tās varbūt ir galda spēles. Rutīnām ir jābūt paredzamām.
Otrs – ir jāatrod kaut kas patīkams, ko gaidīt. Tāpēc nepieciešams savā ikdienā atgriezt ko tādu, ko gaidīt ar patīkamām sajūtāms,” atzina Tūters.
Kanādā Covid-19 vairāk jūt lielpilsētās
Tūters stāstīja, ka Kanādā Covid-19 klātbūtne vairāk manāma tieši lielajās pilsētās, kur, izejot uz ielas, vīruss un tā radītie ierobežojumi manāmi ik uz soļa.
“Man ir lauku mājas divus stundu braucienā no Toronto, kur tuvākais kaimiņš ir pusotra kilometra attālumā no mūsu mājām. Viņi nemaz nezina, kas tas kovids ir. Tā kā Kanādā ir liela nozīme, kur tu dzīvo, kādi cilvēki ir apkārt un kādas ir reakcijas,” atzina psihonalītiķis.
Bērnu un pusaudžu psihoterapeite Dagnija Tenne, kura ir ieguvusi doktora grādu attīstības psiholoģijā Latvijas Universitātē, bet šobrīd dzīvo Kanādā, norādīja, ka šīs valsts sabiedrība atšķirībā no citām kultūrām spēj organizēties, piemēram, ja veikalā ir jāstāv rindā, tad visi ievēro pareizo atstatumu, nemācoties viens otram virsū. Tāpēc skaidrs, ka, šādā ritmā dzīvojot jau otro gadu, cilvēki kļuvuši trauslāki savā emocionālajā noturībā, atzina ārste.
“Es darbojos privātpraksē Toronto. Man jāteic, ka bija daži bērni, kuri ieguva no pandēmijas. Viņi varēja atļauties būt mājās kopā ar vecākiem ilgāku laiku, bet grūtāk bija tiem bērniem, kuru sociālie apstākļi nav tik labvēlīgi. Īpaši apgrūtināta bija psihoterapeitiskā atbalsta sniegšana šajās ģimenēs, jo tur nebija garantijas, ka bērns attālināti tiks pie viedierīces un varēs netraucēti saņemt terapeita atbalstu,” stāstīja Tenne.
Ārste norādīja, ka Amerikas un Kanādas psihoterapeiti sprieda par to, kā sniegt psihoemocionālo atbalstu pandēmijas laikā: “”New York Times” rakstīja, ka pandēmijas laikā cilvēki attālināti psihoterapeita atbalstu saņēma, tualetē sēžot vai personīgajās automašīnās, lai varētu būt vieni un netraucēti.”
Profesore apšauba, ka pandēmija ietekmējusi labsajūtu visiem
Tikmēr Latvijas Universitātes profesore un psiholoģe Baiba Martinsone, kuras vadībā izstrādāta garīgās veselības programma skolēniem, norādīja – esot apstrīdams, vai tiešām pandēmija ietekmējusi pilnīgi visus. Turklāt secinājumi, ka pilnīgi visi no pandēmijas ir cietuši, esot maldinoši.
Viss ir atkarīgs no tā, kāds ir cilvēks un kādas ir bijušas viņa iepriekšējās dzīves pieredzes un grūtības, pauda Martinsone:
“Es atļaušos izteikt domu, ka pandēmija aktualizējusi grūtības, ar kurām cilvēki jau bija saskārušies pirms tam.
Tikai pandēmijas laikā mēs visu norakstām uz pandēmiju – ka attiecību problēmas vai psihiskās veselības problēmas attīstījušās tieši pandēmijas ēnā. Ir gan virkne pētījumu, ka pandēmiju spēcīgi izjūt un tās ietekmēti ir jaunieši un jaunie bērnu vecāki, kuri nebija iekļauti palīdzības sniegšanas lokā. ”
Ierasts, ka atbalstu, vismaz Latvijā, saņem daudzbērnu un sociāli nelabvēlīgas ģimenes, tāpēc pandēmijā zem lielāka emocionāla sitiena bija paliktas jaunās ģimenes ar vienu, diviem bērniem, bet bez milzu emocionālu un dažādu citu dzīves grūtību pieredzes, skaidroja Martinsone.
Lai intelekts neapkalpotu emocijas
“Kas vispār cilvēkam ir nepieciešams, lai varētu navigēt savu dzīvi, vadot savu dzīves kuģi cauri pandēmijai? Ir vajadzīga pašregulācija, uzņemoties atbildību par sevi – nevis, ja es vakcinēšos, kurš par to uzņemsies atbildību? – tik hrestomātisks jautājums, kas izskan medijos.
Tā ir tava atbildība – vakcinēties un uzņemties atbildību par to, kas ar tevi notiek – spēja atdalīt emocijas no intelekta, jo, ja emocijas un intelekts ir saplūdušas, tad agri vai vēlu intelekts sāk apkalpot emocijas.
Tad nāk prātā visas šīs idejas par čipiem, zombēšanu un cilvēki sāk ticēt tādām lietām, par ko varētu smieties,” pauda Martinsone.
Tieši tāpēc šai laikā ir ļoti izšķiroši, cik spēcīga ir cilvēka personība un pašcieņa. Psihoanalītiķis Tūters norādīja – ja bērni jūt, ka vecāki ir emocionāli stipri, arī viņiem ir krietni vienkāršāk pārdzīvot pandēmiju. Tas nozīmē, ka emocionāli spēcīgie šobrīd arī jūtas drošāki un stiprāki un mazāk pandēmijas skarti.
Kanādā pašnāvību skaits pandēmijas pirmajā gadā nokrities par 32 %. Ārsti norādīja, ka tas ir skaidrojams ar sniegto atbalstu, tostarp materiālu, jo tas iedeva drošības sajūtu, kā arī novērsa paniku un satraukumu, spējot izbaudīt būšanu kopā mājās. Tāpat liela nozīme ir psiholoģiskam atbalstam, kam Kanādas valdība pandēmijā atvēlējusi īpašu uzmanību.
