4. studija

Ceturtā studija

4. studija

Kā rīkoties, ja gan biļetes, gan nauda iestrēgusi virtuālajā pasaulē?

Kur pazudis žogs un kāpēc apmeklētājus gaida reiz bēdīgi slavenā «Tvaika iela»?

Katrā cilvēkā ir zelta potenciāls. Muzejā Tvaika ielā slimnīcas sirdī ikvienam pieejama īpaša izstāde

Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrs vairs nav vieta, kur cilvēki dzīvo kā ieslodzījumā. Tvaika ielā bēdīgi slavenais mūris, kas no citu acīm slēpa tur notiekošo, ir nojaukts, un tur gaidīts ikviens, kuram interesē šīs vietas vēsture. Īpaša ekspozīcija parāda – no garīga rakstura, emocionāliem traucējumiem pasargāts nav neviens, taču laika gaitā ir atrasti veidi, kā sasirgušie var atgriezties pilnvērtīgā dzīvē.

Vēstures un kultūras telpa atrodas pašā Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas slimnīcas sirdī. Tajā gan var nokļūt, tikai iepriekš piesakoties. Ekspozīcijas veidotāja un vēstures izzinātāja, Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra sabiedrisko attiecību vadītāja Silva Bendrāte Latvijas Televīzijas (LTV) raidījumam "4. studija" pastāstīja, ka slimnīcas teritorija patlaban interesentiem ir tik atvērta, kā nekad.

Ikkatram ļauts priecāties par 200 tūkstošiem tulpju, kas izplaukušas slimnīcas dārzā, un ir iespēja apmeklēt arī muzeju, protams, cienot pacientu mieru.

Viņa skaidroja: "Šī instalācija ir speciāli veidota. Tās uguntiņas, tie graudi – tas ir stāsts par to, ka sabiedrība ir diezgan netoleranta, sabiedrība ir diezgan aizspriedumaina pret slimniekiem, kuriem ir psihiskās veselības problēmas. Viņi arī paši to slēpj, un sabiedrība uzskata, ka tas ir balasts, ka tas ir lieki, ka tie ir cilvēki nelabojami, neglābjami. Bet šis ir stāsts par to, ka pasaulē nekas nav radīts kā tukši graudi. Katrā cilvēkā, katrā dzīvā būtnē ir zelta potenciāls."

Muzejā ir pieejamas vairākas ekspozīcijas, kas saistītas ar medicīnas iestādes attīstību teju 200 gadu garumā.

Par garīgi slimo aprūpes iestādes, kas 19. gadsimta sākumā dēvēta par Aleksandra Augstumiem, dibinātāju uzskatāms Oto Vilhelms Fon Hūns. Muzejā apskatāmā informācija liecina, ka Hūns ne tikai, piemēram, izgudrojis specializētus ratus cietušo izvešanai no karalauka, bet arī aktīvi cīnījies pret baku epidēmiju, aicinot cilvēkus vakcinēties pret saslimšanu.  

"Hūna izdotie reklāmas bukleti par to, cik vajadzīgas un noderīgas ir bakas un potēšana – tas ir tik aktuāli arī šajos laikos; arī toreiz to tā neuztvēra. Viņš pats personīgi, no saviem līdzekļiem, izdeva šos izdevumus, skaidroja, sūtīja ar visiem tiem rīkiem un serumiem, lai tās bakas varētu sapotēt," teica Bendrāte.

Muzejā atrodama arī plaša informācija par Zuzannu Sočņevu, kura vairākus gadu desmitus cīnījās par iespēju atveseļoties ar dažādām ārstniecības metodēm, piemēram – darba, mākslas, mūzikas terapiju. Sočņeva šo iestādi vadījusi 40 gadus, un padomju laikos, kad, kā uzsvēra Bendrāte, "ne sevišķi atbalstīja psihiatriju", viņai izdevies izveidot labāku ārstniecības vidi un uzbūvēt vairākas ēkas.   

"Savā laikā Sočņevai bija brīnišķīga pacientu darbu kolekcija, bet tad kāda kompānija pierunāja viņu to kolekciju izlikt 2003. gadā ar tādu lielu, lielu reklāmu Melngalvju nama izstāžu zālē, un pēc tam tā kompānija mums to visu nozaga. Līdz ar to mums ir palikusi tikai šī te afiša, ko paskatīties," norādīja Bendrāte.

Ne visi izcilie darbi toreiz zuduši nebūtībā. Medicīnas iestādē lepojas ar unikāla mākslinieka – Pētera Krastiņa – veikumu. Viņš sirdzis ar šizofrēniju un slimnīcā pavadījis lielāko daļu mūža.

Krastiņš gleznojis ne tikai brīnišķīgas ainavas un aktrisi, kurā bijis iemīlējies, bet arī slimības izraisītās halucinācijas. 1942. gadā līdzās ar vairāk nekā 300 šīs ārstniecības iestādes pacientiem nacisti viņu nošāva.

Patlaban, kad dzīvojam nemierīgos laikos, no psihiatrijas nav jābaidās, uzsvēra psihiatrijas un narkoloģijas centra pārstāve: "Jau kopš 1952. gada ir psihiatriskās zāles, ar kurām var uzlabot psihisko veselību, un nav jāsēž, jānoraksta sava dzīve kaut kur tumšā stūrī, bēdājoties un baidoties no sabiedrības un cilvēkiem, bet tas dod iespēju katram piepildīt sapņus arī tad, ja viņam ir šīs psihiskās veselības problēmas. Man liekas, ka tas ir ļoti būtiski – pateikt to cilvēkiem, lai viņi saprot, ka viņi nav lieki, ka viņiem ir jāturas, lai viņi atkal var savu dzīvi kontrolēt."

Muzeja jaunākā ekspozīcija veltīta vienai no lielākajām mūsdienu problēmām – ēšanas traucējumiem.

Izrādās, savulaik šajā medicīnas iestādē turīgajiem nodrošināja badošanās kūres, kamēr citos korpusos cīnījās par to cilvēku dzīvību, kuri baidījās ēst. Vairāk gan var uzzināt, pašiem apmeklējot muzeju. Tomēr būtiski ielāgot, ka pašreizējie pacienti nav muzeja eksponāti un viņu veselības uzlabošanai ziņkārīgi acu skatieni nav nepieciešami.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt