Digitālajā laikmetā, kad pieejama resursu pārbagātība, nereti nākas atteikties no kāda satura, lai tā vietā patērētu citu. Tie varbūt ir divi vienlaicīgi tiešsaistes pasākumi kādā digitālā platformā, kuriem netiek veikts ieraksts, vai vairāki neatraidāmi piedāvājumi iegādāties kaut ko, kas jau sen ir kārots. Kādam citam, iespējams, ir grūti vakariņu laikā nepalūkoties savā viedierīcē – kā nekā saturs nemitīgi atjaunojas, tiek papildināts, un roka jau teju automātiski stiepjas, lai pārbaudītu, ko vēstī pēdējā pienākusī ziņa.
ĪSUMĀ:
- FOMO nav diagnoze, bet to piedzīvo lielākā daļa cilvēku – pat 70 %.
- Bailes nokavēt vai palaist garām biežāk raksturīgas jauniešiem un tiem, kuriem piemīt narcistiskas iezīmes.
- Bailes palaist kaut ko garām attiecināmas gan uz digitālo vidi, gan situācijām ārpus tās.
- FOMO saistīts ar vēlmi piederēt kādai sev svarīgai sociālai grupai.
- Ar bailēm nokavēt saistītas dažādas emocijas: kauns, trauksme, skaudība.
- Bailes palaist garām ir raksturīgas ne tikai digitālajā laikmetā – tādā vai citādā formā tās bijušas klātesošas vienmēr.
“Citur zāle ir zaļāka”
Pirmo reizi frāze “fear of missing out” pieminēta kādā mārketinga stratēģijas pētījumā 2000. gadā. (Daži avoti apgalvo, ka pat senāk.) Taču par FOMO termina ieviesēju uzskata Patriku MakDžinisu (Patrick McGinnis), kurš, mācoties Hārvardā, publicēja rakstu Hārvarda Biznesa skolas (Harvard Business School) žurnālā, stāstot par aizņemto studentu ikdienu, nespējot būt vairākās vietās vienlaicīgi, un nepatīkamo pēcgaršu, kad kāds saistošs sociāls notikums ir palaists garām.
Dakteris Užāns atzina, ka FOMO ir bijis aktuāls izsenis: “Domāju, cilvēki ir diezgan nemainīgi, un jābūt piesardzīgiem domājot, ka mūsos rodas kaut kas radikāli jauns. Dažādi priekšstati par garīga rakstura fenomeniem ir sociāli konstrukti – tie pielāgojas sociālai realitātei, kas šajā gadījumā ir digitālā vide.”
Tātad šīs sajūtas nav attiecināmas tikai uz sociālajiem tīkliem un digitālā satura patēriņu, bet parādās, piemēram, pirmo reizi aizejot uz kādu izslavētu restorānu ārzemju ceļojumā un nespējot izvēlēties, kuru ieteikto maltīti pasūtīt, jo divas reizes vakariņot vienā vietā nebūs laika.
Varētu teikt – tas ir tad, kad divi tuvi draugi uzaicina uz savām dzimšanas dienas ballītēm vienā dienā un vienā laikā.
FOMO ārpus digitālās vides parādījies un – lai gan citādos terminos – apspriests jau 20. gadsimta sākumā. Toreiz šīs bailes vairāk aprakstītas saistībā ar sociālo statusu – tika runāts par vajadzību līdzināties kaimiņam, iegūstot līdzvērtīgus materiālos labumus. Te parādās visos laikos aktuālais uzskats “citur zāle ir zaļāka”, kurā “sakņojas gan vēlme būt daļai no sociālas grupas, līdz ar to kauns par nepiederību, gan salīdzināšana un izrietoša skaudība,” pastāstīja ārsts psihoterapeits.
FOMO nav diagnoze
Dakteris Užāns norādīja, ka FOMO nav diagnoze, kas iekļauta slimību klasifikācijā (Starptautiskā statistiskā slimību un veselības problēmu klasifikācija, SSK-10). Dažādos avotos FOMO sauc par sociālu trauksmi, taču arī te parādās neskaidrības. Ārsts atgādināja, ka trauksme, kas ietverta FOMO skaidrojumā, un bailes, kas parādās FOMO terminā, ir atšķirīgi notikumi cilvēka psihē gan fizioloģiskā, gan psiholoģiskā izpratnē.
“Par bailēm runā dažādi, katram ir sava izpratne. Bailes parasti ir specifiskas – biedē kaut kas konkrēts, piemēram, bailes no zirnekļiem, augstuma. Savukārt, ar trauksmi parasti saprot nojausmu par neapzinātiem draudiem, kas ir nespecifiski,” skaidroja ārsts.
Vēlme iet pa iestaigātu taciņu
Ārsts FOMO metaforiski salīdzināja ar iestaigātu taciņu: “Es it kā eju savu ceļu, bet, ja citi ir gājuši atšķirīgu taciņu, tad arī man derētu noskaidrot, kur tie citi ir nokļuvuši, varbūt viņu gājiens izrādījies īsāks vai interesantāks.”
Tikai digitālā vidē pastāv būtiska atšķirība: saturs nemitīgi mainās, līdz ar to ir neskaitāmas iespējas palaist garām kaut ko jaunu. “Tam var sekot kauns, ja, piemēram, cilvēks nav informēts par notiekošo, bet līdzcilvēki jau zina kaut ko, kas pašam vēl nav tapis zināms,” atzina ārsts.
Tādēļ, uzlūkojot bailes palaist garām kā sociālu trauksmi, “varam iedomāties, ka sekot līdzi sociālajiem tīkliem ir kompensējoša aizsardzība no bailēm tikt kritizētiem.”
Vēlme piederēt sociālai grupai
FOMO raksturīgs gados jaunākiem cilvēkiem, vēsta kāds Vācijā veikts pētījums, taču nav atšķirību starp dzimumiem. Noskaidrots, ka pat 70 % pieaugušo piedzīvo bailes palaist garām. Citi pētnieki uzsver, ka FOMO pastiprina jau esoša vientulība, depresija, sociāla trauksme un priekšroka tiešsaistes komunikācijai. Arī dakteris Užāns atzina, ka FOMO ir “vēlme būt sociāli saistītam, mijiedarboties, nebūt vientuļam. Tādēļ atkārtota satura patērēšana, ko veicina šī trauksme, ir nomierinoša.” Turklāt, pētot FOMO dažādās vecuma grupās, secināts, ka visiem cilvēkiem FOMO pastiprinās, ja ir spēcīga vientulības izjūta un zems pašvērtējums.
Tātad FOMO ietver vēlmi piederēt kādai sociālai grupai. Dakteris Užāns: “Šāda piederība dažos cilvēka attīstības posmos ir redzamāka un nozīmīgāka – tas ir brīžos, kad sociālā vide ievērojami pamainās un sociālā saskarsme piedzīvo lēcienu.
Visspilgtāk tas notiek pusaudžu vecumā, kad bērnu sociālā vide paplašinās un arvien aktuālāka kļūst vēlme būt daļai no sabiedrības, kas ir ārpus savas ģimenes.”
Tie ir centieni atdalīties, kļūt patstāvīgākam, meklējot savu identitāti ārpus vecāku mājām.
Tomēr, protams, FOMO piemeklē ne tikai pusaudžus. “Tas varētu parādīties arī dažādu personības struktūru cilvēkiem dažādos vecumos, kam ir tendence uz narcistiskām iezīmēm,” turpina ārsts. “Mēs dzīvojam sabiedrībā, kur narcistiskas vajadzības ir neizbēgamas. Daudziem cilvēkiem ir trausla, ievainojama pašvērtība, kuru nākas balstīt, uzturot teju grandiozu, neievainojamu pašvērtību, kas prasa daudz enerģijas un sagādā trauksmi.”
Cits komponents, kas veicina FOMO, ir idealizācija: “Mums ir priekšstats, ka visa dzīve notiek ārpusē, kādā ārējā, idealizētā pasaulē, kurā viss ir svarīgs un neko nedrīkst palaist garām.” Taču tā veidojas melnbalta domāšana, kas tikai attālina no vieglu, komfortablu lēmumu pieņemšanas – kuru kūku ēst ārzemju restorānā vai kurā “Facebook” tiešsaistes pasākumā piedalīties, nesatraucoties par garām palaisto.
Kas neļauj atslēgties no sociālajiem tīkliem?
Dakteris Užāns skaidroja, ka FOMO ir komplekss fenomens, kas sastāv no dažādiem faktoriem: “Pirmkārt, tā ir taktila jeb taustes stimulācija – darbošanās viedierīcē katru reizi ir pieskāriens, stimulācija,” pie kā pierod.
“FOMO ietekmē, nemitīgi esot kontaktā ar jaunāko informāciju, rodas visvarenas fantāzijas, it kā varētu kontrolēt pasauli. Var apskatīties benzīna cenu, jaunākās ziņas, draugu bildes un stāstus. Tam visam sekojot līdzi, rodas primitīva kontroles izjūta, ka viss notiekošais ir mūsu rokās un nekas nenotiek bez mums. Tas daudziem palīdz pret trauksmi, vientulību un bezspēcību par tām lietām, kuras patiešām nevaram mainīt,” secināja psihoterapeits.
Kā trešo faktoru ārsts minēja pašvērtības uzturēšanu caur daudziem “patīk”, kas arī rada sava veida atkarību. Katram ir savi iemesli, kādēļ šie “patīk” ir tik svarīgi, dažreiz tas ir veids, “kā tiek kompensēta iekšējā nevērtības sajūta.”
Ja tomēr nākas palaist kaut ko garām, tas var radīt subjektīvu atsvešinātības sajūtu sociālajā grupā. Digitālajā vidē nebeidzamā informācija rada trauksmi, jo, piemēram, kāda grupas čata sarakste var spēji izmainīt virzienu vai jebkurš video var kļūt “virāls”. Tas šķietami ir sīkums, bet digitālā mainība rada haosa, neparedzamības sajūtu, kas, savukārt, veicina trauksmi.
Ko darīt ar bailēm palaist kaut ko garām?
Psihoterapeits atzina, ka praksē pacienti apzināti nestāsta, ka ir bail palaist garām iemīļotā seriāla epizodi vai saturu uz “Facebook” sienas. FOMO slēpjas aiz kā cita un ir novērojams uzvedībā: “Cilvēki saka, ka viņi novēro, ka viņi izšķērdē laiku, pārmērīgi ar kaut ko aizraujoties virtuālajā pasaulē un ārpus tās, kas bieži saistīts ar informācijas patērēšanu vai vēlmi būt sociālā kontaktā ar citiem.” Arī pētījumi parāda, ka FOMO veicina viedierīču pastiprinātu un pat pārmērīgu lietošanu.
“Šis cilvēkam raksturīgais uzvedības fenomens var būt traucējošs, ja uzvedība kļūst pārāk neelastīga. Uzvedība ir pielāgošanās, adaptācija dzīvei. Piemēram, ja cilvēks daudz laika pavada sociālajos tīklos un tādēļ nav spējīgs pilnvērtīgi funkcionēt savā ikdienas dzīvē, ir vērts aizdomāties, kas nav kārtībā. No kādām sajūtām šis cilvēks tā aizbēg? Vai arī dažreiz cilvēki paši izjūt diskomfortu, baidoties, ka atkal kaut kas tiks palaists garām. Tad ir jāmeklē dziļāk, kas katram aiz tā stāv un ar kādām nepatīkamām sajūtām ir grūti saskarties,” teica psihoterapeits.
Ne tikai digitālajā laikmetā
FOMO nav vienīgais, kas apraksta sajūtas, dzīvojot digitālo un citu izvēļu pārbagātībā. Šī termina ieviesējs runājis arī par FOBO jeb angliski “fear of better options”, ko Patriks MakDžiniss novērojis savu un citu Hārvarda Universitātes studentu ikdienā. Tās ir bailes, kas rodas, kad ir daudzas izvēles un ir grūti piekrist kādam variantam, satraucoties, ka varētu parādīties kāda labāka laika pavadīšanas alternatīva.
Ir arī citi termini, kas apraksta dažādās sajūtas, kas galvenokārt attiecināmas uz sociālajiem tīkliem: FODA (bailes izdarīt jebko jeb angliski fear of doing anything), FODO (bailes kādu sarūgtināt jeb fear of disappointing others), MOMO (palaistā garām noslēpums jeb mystery of missing out).
Patiešām – digitālā satura patēriņš sastāda lielu daļu ikdienas, un ir dažādi veidi, kā nosaukt atšķirīgās sajūtas, nespējot aptvert visu kāroto multividi. Tomēr galu galā FOMO saplūst bailes palaist garām un bailes tikt izslēgtam no kādas sociālas grupas, kas atduras pret vientulības jautājumu. Un šādas bailes palaist garām ir raksturīgas ne tikai digitālajā laikmetā – tādā vai citādā formā tās bijušas klātesošas vienmēr, tādēļ sociālo tīklu uzplaukums šo fenomenu ir tikai aktualizējis, nevis radījis to no jauna.
