Elga Sīle: Kā radās “Ziedam.lv” ideja?
Ilze Ozola: Ideja par atsevišķa bloga veidošanu jau ir gadiem ilgi. Bet tad sanāca brīnišķīgs piedāvājums arī no dizaineres Anetes Ķesteres veidot vizuālo identitāti. Viņa ļoti palīdz ar saviem padomiem par to, kā to darīt un izveidot.
Viens ir tas, ko skolā vai kādos semināros runā mācību formā. Ar vecākiem runā vai nerunā. Otrs ir tad, kad tu pats paņem un izlasi to, kas tevi tiešām interesē. Mēs runājam par to, kas nav ērti, bet ko vajag zināt.
Kas var būt svarīgāks par to, ka tu izzini sevi, savu ķermeni, savu atbildību par to?
Man liekas, ka tā ir viena no būtiskajām lietām. Tu vari sēdēt un visu ko mācīties skolā, bet par sevi - man liekas, ka tas ir tas svarīgākais, kas ir jāzina.
- Kāda ir jūsu komanda?
- Es esmu projekta vadītāja. Anete [Ķestere] ir dizainere, māksliniece, tāds radošais cilvēks. Mēs strādājam kopā, divatā. Vēl ir “Papardes zieda” brīvprātīgie, kas palīdz vai nu ar video, vai rakstu veidošanu, bet komanda principā ir ļoti maza. Tāpēc
mums ir aicinājums, ko var redzēt “Ziedam.lv” lapā: “Pievienojies!”
Runājot kaut vai ar saviem draugiem apkārt, visiem ir kaut kādi stāsti - pieredzes vai iepazīšanās, randiņu stāsti, vai “kā es gāju pie ginekologa.” Man liekas, ka ir tik forši, kad reāls cilvēks to pastāsta un ka arī beigās var uzrakstīt savu kā autora vārdu. Mēs neslēpjam, kas mēs esam, un dalāmies tajā pieredzē.
- Jums droši vien ir arī tālejoši mērķi?
- Ņemot vērā, ka “Ziedam” ir “Papardes zieda” projekts, protams, mums ir arī [jārunā par] lielo skandālu un ažiotāžu par un ap tikumības lietām - kas tas vispār ir un, protams, lai tāds absurds netiktu pieņemts. Līdz ar to es domāju, ka blogs ir [ar mērķi] vienkārši veicināt domāšanu jauniem cilvēkiem, jo arī jauni cilvēki iesaistās.
Viena lieta ir domāt kritiski par politiskiem procesiem, bet otra lieta ir arī kritiski domāt par sevi.
Tas viss ir saistīts. Nedzīvosim kaut kādā bedrē, runāsim atklāti! Man liekas, caur to atklātību, sākot runāt par vienu tēmu, tu sāc arī plašāk domāt par citām. Tas ir tas lielais mērķis.
- Būt tai vietai, kur var attīstīt kritisko domāšanu?
- Jā, noteikti! Atvērt, paplašināt redzesloku. Ka ir citādi, ka var būt dažādas pieredzes dažādiem cilvēkiem. Man liekas,
tas ļoti palīdz, ka puiši palasa par meitenēm vai meitenes palasa par puišiem, vai tu palasi par kādu, kas neidentificējas ne kā puisis, ne kā meitene.
- Jums raksta arī puiši?
- Šobrīd viņu ir mazāk. Negribas runāt stereotipos, bet puišus ir grūtāk piedabūt rakstīt. Meitenes un jaunas sievietes ir atklātākas. Būtu lieliski, ja kāds jauns vīrietis uzrakstītu par savu pieredzi, kādu savu stāstu. Video materiālos runā arī puiši, un liekas, ka tie, kas ir piedalījušies, ir tādi forši un aktīvi, bet kopumā tur vajadzīga tāda īpašāka pieeja. Mēs gribam, lai viedoklis ir sabalansēts.
- Skatījos, ka temati vismaz pārklāj visiem dzimumiem raksturīgas tēmas.
- Mēs tā mēģinām, jā. Tomēr man kā jaunai sievietei, un arī Anetei, - mums ir vieglāk rakstīt par to, kas ir ar mūsu pieredzēm saistīts. Es nezinu, kā puisim ir pirmo reizi pirkt prezervatīvu. Un nav arī manā draugu un paziņu lokā tik daudz jaunu vīriešu, kuri gribētu atklāti par to runāt.
- Man liekas arī šobrīd interesanti palasīt par dažādām tēmām, par kurām varbūt būtu slinkums meklēt atsevišķi. Piemēram, par menstruālo piltuvi vai līdzīgiem tematiem.
- Jā, jo arī lietas seksuālajā un reproduktīvajā veselībā kā jebkurā zinātnē un jomā ļoti attīstās. Pirms pieciem gadiem bija aktuāls viens, šobrīd ir citi temati, un daudz atklātāk runā, piemēram, arī par dažādām seksuālām orientācijām, par ko pirms desmit gadiem neviens tā nerakstīja un nerunāja. Vai tieši tā - par mēnešreižu piltuvēm, kas pirms desmit gadiem nebija aktuāli. Tu tā lasi un - hei, kaut kas ir mainījies! Un katru dienu var kaut ko [jaunu] atrast.
- Kāds varētu būt tipiskais “Ziedam.lv” lasītājs?
- Pēc ''Facebook'' [lapas] skatoties, vienam rakstam ir ap diviem tūkstošiem lasītāju jeb “post reach”. Pārsvarā skatās jaunas meitenes no 16 līdz 22 gadu vecumam. Principā mūsu mērķa grupa arī ir jaunieši 15, 22, 23 gadu vecumā, kad ir jau kaut kādas zināšanas, kas ir turpat skolā un ģimenē, un no draugiem salasītas, bet ir arī tā vēlme uzzināt kaut ko vairāk. Tas ir cool, vienīgi vairāk jāpadomā, kā tikt pie jauniem puišiem. Tas ir arī ierakstīts tādā iekšējā stratēģijā, ka jāatrod veids, kā sasniegt jaunu vīriešu auditoriju.
- Kā jūs izdomājat, par kurām tēmām ir aktuāli rakstīt?
- “Papardes ziedā” notiek semināri un nodarbības, ko vada divi mūsu cilvēki visās skolās Latvijā. Viena no lietām, ko “Ziedam” dara, ir šo tēmu, par ko runā nodarbībās, pārvēršana digitālā vidē rakstu veidā. Piemēram, ir nodarbības par kontracepciju, tad mums ir arī vairāki raksti par to. Tiem cilvēkiem, kuri ir dzirdējuši šīs nodarbības, būs kaut kas pazīstams arī blogā un otrādi.
Mums te ir kaudzēm visādi bukleti un viss kaut kas tāds, bet mūsdienās cilvēki nelasa papīra bukletus tik daudz un tie nav arī visiem pieejami. Bet gandrīz visiem Latvijā ir pieejams internets.
- Ņemot vērā to, cik Latvijā izteikta ir kauna kultūra, internets varbūt arī ir tā vieta, kur cilvēki meklē tāda veida informāciju?
- Noteikti! Tu nevis pajautā saviem līdzcilvēkiem, bet uzdod mātei gūglei to jautājumu. Angliski var ļoti daudz informācijas atrast, arī krieviski, bet latviski, ierakstot, piemēram, to pašu kontracepciju, ir ļoti daudz informācijas un materiālu, kas ir tādi… Nevar saprast, kas ir šīs informācijas mērķis, tie izklausās bieži pēc kaut kādiem reklāmrakstiem. Es gribētu, lai tad, kad cilvēks [gūglē] ieraksta kaut kādas tēmas, kas ir saistītas ar seksuālo veselību, lai pirmais avots parādās gan “Papardes zieds”, gan īpaši “Ziedam.lv”.
- Tad tas varētu būt viens no tālejošākas vīzijas punktiem - ja notiktu šis, jūsu pirmie stratēģiskie mērķi būtu sasniegti? Tu jau minēji arī puišu auditorijas sasniegšanu.
- Jā, noteikti, tas būtu viens no tiem punktiem. Protams, mūsdienās tas ir arī ļoti saistīts arī ar mārketingu - kā izmantot pareizos atslēgas vārdus, lai tevi gūglē atrod. Tas ir kaut kas, kas arī man ir jāmācās. Ar tiem pašiem ''Facebook'' postiem ir tā, ka, jo vairāk cilvēki viņu redz, jo tas aiziet plašāk un plašāk.
Man un Anetei gribas, lai, ja “Papardes zieds”, kuram arī drīzumā būs jauna mājaslapa un jauna [vizuālā] identitāte, ja “Papardes zieds” ir tāds kā ceļvedis visos šajos jautājumos gan jauniešiem, gan skolotājiem, gan vecākiem, tad “Ziedam” ir vairāk tāds līdzgājējs, kurš arī varbūt ne visu zina, varbūt ne visu saprot, bet meklē to informāciju kopā. Līdz ar to nāk arī tas neformālais veids, viedokļu raksti, dalīšanās pieredzē. Man liekas, ka tas padara to informāciju daudz patīkamāku, lasāmāku un veiksmīgāku.
- Kāda vecuma jauniešus jūs cenšaties sasniegt?
- Piecpadsmit, divdesmit, lielos pamatskolēnus, vidusskolēnus un pirmā, otrā, trešā kursa studentus augstskolā. Bet es atkārtoju - kas vienam ir aktuāli piecpadsmit gadu vecumā, citam ir svarīgi vēlāk. Var teikt, ka Latvijā jaunietis uzsāk dzimumdzīvi sešpadsmit gadu vecumā, bet tas ir vidējais rādītājs, tas neko nenozīmē. Ir cilvēki, kuriem tas notiek agrākā vecumā, un cilvēki, kuriem tas notiek vēlākā vecumā vai nenotiek nekad. Vecums ir viens veids, kā skatīties mērķauditoriju, bet ir arī citi - pēc paradumiem, zināšanām un interesēm. Mēs tik ļoti necenšamies tieši uz to vecumu spiest, bet to, protams, arī sanāk ņemt vērā.
- Ņemot vērā, ka mūsu paaudze dod priekšroku brīvākām vērtību sistēmām, kas vairs īsti neietilpst tajās klasisko komentētāju un veselas paaudzes vērtību sistēmā, jūs nesatrauc tas, kas varētu notikt tajā brīdī, kad “Ziedam.lv” kļūst populārāks un vairāk pamanīts no vecāku puses? Ka viņiem varētu būt šoks, ka tur ir par tādām “tabu” tēmām?
Noteikti! Ir izaugusi jauna paaudze. Visi, kas ir dzimuši, teiksim, pēc neatkarības, vai no kāda 1985. gada - tie ir cilvēki ar pilnīgi citu domāšanu. Ja vienmēr var runāt par kaut kādiem paaudžu konfliktiem, tad es domāju mūsu paaudzei ar to, kas ir vecāka un vēl vecākiem, ir vislielākā atšķirība. Es nezinu, ko, piemēram, kāds, kuram ir piecdesmit gadi, domātu par “Ziedam.lv”, bet tajā pašā laikā tā mērķauditorija nav piecdesmit un četrdesmit gadu veci cilvēki.
Protams, ka mani tas uztrauc, jo arī “Papardes ziedam” visu laiku nākas atgaiņāties no kritiķiem, un kādos tik vārdos mūs nesauc - ka “Papardes zieds” ir perversi, un kāpēc jūs nākat stāstīt skolā par prezervatīviem, un kāpēc tas vispār ir vajadzīgs. Kāpēc vajag stāstīt par gejiem, kāpēc jūs gribat pārvērst manus bērnus par gejiem? Tā, it kā, ja mēs par to nerunāsim, tad tas nenotiks.
Ir jāapzinās, ka jauniem cilvēkiem ir attiecības, ir sekss, un par to vajag runāt. Nevar izlikties, ka tiem tīņiem nekas tāds nenotiek un tad, ja mēs par to nerunāsim, tas nenozīmē, ka tas nenotiks.
Sevis un citu izzināšana ir normāls dzīves process, un tas, ko mēs gribam, ir, lai tas notiek droši, lai cilvēks apzinās sekas, kas var rasties, un parūpējas par sevi, savu partneri un apkārtējiem cilvēkiem, kas tur ir iesaistīti.
- Ka tā ir jau atsevišķa problēma, ja kāds to uztver kā ideoloģiju vai kaut ko nepieņemamu?
- Jā, jo man liekas, ka vienalga, kādi ir tavi politiskie principi, ideoloģijas vai reliģiskā piederība, mums visiem ir ķermenis! Viss notiek, un par to vajag runāt, un tajā mirklī ir vienalga, kas tu esi ārēji. Mums visiem ir tas mūsu ķermenis, mūsu domāšana un man liekas, ka tas ir tas svarīgākais. Jā, “Ziedam” noteikti ir ļoti liberāls, varbūt arī tāds feministiski noskaņots, bet man liekas, ka arī tā mūsu paaudze, nu, tādi divdesmit, divdesmitpiecgadnieki, mēs tādi arī esam!
- Droši vien ir cilvēki, kuriem jebkurā gadījumā nepatiks, ka kāds brīvi runā par seksu un jaunu cilvēku attiecībām.
- Ir cilvēki, kuriem nepatīk nekas, un tie, kuri noteikti domā, ka “Ziedam” ir vissliktākais, kas var notikt ar jaunu cilvēku. Nu, tā tas būs. Bet, ko es vēl gribu piebilst: raksti tiek veidoti kopā ar ekspertiem - gan ar sabiedrības veselības jomas cilvēkiem, gan ārstiem, tā ka tie nav tādi no pirksta izzīsti materiāli. “Papardes zieds” tik ilgi jau iet uz skolām un ikdienā runā ar jauniešiem, un tie jautājumi kādu piecu, desmit gadu laikā nav ļoti mainījušies.
Cilvēkiem interesē, kas notiek, kad ir pubertāte, kas notiek, kad ir pirmās attiecības. Ja jau to gadu laikā jautājumi nemainās, tas nozīmē, ka tas ir aktuāli, un arī, ka vecāki varbūt tik daudz nerunā ar bērniem. “Papardes ziedam” ir milzīgs ekspertu loks apkārt, un mums ir tā iespēja pajautāt, tāds filtrs. Mēs esam gana maz cilvēku šeit, lai arī to visu pārrunātu. Kolēģēm ir bērni dažādos vecumos, un tad es varu pajautāt, vai piecpadsmitgadniekiem tas ir okei, vai deviņpadsmitgadniekiem tas ir okei, vai tas vispār interesē sešpadsmitgadnieku. Tas viss ir piesaistīts dzīvei.
Šobrīd jau “Ziedam” ir tāds pozitīvs, tādi pozitīvie stāsti ir, bet nu, parunājot ar bērnu - pusaudžu ginekoloģi, tur var redzēt, kāda ir tā ārsta pieredze, un tas viss nav tik saulaini.
- Jums arī iesūta jautājumus? Skatījos, ka “Papardes zieda” mājaslapā ir sadaļa, kas tam domāta.
- “Karstais pasts”. Jā. Lai arī liekas, ka tas ir tāds deviņdesmitā gada izgudrojums, tas joprojām ir aktuāls. Joprojām cilvēki sūta jautājumus. Protams, citreiz ir tā, ka tajā vecumā tīņiem patīk pajokoties, bet ir arī nopietni jautājumi un situācijas, kad jāpiesaista psihologa palīdzība.
- Tev ir radies priekšstats par to, kāds ir tas mūsdienu vidējais jaunietis intīmās un seksuālās izglītības jomā, kādas ir tās vecuma grupas tendences?
- Milzīga tendence ir sekstings, kas parādās arvien jaunākā un jaunākā vecumā. Mēs tieši runājām, ar ko tad tas ir saistīts, kāpēc trīspadsmitgadīgas meitenes sūta klasesbiedriem savus kailfoto vai ļoti atkailinātos foto. Tā ir tendence, par ko mēs runājām “kad es augu, tad tā nedarīja” stilā.
Vispār [aktuāls ir] viss, kas ir saistīts ar drošību internetā. Man liekas, ka mūsdienās ļoti ir zudusi tā robeža starp privāto un publisko. Cilvēks pat tad, kad atrodas savā mājā, savā istabā, visu izliek internetā. Tā ir tā atšķirība - privātais, publiskais, sekstings.
- Viss tiek izmantots, bet tā izpratne par to, ko tas nozīmē mums katram, nav tikusi līdzi tam, cik daudz iespēju ir ar visu dalīties.
- Jā! Vai tiešām to visu vajag darīt. No vienas puses, ir forši, ja cilvēks apzinās, ka ir pašpārliecināts, viņš nekautrējas no sava ķermeņa, bet no otras puses, internetā tas paliek vienmēr. Tas tur būs. Īpaši ņemot vērā, cik ātri notiek dalīšanās ar ziņām. To, ko tu izdari kādu 14, 15 gadu vecumā, tad, kad tev būs jāsāk meklēt pirmais darbs vēlāk - tas var reāli atspēlēties.
Man negribas arī nosodīt, ka viss sekstings ir slikts, jo tur ir arī savas pozitīvās lietas, bet nu reāli jauniem cilvēkiem vajadzētu domāt, kam viņi sūta, kāpēc sūta. Varbūt, pirms tu sūti to bildi, padomā - paga, ko es gribu ar to visu iegūt.
Ir arī skolās bijuši precedenti, kad zvana klases audzinātāja un saka - mums ir tāda situācija, kad ir bijusi kaut kāda bilde, kas ir izplatījusies, un tad, protams, tur tālāk notiek mobings, un kā ar to tikt galā?
- Ja cilvēks kādā vecumā saprot, ka neorientējas kādos jautājumos par intimitāti un seksu, kāda varētu būt ieteicamā stratēģija, kā tikt līdzi tam, kas būtu jāzina savai labsajūtai?
- Man liekas, ka ir vērts meklēt internetā informāciju, bet tad, protams, jāskatās, kas ir šīs informācijas autors. Tur vajag sevī ieslēgt tādu kritisko filtru. Varbūt lasīt kaut kādus “Cosmopolitain” rakstus “Desmit padomi, kā labāk izdarīt to vai to” - nu tas ne visiem strādā un varbūt tā nav tā labākā pieeja. Internets ir tā vieta, kur meklēt informāciju, jo nav jēgas lasīt kaut kādu mazo princesīšu enciklopēdiju, bet tad ar kritisku pieeju - kas ir autors, kāpēc šeit ir tas raksts, vai tur ir atsauces, vai ar autoru var sazināties.
To informāciju arī var pasniegt ļoti dažādi. Tu vari lasīt ārstu rakstus vai ko tādu, bet piemēram, arī tajā pašā “Buzzfeed” ir ļoti labā un interesantā veidā runāts par daudzām vieglākām un sarežģītākām tēmām. Ja pēkšņi divdesmit un cik gadu vecumā nāk tāds atziņas vilnis, tas ir grūti, bet man ir prieks, ka cilvēki kaut ko dara un meklē.
- Ir ļoti liela plaisa starp to, cik ļoti cilvēkiem interesē sekss, un to, cik gatavi esam par to atklāti runāt. Kāpēc, tavuprāt, pastāv tik izteikta atšķirība starp šo interesi un to, cik grūti reizēm izrādās tādus tematus apspriest?
- Es domāju, ka tas ir saistīts ar mūsu iekšējo temperamentu. Negribas, protams, visu norakstīt uz ziemeļniecisko aukstumu, bet ir tendences, ka par to nerunā ģimenē, jo tur ir tā paaudžu atšķirība, tu nerunā par to ar saviem draugiem un dzīvo tādā neziņā, kas notiek.
Man pašai tāpēc, ka strādāju “Papardes ziedā”, šobrīd ir tādas sarunas, kādu mums pirms pieciem gadiem nebija. Varbūt ir jāpienāk kaut kādam vecumam. Kad tev jau bērnībā kaut vai tajā, kā piedzimst bērni, stāsta, ka atnes stārķis vai atrod kāpostos - nu ar to jau viss sākas.
Ja tev ir bail par to pastāstīt vai nosaukt lietas īstajos vārdos, tad ar to tas viss arī sākas. Audzināšanai ir liela nozīme.
Mums bija arī tāds projekts, kas saucas “Ask parents”, ar videomateriālu un rokasgrāmatu. Man liekas, ka ir traģikomiski, kad vecākiem jautā “kā jūs domājat, cik daudz jūs stāstāt saviem bērniem un kādas ir jūsu zināšanas, lai pastāstītu par seksuālo un reproduktīvo veselību?”, tur ir kādi 70% vecāku, kas saka, ka zina to informāciju un arī stāsta. Tad, kad to jautājumu uzdod viņu bērniem, jauniešiem, tur ir kādi 30%. Kur paliek tie kādi 40, 50%?
Es esmu runājusi ar savām draudzenēm, un viņas saka, ka arī tās sarunas ar mammām nav bijušas, jo tas ir bijis ļoti neveikli. Man ir draudzene, kura teica: “Man nekad nav bijusi saruna ar savu mammu par mēnešreizēm. Mēs par to nerunājam. Mēs varam runāt par darbu, par dārza darbiem, par viskautko, bet mēs nekad par to neesam runājušas.” Tagad jau tur ir kādi 25 gadi. Pat ar savu tuvāko cilvēku! Tās sarunas nav un tās uzticēšanās, vai tas mulsums nav bijis pārvarēts.
- Arī "ASK" rokasgrāmatā jau ir pieminēts, ka šī saruna var izvērsties neveikla vai jocīga, bet ka pēc tam var mēģināt to darīt vēlreiz un citādi, un ka ir vesela gūzma vecāku, kuri to lietu īstenībā varētu iemācīties, bet varbūt atmet ar roku.
- Jā, vai varbūt tu domā - ai, nu, ja tam jaunietim ir jau kādi 16, 17 gadi, viņš jau tāpat visu zina. Bet bija viens tāds citāts - ja tavs bērns par to nerunā un nejautā, tas nozīmē, ka viņš jau to informāciju ir kaut kur citur ieguvis, nevis no tevis.
- Ja mēs dzīvotu ideālā pasaulē, kā tev liekas, kā cilvēki attiektos pret jautājumiem par seksu un intīmo dzīvi?
- Ideālā variantā tie būtu jautājumi, par kuriem skaļi runā, tā būtu tāda norma un ikdiena. Nevienam tas neliekas pretīgi vai vulgāri. Nevienu nesauc par perversu tāpēc, ka viņam patīk kaut kas, kas varbūt tur kaut kādai normai [neatbilst]. Man liekas, ka vispār tādā manā utopijā nepastāvētu heteronormativitāte, kad ir tikai tā, ka sievietēm jābūt sievišķīgām un vīriešiem jābūt vīrišķīgiem. Ja tā būtu, tad man liktos, ka viss ir kārtībā šajā pasaulē.
- No heteronormativitātes rodas arī dažādas problēmas.
- Un Latvijā tā ir ļoti, ļoti spēcīga! Man liekas, ka ir ļoti grūti būt sievietei Latvijā. Ja tu esi skaista un pārliecināta, tad tu iesi pa ielu un tev sauks “ej, mazā uzsmaidi”, notiek tas catcalling. Vai arī tu esi citas miesas būves un varbūt vīrišķīgāka savā uzvedībā vai savā gaitā, un tad par to tevi arī bakstīs. Nekad nebūs labi, kā tu izskatīsies un kā tu uzvedīsies.
- No vīriešu puses savukārt varbūt ir grūti, jo nav pieņemts izrādīt jūtas un izpaust, ka viņiem interesē kaut kas, kas nav līdz galam pieņemts, ka ir tam kaut kāds bloks uzlikts - kā izturas tipiskais vīrietis.
- Jā,
mums vajag saprast, ka meitenes arī masturbē un puiši arī raud.
Ja kaut kādā mirklī tas tiek kritizēts un pārmests, ka viens no tiem dara to, ko es tikko nosaucu, tad rodas arī tā problēma - ka nē, puiši ir tādi, meitenes ir tādas. Es nesaku, ka puiši un meitenes ir vienādi, bet ir kaut kādas lietas, kuras nedara tikai meitenes vai tikai puiši.
- Šogad vasarā būs starptautisks pētījums, kurā iesaistās arī Latvija, par aplēsēm, kāds ir to cilvēku profils, kuri ir slimi ar HIV vīrusu. Jau tagad ir skaidrs, ka Latvija ir viena no topa valstīm HIV saslimšanu skaitā, pie tam arvien vairāk inficējas tieši jauni, karjerā un dzīvē veiksmīgi heteroseksuāli cilvēki. Tev liekas, ka tas ir izglītības jautājums, vai tur ir vēl kādu faktoru klātbūtne?
- Tā HIV pacienta seja ir izmainījusies, tā nav slimība tikai kādas vienas grupas ietvaros. Ir dzirdēti un lasīti arī stāsti par to, “kā aizgāju taisīt vienas pārbaudes un izrādās, ka man ir HIV”. Tur varbūt ir tā neuzmanība un “ar mani jau tas nenotiks”, kaut kāda vienaldzīga attieksme pret sevi un savu ķermeni.
Kādā pasākumā puiši arī man stāstīja: “Ai nu, nafig to prezervatīvu, es jau zinu, kas tā par meiteni! Viss jau būs labi!” Un pēc tam nav labi. Arī izsargāšanās un drošais sekss tiek uztverts tā, ka cilvēki domā, ka ar viņiem nekas nenotiks. Droši vien, ka tur ir kaut kāda saistība arī ar seksuālo izglītību un zināšanu līmeni, kas Latvijā ir diezgan zems.
- Kādu pakalpojumu latviešu jauniešiem, tavuprāt, varētu trūkt reproduktīvās veselības ziņā?
- Viens no lielākajiem ir bezmaksas kontracepcija - it īpaši jauniešiem, kas ir no riska grupām, mazāk nodrošināti. Kontracepcijas pieejamība jauniešiem vispār ir tāds milzīgs jautājums. Ir pašvaldības, kurās ir labās prakses un piemērs, vietas, kur pie sociālā darbinieka vai sociālajā dienestā var dabūt kontracepciju, bet tas netiek tā ļoti plānveidīgi atbalstīts. “Papardes zieds” visu laiku runā par kontracepcijas pieejamību, bet tam tāda milzīga atbalsta nav.
Ir kaut kāds uzskats, ka sekss ir tikai reproduktīvs, bet tā nav, it īpaši jaunībā.
Jauniem cilvēkiem sekss noteikti nav reprodukcijai.
- Arī “Ask parents” par šo bija interesanta informācija. Es varēju iedomāties divas vai trīs seksa funkcijas, bet tur bija kādas deviņas.
- Nu redz! Uzreiz cilvēki iedomājas, ka nu labi, varbūt ne lai būtu bērniņš, bet lai labi pavadītu laiku. Tas īstenībā ir tāds liels un socioloģisks jautājums, ko var uzdot sociālantropologiem un vēl visādiem speciālistiem - “kāpēc cilvēki nodarbojas ar seksu?”
- Zviedrijā ir reproduktīvās veselības centri, kur jaunieši var saņemt palīdzību bez maksas līdz pat 23 vai 25 gadiem un zināt, ka viņus neviens tur nenosodīs.
- Tur ir tas milzīgais nosodījuma faktors, kāpēc cilvēki baidās vai kā jauna meitene uzzina, ka viņai ir iestājusies grūtniecība, ko tajā mirklī darīt, kur ir tie cilvēki vai institūcijas, kas ir gatavi viņu atbalstīt, lai kāds būtu viņas lēmums. Vai Latvijā ir tāda sistēma, kas atbalstītu jaunus cilvēkus? Ļoti minimāli.
- Ja tu esi jauns cilvēks, kurš pieņem sistēmai atbilstošus lēmumus, varbūt.
- Es pilnīgi piekrītu. Ja tu domā atbilstoši sistēmai, tad viss ir kārtībā, bet, ja tu domā ārpus sistēmas, tā tevi nosoda. Tas ir tāds milzīgs kalns, kurā ir jākāpj.
Es domāju, ka “Papardes zieds” un arī citas organizācijas Latvijā lēnām kāpj tajā kalnā. Kaut kāds progress ir.
Sevi izglītot ir grūti, bet es ceru, ka mēs, latvieši, savāksimies un sāksim rūpēties par sevi un savām attiecībām. Galvenais jau - par savu fizisko un mentālo veselību.
