Diemžēl brīdī, kad diagnosticē diabētu, daļai pacientu jau ir attīstījusies asinsvadu slimība, norāda kardiologs Kārlis Trušinskis.
Šie procesi organismā var notikt, neviena nepamanīti, ja vien laikus nepievērš uzmanību tam, kāds ir cukura un holesterīna līmenis asinīs, ja nezinām savu asinsspiedienu un ja piekopjam mazkustīgu dzīvesveidu kombinācijā ar neveselīgu ēdienu. Šie visi ir riska faktori tā saucamajam prediabētam. To nevar diagnosticēt, bet ir pazīmes, kas ļauj sākt par to aizdomāties.
“Mēs varam pateikt, kam ir pretdiabēta risks. Tie ir cilvēki, kas nekustas, ēd neveselīgi, kuru ķermeņa svars ir paaugstināts, īpaši domājot par vēdera apkārtmēru. Kuriem ģimenē kādam ir cukura diabēts. Kuriem ir arī paaugstināts asinsspiediens. Te veidojas riska skala, kurā, jo vairāk jums ir šo pazīmju, jo lielāks prediabēta risks, un jānotiek sarunai ar ārstu,” norāda Trušinskis.
Lai no prediabēta tiktu līdz diabētam, var paiet 5-10 gadi. Taču, ja savlaicīgi uzsāk ārstēšanu un maina dzīvesveidu, tad diabēts var sevi nepieteikt vispār. Tas vairāk attiecas uz tā saucamo otrā tipa cukura diabētu, kura cēloņi vairāk saistīti ar dzīvesveidu. Savukārt pirmā tipa diabētam pie vainas ir aizkuņģa dziedzeris, kas nespēj izstrādāt nepieciešamo insulīnu.
“Prediabēts ir pēdējā stacija pirms diabēta, bet jūs varat izkāpt, mainīt savu dzīvesstilu, nepieļaut slimību un to attālināt,” uzsver kardiologs.
Šobrīd statistika šajā ziņā ir skumja – dzīvesveidu maina ļoti maz cilvēku. Ja prediabēta stadija jau ir pagājusi un iestājies diabēts, tad tālākā ārstēšanā palīdzēs medikamenti. Tie daudz ko organismam var palīdzēt sākt darīt. Taču, lai cik arī labas būtu zāles vai operācijas, tās nebūs iedarbīgas, ja pats pacients nedarīs neko, lai palīdzētu savam organismam. Un vislielākā palīdzība slēpjas gan jau piesauktajā dzīvesveidā, gan zināšanās par to, kas un cik daudz ir mūsu asinīs.
