Attiecības ar vecākiem jeb aprūpētājiem ir pašas pirmās, līdz ar to tās ir ļoti nozīmīgas, jo agrīnajā vecumā notiek ārkārtīgi strauja smadzeņu attīstība, skaidroja Miltuze: “Savā ziņā iekšējie regulācijas mehānismi vai kaut kāda prizma, caur kuru mēs skatāmies uz dzīvi un attiecībām, jā, to mēs iegūstam bērnībā. Ne tikai, kā uz citiem mēs skatāmies, bet arī, kā mēs uztveram sevi.”
Vienlaikus viņa norādīja, ka dzīves laikā tikpat svarīgas ir attiecības ar romantisko partneri, draugiem, citiem cilvēkiem, saviem bērniem.
“Ja es kā pieaudzis cilvēks ciešu un sūdzos par to, ka man tagad ir jācieš, jo mana mamma vai tētis bija tādi vai šitādi, es teiktu, ka tas ir drusciņ slinkums, ka es negribu savā dzīvē pats neko mainīt,” viņa piebilda.
Tomēr profesore atzina, ka agrīnā pieredze arī atstāj spēcīgu nospiedumu tālākajā dzīvē. To izpētījuši piesaistes teorijas pārstāvji.
“Piesaiste ir emocionālās attiecības, kas veidojas starp bērnu un viņa aprūpētāju. Piesaiste ir bioloģiski pamatota, jo, piedzimstot bērniņam, viņam ir vēlme un vajadzība piesaistīties, pieķerties dzīvai būtnei, kas par viņu varēs parūpēties,” skaidroja Miltuze.
Viņa norādīja, ka piesaiste mazuļa pirmā dzīves gada laikā kļūst par fenomenu, kas piedalās visas emocionālās sistēmas regulācijā.
Tas, kā aprūpētāji apmierina bērna vajadzības un rada drošības izjūtu, atsaucas uz to, vai veidosies droša vai nedroša piesaiste.
"Droša piesaiste ir, ka bērniņam ir izveidojusies izjūta, ka viņš ir mīlestības vērts, ka viņš ir aprūpēts, ka viņam atsauksies, ka viņš var droši iet pētīt pasauli, jo tad, kad man vajadzēs, ja es no kaut kā nobīšos, mamma vai tētis būs," skaidroja Miltuze.
Nedrošās piesaistes veidi ir vairāki, jo vecāki, kam pietrūkst resursu vai vēlmes reaģēt uz bērna vajadzībām, uzvedas dažādi. Piemēram, aprūpētāji var veidot izvairīgo piesaisti, kas nozīmē, ka bērniņš nesaņem emocionālo siltumu, bet ir apmierinātas fiziskās vajadzības.
Pie nedrošajiem piesaistes veidiem iedalīta tiek trauksmainā piesaiste, kad vecāki uzvedas nekonsekventi, atkarībā no paši savām emocijām vai vajadzībām. Piemēram, ja mammai ir labs garastāvoklis, viņa ir ļoti atsaucīga, ja ir slikts, nereaģē.
Šajā piesaistes veidā bērns ļoti ātri iemācās izmantot dažādas manipulatīvas stratēģijas, lai panāktu, ka uzmanība tiek pievērsta. Vienlaikus trauksme nepazūd arī brīdī, kad uzmanība ir saņemta, stāstīja Miltuze: "Kad cilvēks ar šādu trauksmainu piesaisti dabū apliecinājumu, ka tas otrs ir ar mani, tas nepiepilda viņa iekšējo izjūtu, jo trauksme saglabājās. Labā ziņa, ka piesaiste ir spējīga mainīties.”
Viņa norādīja, ka piesaistes veids, kāds bijis bērnībā, nav tāds pats arī romantiskās attiecībās pieaugušo vecumā.
“Korelācijas ir, bet diezgan vājas. Tas nozīmē, ka piesaiste var mainīties un lielākā daļā gadījumu tas arī notiek. Pamata uzvedības mehānismi var būt noturīgi, bet katras attiecības, kurās nokļūst, var veidoties atšķirīgas, jo pretī ir cits cilvēks," analizēja Miltuze.
