Ik gadu Latvijā no pašnāvības mirst aptuveni 300 cilvēku. Vēl lielāks ir pašnāvības mēģinājumu skaits. Iespējams, reālā mirstība no pašnāvības ir vēl augstāka, taču dažkārt pašnāvības gadījumi slēpjas zem citiem nāves cēloņiem, piemēram, autoavārijām.
Klīniskā psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite Marija Ābeltiņa skaidroja: "Šis jautājums vienmēr ir saistīts ar tādu izmisumu. Visbiežāk tas ir saistīts ar to, ka cilvēks vairs neredz izeju un, protams, tā ir ļoti tāda subjektīva sajūta, jo no malas dažbrīd šķiet: "Nē, nu, tur taču bija izeja! Tur taču varēja risināt šo situāciju!" Bet iekšēji patiešām tas izmisums ir ļoti liels."
Speciāliste skaidroja, ka cilvēkam tajā brīdī var šķist – viņa resursi, lai tiktu galā ar situāciju un dzīvi, ir izsīkuši.
Arī pandēmija ieviesusi savas korekcijas. Speciāliste skaidroja – iespējams, kāds pazaudējis tuvinieku, piedzīvojis veselības pasliktināšanos, darba zaudējumu vai gluži vienkārši visa ir par daudz. Arī jaudīgas un straujas pārmaiņas var izaicināt mūsu mentālo veselību.
Ābeltiņa skaidroja: "Varbūt kaut kas, kas ir depresija, ir bijis kaut kur fonā, bet nekad nebija sācies tādā izpratnē, kā mēs to par traucējumu saucam. Un tas var aizsākties. Diemžēl, ja mēs skatāmies uz pašnāvībām, tad pie depresijas visbiežāk cilvēki izdara pašnāvības, ja viņiem ir šī depresijas diagnoze – oficiāli atklāta vai arī mēs tikai nojaušam to."
"Cilvēkam šķiet, ka problēmas, kas viņu ir piemeklējušas, ir nepārvaramas, un pašnāvību viņš redz kā vienīgo iespēju pārtraukt fiziskas un garīgas ciešanas. Kādam tās būs veselības problēmas, citam finanšu grūtības un attiecību problēmas, taču kopīgais ir tas, ka cilvēks, viņa uztverē, piedzīvo lielu zaudējumu," skaidroja psihoterapeite.
Biedrības "Skalbes" valdes locekle Santa Laimiņa skaidroja: "Principā problēmas ir tādas pašas, kādas vienmēr, tātad – ģimene, attiecības, finanses, darba zaudēšana, bet, protams, pandēmija ir ieviesusi savas izmaiņas. Cilvēki jūtas atstumtāki, varbūt nespēj pierast pie jaunās situācijas."
Biedrībā "Skalbes" jau vairāk nekā 20 gadus ir darbojies krīzes tālrunis, taču šogad sadarbībā ar Veselības ministriju ir atvērta vienota emocionālā atbalsta tālruņa līnija – 116123.
"Katrs sestais zvanītājs runā par pašnāvību, runā par pašnāvnieciskām domām. Daudziem jau ir plāns. Tā tiešām var arī tādā akūtā stāvoklī būt, ka tūlīt un tagad," sacīja Laimiņa.
Statistika arī rāda, ka arvien vairāk uz šo tālruni zvana vīrieši. Kā zināms, vīrieši pasaulē apmēram piecas reizes biežāk nekā sievietes nolemj aiziet no dzīves šādā veidā, tādēļ krīzes tālruņu pieejamība ir ļoti svarīga, jo dažreiz cilvēkam ar saviem tuviniekiem ir grūti izrunāties; nereti ir vieglāk uzticēt savas problēmas ir pilnīgi svešam cilvēkam no malas.
Laimiņa arī atgādināja, ka pandēmijas laikā ir pieejams bezmaksas pieraksts pie psihologa – līdz 10 konsultācijas, kuras notiek attālināti. Pierakstīties iespējams, zvanot uz nosaukto krīzes tālruni.
Biedrības "Skalbes" pārstāve vērsa uzmanību: "Pētījumi rāda, ka apmēram no 70-80% cilvēku pirms pašnāvības veikšanas vai mēģinājuma ir radījuši brīdinājuma zīmes. Tad, kad runājam ar tuviniekiem – nē, nē, nekas sākumā nebija, bet tad, kad mēs atklāti parunājam, tad, jā, varbūt, viņš bija nomāktāks, viņš nevēlējās ar mums runāt, viņš bija noslēgts, dāļāja tādus kā padomus, kā dzīvot tālāk. Principā, tā pati galvenā brīdinājuma pazīme ir, ka cilvēki atklāti runā par to, ka es esmu nolēmis veikt pašnāvību."
