Kāpēc mums psiholoģiski grūti apzināties Covid-19 draudu nopietnību

Daudzi cilvēki pat tagad, četrus mēnešus pēc pandēmijas sākuma, neuzskata jauno koronavīrusu par bīstamu. Sociālajos tīklos joprojām tiek tiražētas dažādas sazvērestības teorijas un mīti par koronavīrusu. Spriežot pēc vairāku valstu novēlotās reakcijas uz Covid-19, skepsei par jauno slimību pakļauti arī politiķi. Un tā ir ļoti raksturīga cilvēka reakcija, skaidro psihologi.

Lielbritānija paziņoja par pirmajiem atklātajiem Covid-19 gadījumiem janvāra beigās, kad koronavīruss jau bija aiznesis tūkstošiem dzīvību Āzijā. Tomēr premjerministrs Boriss Džonsons tikai marta vidū ieteica līdzpilsoņiem izvairīties no nevajadzīgiem braucieniem un socializēšanās. Ierobežojumi nolūkā iegrožot koronavīrusa izplatību Lielbritānijā tika ieviesti 23. martā.

Tikpat nesteidzīga bija arī amerikāņu reakcija uz koronavīrusa uzbrukumu. Prezidents Donalds Tramps ne reizi vien pārāk zemu novērtējis šīs slimības radītās briesmas, salīdzinot to ar sezonālo gripu.

Mēs visi esam nelabojami optimisti

Abās valstīs epidēmija vēl nav sasniegusi maksimumu, ASV ir līderpozīcijās inficēto un mirušo ziņā (25. aprīlī bija apstiprināts 929 841 inficēšanās gadījums un 52 843 nāves gadījumi). Pēc jaunākajiem datiem, Lielbritānija ar 148 377 inficētajiem un 20 319 mirušajiem noslēdz pasaules valstu pirmo piecnieku ar Covid-19 mirušo skaita ziņā.

Kāpēc divas attīstītas pasaules valstis, kurās ir gan progresīvas tehnoloģijas, gan liela zinātnieku kopiena, nav spējušas pilnībā apzināties šīs krīzes nopietnību, tai vēršoties plašumā? Atbildes sāks rasties daudz vēlāk, kad pandēmijas akūtā fāze būs jau garām. Taču psihologi jau tagad var daļēji izskaidrot, kāpēc cilvēki acīmredzamas ārkārtējās situācijas apstākļos sliecas to nepietiekami novērtēt, raksta ВВС.

1980. gadā amerikāņu psihologs Nīls Veinsteins publicēja savu pirmo pētījumu par fenomenu, kas ieguva nosaukumu “neobjektīvais optimisms”. Viņš konstatēja, ka

cilvēkiem ir nosliece būt nepamatoti optimistiskiem attiecībā uz savām perspektīvām nākotnē.

Aptaujā piedalījās vairāk nekā divsimt studentu. Viņiem bija jānovērtē, cik iespējami ir notikumi viņu turpmākajā dzīvē — gan labi (kā savas mājas iegāde, apdāvināta bērna piedzimšana), gan slikti (piemēram, onkoloģiska saslimšana, laulības šķiršana). Studenti arī novērtēja, kādas iespējas ir citiem grupas dalībniekiem.

Vairākums studentu uzskatīja, ka viņu labās perspektīvas ir ļoti reālas. Pēc viņu domām, salīdzinājumā ar citiem respondentiem ir liela iespējamība, ka viņi dzīvos savā mājā, bet iespējas saslimt ar vēzi viņi novērtēja kā zemas.

Mēs vairāk ticam labām ziņām

Kognitīvās neirobioloģijas speciāliste, Londonas Universitātes koledžas profesore Tali Šarota uzskata, ka šāda neobjektivitāte ir izskaidrojama ar jaunas informācijas saņemšanas un apgūšanas mehānismu. 2011. gadā viņas vadītā pētījumā tika noskaidrots, ka cilvēki labprātāk maina savu viedokli, ja iegūtā jaunā informācija ir pozitīvāka, nekā viņi bija gaidījuši. Un otrādi – negatīvāka informācija izraisa pieņemšanas un apzināšanās bremzēšanos.

Jau ir redzams, kā šī nosliece uz optimismu izpaudusies pašreizējās pandēmijas apstākļos. Šarota norādījusi -

ja epidemiologi teiks, ka vīrusa izplatības ierobežošanas pasākumi tiks atcelti pēc divām nedēļām, cilvēki labprāt tam noticēs. Taču, ja viņiem pateiks, ka ierobežošanas pasākumi tiks pagarināti, cilvēki būs mazāk noskaņoti to adekvāti uztvert.

Pēc neirobioloģes vārdiem, cilvēki drīzāk teiks: “Es tam neticu”, “Viss vēl var mainīties”. Tieši tā veidojas neobjektīva pārliecība, paskaidro Šarota.

Jau parādījušās liecības tam, ka tieši šis psiholoģiskais fenomens daudziem traucē piekrist, ka ir nepieciešami sociālās distancēšanās pasākumi. Britu neirobiologa Tobija Vaiza pētījumā tika aptaujāti vairāk nekā pusotrs tūkstotis amerikāņu, lai noskaidrotu viņu priekšstatus par jaunā koronavīrusa bīstamību.

Neskatoties uz labu informētību un gatavību pieņemt aizsargājošos pasākumus, gandrīz visi respondenti nepietiekami novērtēja risku inficēties pašiem.

Līdzīgi pētījumi, kas veikti Lielbritānijā, ASV un Vācijā, parādīja, ka cilvēki ne tikai uzskata, ka nez vai inficēsies paši, bet arī pazemina iespējamību, ka paši varētu nodot vīrusu citiem, norāda BBC.

Mēs ticam laimīgām beigām

ASV Džordžtaunas Universitātes profesore Robina Dilona-Merila pēta lēmumu pieņemšanas mehānismu nenoteiktības un riska apstākļos. Viņa min šādu piemēru: divas privātās lidmašīnas brīnumainā kārtā izvairījušās no sadursmes. Pilota iespējamā reakcija “Tik tikko paliku dzīvs, bet nākamreiz varu arī iet bojā” varētu likt viņam izvērtēt savu pilota prasmi. Taču izplatītāka reakcija ir šāda: “Esmu lielisks pilots, un, pateicoties savai prasmei, paliku sveiks un vesels.”

Tātad

parādās neobjektīva attieksme pret iznākumu – ja reiz viss beidzies labi, mēs sliecamies nepietiekami novērtēt pārdzīvotās briesmas.

Covid-19 epidēmija uzskatāmi demonstrē, ka šādi psiholoģiskie fenomeni darbojas.

Pēdējos divdesmit gados bijuši divu koronavīrusu izraisītu slimību uzliesmojumi. SARS uzliesmojums 2003. un 2004. gadā aiznesa vismaz 774 cilvēku dzīvību. MERS epidēmija, kas sākās 2012. gadā, atņēma dzīvību 858 cilvēkiem.

Covid-19 izraisīto nāves gadījumu skaits pārsniedzis 200 tūkstošus, inficējušies vairāk nekā 2,8 miljoni cilvēku. Tomēr krīzes karstumā daudzi joprojām stūrgalvīgi noliedz notiekošā realitāti. Pēc profesores Dilonas-Merildas domām, cilvēki pat tagad sliecas meklēt apliecinājumus, kas atbalsta viņu viedokli, un ignorēt visu, kas tam neatbilst.

Ir arī labā ziņa, kurai gribas ticēt. Šāda masu neobjektivitāte ir pārvarama, taču tas prasa organizāciju darba metožu koriģēšanu, tostarp arī valdību līmenī, ņemot vērā psihologu ieteikumus, piebilst BBC.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Veselība
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti