Kāpēc latvieši neizrāda emocijas? Saruna ar ārstu Tarasu Ivaščenko

Kā latviešiem klājas ar emociju izpaušanu?

Mums ir tradicionāli pieņemts emocijas neizrādīt, bet, ja par tām runā, tad atturīgi - to es pieredzu praksē. Mēs turam savu iekšējo pasauli nost no citu acīm. Daudzi ievēro, ka, atgriežoties no citām valstīm, cilvēki nesmaida tik bieži kā citur. To varētu raksturot kā Nordic country charaсter (ziemeļvalstu iedzīvotāju iezīme - aut.).

Vai varētu pieņemt, ka ziemeļvalstīs aleksitīmija ir izteiktāka nekā citur?

Kopumā, ņemot vērā to, ka mūsdienās ir multikulturālas valstis un gandrīz nav izolētu sabiedrību, un visi savā starpā komunicē ar internetu, ir arī multikulturāli vārdi – līdz ar to aleksitīmijas izpausmes vairāk vai mazāk visur ir vienādas.

Tipiski skaitās, ka itāļi daudz signalizē ar rokām. Cilvēkiem, kas izteiktāk signalizē ar ķermeni, ir mazāk raksturīga aleksitīmija, kā arī tiem, kuri vairāk savā runā izmanto emocionālus vārdus.

Skaitās, ka Āzijas valstu iedzīvotājiem ir mazāk tieša emocionāla rakstura teicienu, bet tie ir idiomātiska rakstura (un saistīti ar ķermeniskām izpausmēm), piemēram, “Dūša papēžos” vai “Tam gan ir aknas”. Arī mums ir tendence raksturot emocionālos stāvokļus caur ķermeni.

Somijā bija pētījumi, ka sabiedrībā 10 - 12 % cilvēku ir aleksitīmijas izpausmes [2]. Ja mēs skatāmies, kā cilvēki funkcionē - mēs zinām, ka cilvēkiem ar hroniskām sāpēm funkcionēšanas līmenis (tostarp spēja atbilstoši vērtēt notiekošo, pilnvērtīgi adaptēties ikdienai, regulēt savus emocionālos stāvokļus – aut.) samazinās, viņi kļūst aleksitīmi [3].

Sabiedrībā mēdz izskanēt viedoklis, ka vīriešiem ir grūtāk izpaust emocijas. Tomēr aleksitīmija biežāka ir tieši sievietēm, bet tā ir mazāk izteikta un mazāk pamanāma. Savukārt, vīriešiem tā ir retāk, bet daudz vairāk un rupjāk izteikta, līdz ar to vieglāk novērojama. Izpaust emocijas un reflektēt verbāli un aprakstoši par tām ir dažādas lietas. Turklāt tas varētu būt saistīts arī ar audzināšanu, jo nereti zēniem māca emocijas slāpēt, bet meitenēm – izrādīt tikai pozitīvās.

Un kā ar notrulināšanos, kas parādās profesionālajā sfērā?

Ir pētījumi, ka ir iemācīta profesionālā aleksitīmija - piemēram, mediķiem. Pēc sešiem gadiem medicīnas fakultātē aleksitīmijas procentuāli ir vairāk nekā pirms tam [4].

Lai izturētu slodzi profesijā, cilvēki iemācās dažreiz neiedziļināties otra cilvēka sāpēs, jo citādi draud izdegšana.

Tas nozīmē, ka arī privātajā dzīvē ienāk šī iezīme neatkarīgi no tā, vai cilvēks to grib vai negrib, apzinās vai neapzinās. Domāju, ka citās profesijās ir līdzīgi – piemēram, policijā.

Vai varētu būt kāds vēsturisks iemesls tam, ka cilvēkiem ziemeļvalstīs - arī Latvijā - grūtāk sokas ar emociju izpausmēm?

Kāpēc mēs nerunājam par emocionālo stāvokli? Jo tad ir jābūt tuvās attiecībās. Ja mēs skatāmies uz somiem, norvēģiem, dāņiem – līdzīgi kā viņi, arī mēs pārāk nepietuvojamies viens otram.

Iespējams, tas ir saistīts ar padomju varu un kariem. Sabiedrībai pamatoti bija ļoti grūti uzticēties citiem, viens otru nodeva un godīgi pateiktajam bija sekas. Tad nāca deviņdesmitie, kad arī nedrīkstēja visu atklāt. Tas atspoguļojas cilvēku apziņā – iekšēja sajūta un pārliecība, ka cilvēks arvien nedrīkst būt atklāts. Cik daudziem bērniem mācīja, ka par mājām un naudu nevar stāstīt, jo kāds var aplaupīt? Mums nav pieņemts citiem stāstīt par saviem panākumiem, par to, cik ir labi, – tikai to – cik slikti. Tas parādās arī uz ielas – ja Latvijā cilvēks iet un smaida, citi cilvēki reaģē uz to kā uz kaut ko neparastu.

Kas notiek ilgtermiņā, ja cilvēkam ir grūtības aprakstīt un atpazīt savas emocijas?

Pirmkārt, aleksitīmi cilvēki nesaprot otra cilvēka emocijas un sāk tās jaukt. Varbūt viņiem pašiem šķiet, ka viņi tās saprot, bet tas nav iespējams, neizprotot savus emocionālos stāvokļus. Tas noved pie komunikācijas grūtībām [5]  – mēs neredzam, kas notiek ar tuviem cilvēkiem, zaudējam kontaktus, nevaram nodibināt un uzturēt ilgstošas, emocionāli ciešas attiecības. Nevaram būt empātiski attiecībās ar otro pusīti un saglabāt sirsnīgumu.

Otrkārt, atkarībā no tā, cik izteikta ir aleksitīmija, cilvēkam attīstās psihosomatiski traucējumi. Tas notiek, jo emocionālā reakcija kļūst ķermeniska.

Piemēram, ir cilvēki, kam, izjūtot vientulību, ir vēlme šo tukšumu aizpildīt ar pārmērīgu ēšanu. Vai arī cilvēks darba sapulcēs vai īsi pirms tām piedzīvo hipertensīvās krīzes (spēcīga un strauja arteriālā asinsspiediena paaugstināšanās, kas var radīt orgānu, piemēram, sirds vai nieru, bojājumu – aut.), kas parādās, jo nav spējas sajust un apzināties savas dusmas konkrētajās situācijās. Gandrīz visiem, kam ir raksturīga psihosomatika, ir nosliece uz aleksitīmiju.

Trešais moments – kādēļ vispār veidojas aleksitīmija? 2% tas ir ģenētiski, 98% ir traumatiski iegūta aleksitīmija. Cilvēkus negatīvi ietekmē neizdzīvotas emocionālas traumas – kā viņi uztver realitāti, kā redz citus un sevi, kā veido attiecības. Tas atspoguļojas sociālā, fiziskā un emocionālā veselībā, radot grūtības visās šajās jomās.

Aleksitīmijai ir dažādas pakāpes – tā var būt vairāk vai mazāk izteikta, kas nosaka arī sekas.

Kādas ir aleksitīmijas sekas?

Aleksitīmijas sekas ilgtermiņā ir klasiskā psihosomatika [6] (par klasiskām psihosomatiskām slimībām uzskata, piemēram,  reimatoīdo artrītu, atopisko dermatītu, čūlas slimību, bronhiālo astmu – aut.).

Ja es jūtos sarūgtināts, ir atšķirība, vai es to pasaku īsi un lakoniski vai saku: “Atceries, mēs bijām atvaļinājumā pirms 10 gadiem Kiprā, atnāca viesmīlis un uzlēja tavai baltajai kleitai vīnu – tā es jūtos.” Tas ir pārāk gari un nesaprotami. Daudziem cilvēkiem ir grūti pateikt, kā viņi jūtas konkrētajā brīdī. Viņi atzīmē – labi, slikti, trauksmaini, nobijušies – bet vairāk nosaukt nespēj. Agrāk uzskatīja, ka aleksitīmijas dēļ cilvēkus nav iespējams ārstēt psihoterapijā, jo, ja cilvēks nerunā par emocijām, ir grūti nonākt iekšējā pārdzīvojumu pasaulē un viss paliek intelektuālā, seklā līmenī. Taču tagad mēs to darām, tomēr tas ir ilgstošs process.

Kad cilvēks saprot, kur viņa dzīvē krājas dusmas, var sākt ceļu uz pārmaiņām.

Piemēram, cilvēks atklāj, ka patiesībā dusmojas uz māti, kura grib, lai dēls ilgstoši dara kaut ko, ko pats negrib, bet tajā pat laikā viņš nespēj pateikt “nē”. Tad šo vīrieti sāk žņaugt iekšējās dusmas un sākas panikas lēkmes. Taču, kad izmainās un uzlabojas attiecības ar māti, mainās arī attieksme un simptomi mazinās. Vai, kad cilvēkam sāk sāpēt vēders pirms eksāmena, bet patiesībā tas ir saistīts ar bailēm un nedrošību par to, kas būs tālāk.

Visiem cilvēkiem mēdz būt psihosomatiskas reakcijas. Tomēr, ja tas notiek regulāri, ir jēga aizdomāties, kas notiek cilvēka dzīvē un kā to risināt.

Vai ir atšķirība, ja cilvēks emocijas izpauž neverbāli – piemēram, dejās, sportā, vai tomēr tieši valodai ir galvenā loma?

Jebkura darbība ir laba un vajadzīga, lai atbrīvotos no emocionālās slodzes. Mēs to varam darīt caur ķermeni vai verbāli, jo arī runāšana ir darbība. Verbāla izpausme nozīmē, ka ir iekšējs nobriedums, ka cilvēks var savu stāvokli raksturot, izmantojot verbālu kodu, lai apzīmētu iekšējos procesus, par tiem reflektētu un būtu kontaktā ar citiem. Tiem, kuriem nav šīs spējas, var palīdzēt izteikties ar tēliem – zīmēšanā, mūzikā, dejas kustību vai smilšu terapijā. Tas var būt jebkas, ja tas palīdz.

Kur šajā hierarhijā ierindojas emotikonu jeb “smaidiņu” lietošana, lai izpaustu emocijas?

Tā arī ir valoda. Turklāt šobrīd ļoti populāra. Tomēr tas ir solis prom no verbalizācijas un savu emociju apzināšanās. Bet smaidiņš ir vairāk kā nekas. Tie ir tēli, kas apzīmē kādu stāvokli, bet tas neatspoguļo verbālu vērtību. No otras puses – tas atvieglo komunikāciju. Tā ir realitāte, ar to ir jārēķinās, tomēr nevajag aizmirst, ka mums ir daudz skaistu vārdu, kurus var izmantot saziņā.

Ir pētījumi [7], ka dzimtajā valodā var atrast 17 dažādus sinonīmus, lai aprakstītu katru pamatafektu jeb bāzes emocijas. Vai patiešām arī latviešu valodā?

Kad es par to interesējos, konsultējos ar vairākiem filologiem. Krievu filologi man ļoti ātri uzrakstīja variācijas. Savukārt, latviešu valodas filologi parādīja, ka latviešu valodā ir daudz, daudz vairāk nekā 17 vārdu, ņemot vērā, cik daudz mēs tos izmantojam ikdienā. Ja ņemam vērā priedēkļus, piedēkļus, izskaņas – sanāk krietni vairāk.

Lai komunikācijas process noritētu veiksmīgi, vajadzīgi aptuveni astoņi vārdi katrai no bāzes emocijām. Jāatceras, ka dažādi cilvēki vienu vārdu var uztvert atšķirīgi, tātad katram šī vārdu rinda būs citādāka, ar citādāku nozīmi. Piemēram, dusmas kāds varētu aprakstīt šādi: neapmierinātība, aizkaitinājums, īgnums, frustrācija, dusmas, naids, niknums, agresija, bezspēcība.

Ja ņem vērā dažādos vārda elementus (priedēkļus, piedēkļus), ko var nedaudz pamainīt, tad, teiksim, baiļu sinonīmi kādam cilvēkam varētu būt nedrošība, šaubīgums, aizdomas, piesardzība, raizes, bažas, nemiers, trauksme, satraukums, uztraukums, bijīgums, biklums, saviļņojums, uzbudinājums, sabīšanās, izbailes, izbīlis, nobīlis, šausmas, panika.

Viens no iemesliem, kas veicina aleksitīmiju, ir sociālie tīkli [8]. Mēs mazāk runājam, jo parādās surogāts sociālam kontaktam.

Protams, tagad mēs varam parādīt emodžiju, un ar to arī viss ir pateikts. Agrāk vajadzēja ar vārdiem aprakstīt, kas notiek iekšā, dziļākajā būtībā, – vai nu rupji un lamājoties vai skaistā valodā ar mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem, vai pieklājīgi, ņemot vērā sociālo protokolu.

Tagad pat šķietami nevajag vairāk kā 3–4 vārdus kā sinonīmus pamatafektiem. Piemēram, bailēm. Just bailes, trauksmi, šausmas, varbūt esmu sabijies, jūtos nedroši.

Cik ilgs laiks ir nepieciešams psihoterapijā, lai cilvēks iemācītos sākt runāt par savām emocijām, ja tas sagādā grūtības?

Ja cilvēks pats ikdienā pie tā strādā, var iemācīties diezgan brīvi par sevi reflektēt apmēram sešu mēnešu laikā. Tomēr tas ir relatīvi un individuāli, līdzīgi kā – cik cilvēkam vajag, lai izārstētu divpadsmitpirkstu zarnas čūlu, bronhiālo astmu? Kā kuram.

Dažiem cilvēkiem ar aleksitīmijas iezīmēm pietiek ar dažām vizītēm, un jau ir pēkšņas pozitīvas izmaiņas. Taču tas nozīmē, ka jau iepriekš ir izdarīts liels iekšējs darbs, un terapija ir tikai pārmaiņu palaidējmehānisms. Var būt tā, ka cilvēks nāk terapijā veselu gadu, bet iekšēji tikai gatavojas sākt darbu ar sevi, lai gan ārēji šķietami sadarbojas. Šādā gadījumā panākumus var gaidīt tikai pēc pusotra gada jeb aptuveni pusgadu no brīža, kad ir sācies “īstais” darbs.

Ko cilvēks pats var darīt, kā var strādāt ar sevi, lai uzlabotu spēju izpaust savas emocijas?

Pirmkārt, atcerēties, ar cik daudziem vārdiem var aprakstīt savu stāvokli. Iemācīties atbildēt sev uz vairākiem jautājumiem: “Kā es jūtos? Vai šīm sajūtām ir iemesls? Vai es to varu kādā veidā mainīt? Kā es dusmojos? Kā vēl es varu dusmoties? Vai daru to konstruktīvā veidā? Cik bieži es runāju par emocijām? Lamājos? Vai es varu pateikt, kā jūtas citi? Ja es to apspriežu ar citiem, vai es pareizi nosaku citu emocijas?”

Ir vērts lasīt rakstus un grāmatas par emocijām. Tāpat ir jēga vairāk ieklausīties citos cilvēkos, mēģinot saprast, kas ar viņiem notiek, un reflektēt par to.

Svarīgi ir būt kontaktā pašam ar sevi, saprotot, kas ar mums notiek. Mēs varam izmantot emocionālo inteliģenci šim mērķim pēc tās definīcijas – izpaust emocijas ar konkrētiem cilvēkiem konkrētā vietā, daudzumā, intensitātē, laikā, lai iegūtu to, ko gribam ar mazākajiem zaudējumiem sev un izveidojot ciešākus sociālos kontaktus ar mums tuviem cilvēkiem. Spēju būt kontaktā ar sevi un emociju izpaušanu ir jāattīsta.