Sadaļas Sadaļas

Kāpēc cilvēki neatceras savas dzīves pirmos gadus?

Māmiņa, kura devusi dzīvību savam zem sirds lolotajam bērniņam, viņa nākšanu pasaulē atceras kā vienu no dzīves skaistākajiem un aizkustinošākajiem mirkļiem. Bērnam augot, vecāki seko līdzi katram solim, katram jaunam vārdam un par to sajūsminās. Taču paši bērni šos vecākiem tik svarīgos mirkļus vēlāk neatceras - ne savu pirmo pateikto vārdu, ne pirmo rotaļlaukumu. Viena no teorijām skaidro, ka bērniem pirmajos dzīves gados ir tik daudz apgūstamo lietu, ka atmiņām vienkārši neatliek laika, jo jādzīvo pašreizējam mirklim. Nav mazsvarīgi arī tas, ka pirmo soļu atcerēšanās var nodarīt arī kaitējumu un neatcerēšanās ir kā aizsargreakcija turpmākajai dzīvei.

Māmiņa Dace ar dēlu Ādamu, kuram ir divarpus gadu, katru dienu dodas uz vietējo bērnu spēļu laukumu, lai pavadītu laiku kopā, tā arvien plašāk iepazīstot pasauli. Kad jautāju, par ko būs visvairāk žēl, ja dēliņš neatcerēsies, Dace paliek domīga, acu skatiens veras tālumā un tiek meklēti īstie vārdi: "Ja turpmāk dzīvosim visi laimīgi kopā, tad jau droši vien nebūs nemaz tik skumji. Bildes būs, kaut ko stāstīsim, bet man būtu skumji, ja nu pēkšņi manis nebūtu vai Ādama tēta nebūtu, un ja viņš tagad paliktu viens un patiešām neatcerētos mūs. Jo liekas, ka viņš mūs tik ļoti labi pazīst, un tagad arī runā, un atmiņas viņam ir, vismaz nu noteikti mēnešu garumā atpakaļ. Un tiešām būtu žēl, ja viņam paliktu 10, 16 gadi, un viņš tiešām nekādīgi neatcerētos mūs kā cilvēkus sev blakām..."

Vēl kāda parkā sastaptā māmiņa uzsver, cik brīnišķīgs ir šis agrīnais bērnības laiks, tā liekot noprast, ka sentiments par bērnības gadiem mājo arī viņā pašā: "Pieļauju, ka mana meitiņa šobrīd ir tik mazā vecumā, vēl nav divi gadi, ka viņa šo vecumu noteikti neatcerēsies. Viņa neatcerēsies pirmos vārdus, kurus viņa teica – mamma vai tētis, kas šobrīd man ir nozīmīgi, vai arī bučas, ko viņa dod. Man žēl, ka viņa šito neatcerēsies, jo tas ir tas, ko mēs paši neatceramies no tā vecuma."

Bērna uztvere pirmajos dzīves gados ir tik noslogota ar visu jauno, ka pagātnē gremdēties vienkārši neatliek laika.

Tomēr fakts, ka lielākā daļa cilvēku neatceras savu bērnību vai arī atceras tikai sīkus fragmentus, ir visai interesants fenomens. Kur pazūd mūsu atmiņas? Vai tās atgriezt ir iespējams? "Bērnības amnēzija? Pēc vārdu savienojuma šķiet, ka tas ir bērnības atmiņu zudums," prāto vīrietis kafejnīcā. 

"Varbūt tas, ko mēs neatceramies no bērnības, tās agrās atmiņas, kas izdziest, paliek kaut kur „failos”, prātā," uzskata māmiņa parkā.

Ir viedoklis, ka no bērnības pirmajiem gadiem cilvēks atceras to, kas bijis emocionāli nozīmīgs. Ja kāda atmiņa ataust prātā ļoti spilgti, tai ir bijusi visai zīmīga loma mūsu dzīvē, pat ja pirmajā mirklī tā nešķiet. Parkā sastaptā māmiņa Dace, daloties savā atmiņu pieredzē ar citiem, sapratusi, ka pirmā atmiņa ir no samērā agra vecuma: "Tas varētu būt ap divu gadu vecumu, varbūt pat ātrāk. Un atmiņa man ir tāda, ka no skapja apakšējās daļas (sekcijām bija atveramās durvis), es atveru durvis, un no turienes izripo tāds skaists ciparu modinātājpulkstenis. Un viss, tāda ir tā ainiņa, ka pulkstenis izripo. Es īsti nezinu, vai es nobīstos. Laikam nenobīstos, vienkārši interesanti."  

Infantilā jeb bērnības amnēzija nozīmē, ka pieaudzis cilvēks vairs nespēj atcerēties savus agrīnās bērnības notikumus, vidēji līdz trīs gadu vecumam. Taču atšķirībā no citiem atmiņas zuduma veidiem, bērnības amnēzija ir pavisam normāls, fizioloģisks process – tas notiek ar katru no mums, skaidro neiroloģe Sandra Vestermane: "Bērnībā līdz gada, divu, trīs vecumam, mēs atceramies savādāk, mēs atmiņas „iekodējam” savās smadzenēs savādāk, proti, ar sajūtām, darbībām un simboliem. Un jau pieaugušā vecumā mēs šo informāciju, šo agrīno informāciju, vairs nevaram atsaukt atmiņā tāpēc, ka tad,

kad mums ir valoda, mēs informāciju „iekodējam” atmiņā jau savādāk.

Mans piemērs, kā es sev šo skaidroju, lai būtu saprotamāk – mēs paņemam vecu datoru un mēģinām viņā ieinstalēt jaunu programmatūru; tas nebūs iespējams, jo viena otru šīs sistēmas vairs neatpazīs.

Otra teorija ir saistīta ar bērna psihosociālo attīstību. Terminu „infantilā amnēzija” 1899.gadā ieviesis psihoanalītiķis Zigmunds Freids. Pirmajos dzīves gados bērns vēl nespēj pilnvērtīgi aptvert apkārt esošo informāciju un notikumus. Lai nerastos psiholoģiskas problēmas, lielākā daļa piedzīvotā tiek aizmirsts. 

"Tiek aizmirstas vai amnezētas tās lietas, kas ir traumējošas bērnam, līdz ar to tās ir lietas, ar ko jo īpaši psihoanalīze strādā. Izstumtas, noliegtas, aizmirstas situācijas, kas bērnībā ir bijušas traumējošas. Tās vēlāk neapzinātā līmenī rada problēmas cilvēkam, piemēram, veidot attiecības, vai kādās īpašās situācijās parādās trauksme, uzmācīgas bailes, un tas var būt saistīts ar kaut kādu emocionāli traumējošu, neatrisinātu situāciju bērnībā. Piemēram, ir kompulsīva vajadzība ēst, un nevar saprast, kāpēc ēšana tāda ir. Ļoti iespējams, ka tas ir saistīts ar traumējošiem notikumiem bērnībā, kad mamma ir bijusi nepietiekami atsaucīga, varbūt mamma ir bijusi depresijā un viņš nav guvis mierinājumu un drošības izjūtu," skaidro psihodinamiskā psihoterapeite Lolita Muzikante.   

Ir arī cilvēki, kuri kā pirmos atceras tikai skolas gadus, bet laiku pirms tam aizmirsuši. Ar ko tas saistīts, skaidro psihoterapeite: "Es sastopos ar cilvēkiem, kuri neatceras vispār neko līdz skolas vecumam. Tātad, uzsākot pirmo klasi, ir pirmās atmiņas. Līdz tam – jā, zina, ka dzīvoja tur ar vecākiem, zina apstākļus, bet atmiņu vispār nav. Un tam nav nekāda sakara ar konkrētā cilvēka smadzeņu attīstību, jo viņam nav ne organika, viņam intelektuāli nav nekādu traucējumu."

Tas, ka atmiņas par agrīno bērnību ar laiku izdziest, nenozīmē, ka bērniem, kas atrodas šajā vecuma periodā, atmiņu nav. Tās ir, bet pieaugušā vecumā līdz apziņai nonāk tikai vidēji 10% bērnības informācijas.

Līga Šīrona piebilst, ka atmiņas par bērnību saglabājas sajūtu līmenī. Un tad, kad cilvēks pats rada bērnus vai arī citu īpaši emocionālu mirkļu gadījumā, viņš šajās sajūtās krīt atpakaļ. Tāpēc tas, kas noticis pirmsdzemdību, dzemdību un pirmo dzīves gadu laikā, dzīves kopējai attīstībai ir ļoti svarīgi. Līdz septiņiem gadiem bērns nedomā racionāli, bet ļaujas sajūtām un emocijām. Bērnība ir sajūtas, nevis informācija, bērns dzīvo šeit un tagad. 

Piedzīvojot dabiskas dzemdības, bērns izcīna savu esību pats saviem spēkiem. Tas ir saudzīgāk gan bērnam, gan pašai mammai, uzskata dūla Linda Rozenbaha. Viņa ar aizrautību stāsta par kādu interesantu pieredzi, kas bija iespējama, pateicoties "Maigās Bio-Enerģētikas" metodes tehnikai “Dzimšanas psihodrāma”. Atkārtoti izejot cauri dzimšanas procesam, cilvēks daudz labāk sāk saprast gan sevi, gan apkārtējos: "Ļoti vienkāršiem paņēmieniem, kas atkal, manuprāt, pierāda to ķermeniskās atmiņas spēju viņu pamodināt – šo ķermenisko atmiņu, caur attiecīgiem pieskārieniem, kas atgādina dzemdību kontrakcijas, caur attiecīgām skaņām, ko bērns ir dzirdējis mammas vēderā, tās atmiņas vienkārši, tieši ķermeniskā veidā arī atnāk. Ķermenis atceras, kāda bija tā kustība, tā kā vienkārši pie tādiem stimuliem, stimulējot ķermeni līdzīgā veidā, kā tas ir bijis dzemdībās, šādā veidā tās atmiņas var atnākt. Tas laikam ir jāpiedzīvo, lai tā īsti saprastu..."

Smadzeņu un personības attīstībai svarīgākais periods bērna aprūpē un audzināšanā ir līdz diviem gadiem, skaidro neiroloģe Sandra Vestermane. Turklāt svarīga ir ne tik daudz ģenētika, bet gan bērnu un vecāku attiecības: "Viss, ko vecāki dara vai nedara šajā periodā, atstāj pēdas vai savas sekas, vai iekodējas bērna smadzenēs, un tas nosaka arī viņa personības veidošanos un viņa tālāko attīstību."

Arī psihoterapeite savā darbā ļoti bieži saskaras ar situācijām, kad cilvēka dzīve ir problēmu pilna, jo bērnībā nebija iespējams uzticēties vecākiem, sajust viņu atbalstu. Kas vecākiem būtu jāņem vērā? "Protams, ļoti daudz komunicēt, pārrunāt kaut kādas situācijas, saprast, kā tas emocionāli mūs visus ir ietekmējis, kaut kādi notikumi ģimenē. Tas ir vajadzīgs vienkārši bērna psiholoģiskajai attīstībai. Pat nevis viņa atmiņu uzlabošanai, bet tiešām intelektuālajai attīstībai, tam, lai viņš veiksmīgāk mācītos un galu galā, protams, psihiskajai attīstībai. Tad ļoti vērtīgi ir ģimenē dalīties ar to, ko mēs redzam, ko mēs uztveram, ko mēs par to domājam un jūtam. Un tas veido ļoti vērtīgas kopējās jau ģimenes atmiņas, un tas jau ir pavisam kaut kas cits, nevis individuālās, bet ģimenes tradīcijas un atmiņas. Tam arī ir ļoti liela un vērtīga nozīme bērna attīstībā," skaidro psihoterapeite Lolita Muzikante.

Bērnību cilvēki  lielākoties neatceras. Varbūt tāpēc, ka to neļauj smadzenes. Bet varbūt tas vairāk atkarīgs no katra individuāli, tomēr ķermeniskās atmiņas nepazūd. Ķermeniski cilvēks spēj atcerēties pat laiku mammas vēderā. Tas, ka mazulis neatceras, kā vecāki viņam mācīja pirmos vārdus un dziedāja šūpuļdziesmas, nenozīmē, ka viņš neatceras to, cik ļoti tika mīlēts un lolots.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Veselība
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt