Lai gan ceļš uz izdegšanu katram ir citāds, lielākoties tas nozīmē, ka cilvēks sastopas ar trīs galvenajiem simptomiem – spēku izsīkumu, negatīvu, cinisku attieksmi pret darbu un efektivitātes zudumu, skaidroja Ābeltiņa. Viņa norādīja, ka izdegšana visbiežāk saistās ar darbu, tāpēc svarīgi jau laikus pamanīt “sarkanās lampiņas” darba vidē, kas novedīs līdz izdegšanai.
Pirmkārt, jāizvērtē slodze, vai tā ilgstošā laika posmā ir adekvāta vienam cilvēkam, norādīja Ābeltiņa:
“Protams, ka šeit ir daudzas debates un diskusijas, kā tad to izmērīt, jo mēs esam dažādi cilvēki, kas vienam der, tas otram neder – jā, tur jau ir tas āķis. Tā ir saspēle, ka tas ir gan darba vietas jautājums, gan paša cilvēka spēja komunicēt, kas man ir par daudz un kas nav par daudz.”
“Diemžēl es zinu arī tādas darba vides, kur cilvēks var iet un stāstīt, cik viņš grib, ka viņam ir par daudz, neviens viņā neklausīsies.
Vai arī kādu reformu vai apstākļu dēļ tiek uzgrūstas divas, trīs slodzes, un pēc tam tās netiek noņemtas un tiek teikts, ka tā jāturpina strādāt,” viņa minēja piemērus.
Otrkārt, ļoti svarīgi ir, vai cilvēks spēj pats kontrolēt sava darba rezultātu un plānot savu darbu. “Vai viss ir kaut kādā tādā līmenī, kad cilvēks jūtas kā puteklis savā darbavietā, ar kuru neviens nerēķinās, kuram neviens neko neprasa, kuram uz galvas vienkārši nokrīt kā sniegs kādi uzdevumi,” skaidroja Ābeltiņa.
Treškārt, darba vietā ir būtiskas pozitīvas attiecības ar kolēģiem, kas, lai gan liekas pašsaprotami, bieži piemirstas, norādīja psiholoģe.
“Ja tur ir lietas, kas saistās ar vardarbību darba vietā, tad, protams, tas ir ļoti toksiski un nevar neietekmēt mentālo veselību, un tur izdegšana ir tikai viena iespēja, var arī depresija klīniskā attīstīties, dažādi trauksmes traucējumi un citas lietas,” viņa uzsvēra.
Svarīgi, ka pozitīvas attiecības nenozīmē tikai to, ka kolēģi savā starpā sasveicinās vai izturas laipni un nerada intrigas, tas nozīmē arī pozitīvu atgriezenisko saiti par ikdienas darbiem.
“Diemžēl mēs Latvijā esam gana skopi uz pozitīvu atgriezenisko saiti, to tā kā dozējam, caur zobiem sakām vai vienreiz gadā diploms tiek izsniegts. Kaut kā ir grūtības ar to. Es domāju, ka tas ir svarīgākais, ka tiešais vadītājs spēj novērtēt to, ko tu dari, nevis uztvert to kā pašsaprotamu lietu un norādīt tikai uz kļūdām, jo tas ilgtermiņā rada milzīgu stresu,” vērtēja Ābeltiņa.
Ceturtkārt, svarīgas ir arī vienotas vērtības, kuras tiek piekoptas, nevis, piemēram, vienkārši ierakstītas uzņēmuma mājaslapā, viņa uzsvēra:
“Piemēram, ierakstīta sadarbošanās, bet realitātē mēs mēģinām viens ar otru konkurēt ar vienalga kādiem līdzekļiem. Vai godīgums – vai es jūtu, ka mēs esam godīgi viens pret otru, vai mums ir tā kā skolā, mīļākie darbinieki un nemīļākie darbinieki, vieniem ir kādi bonusi, bet otriem nav.”
“Tas arī veido to darba vidi. Jā, mēs varbūt esam brīnišķīgi speciālisti un eksperti, bet, ja mums ir par daudz, ja tas viss vēl notiek negodīgi un tādā vardarbīgā mērcē, tad tas vienkārši ir laika jautājums, kad mēs izdegsim,” piebilda Ābeltiņa.
Vienlaikus psiholoģe atzina, ka ir gadījumi, kad izdegšanu izraisa iekšējie faktori, kas nav tieši saistīti ar darba vidi. Arī cilvēki ar visatvērtāko priekšnieku, draudzīgākajiem kolēģiem un adekvāti iedalītu slodzi tik un tā var izdegt.