“Veselības psiholoģija ir zinātne par to, kā palīdzēt indivīdam gan tad, kad ir jau esoša saslimšana, slimība, grūtības, gan strādājot preventīvi, fokusējoties uz veselību, lai potenciāli pēc tam neiestātos kādas sekas,” paskaidroja Gulbe.
Vienlaikus tā ir arī cilvēka izglītošana par dažādiem ar veselību saistītiem aspektiem un palīdzības sniegšana ikdienā ieviest ieradumus, kas veicinātu veselīgāku dzīvesveidu, viņa norādīja.
“Veselības psiholoģijā mēs skatāmies kontekstuāli, ir bioloģiskie, psiholoģiskie un sociālie faktori,” uzsvēra Elsiņa.
“Pie bioloģiskajiem faktoriem pieder mūsu ģenētiskā informācija, mūsu veselības stāvoklis. Pie psiholoģiskajiem faktoriem – personība, temperaments, trauksmes un dažādi psihiskās veselības rādītāji. Pie sociālajiem [ir] mediji, mūsu vide, kurā dzīvojam, cik mums ir resursu, atbalsts no ģimenes un draugiem,” viņa skaidroja.
Veselības psihologi var palīdzēt mainīt ieradumus, no kuriem grūti atbrīvoties, aplūkojot visus trīs šos faktorus, jo bieži vien ir tā, ka, piemēram, emocionāli cilvēks ir gatavs pārmaiņām, bet tās kavē fizioloģiskie aspekti vai otrādi.
“Kopumā uzvedība ir viena no visgrūtāk maināmajām lietām psiholoģijā,
jo mēs visi ļoti labi zinām, kā vajag, ka nevajadzētu smēķēt, vakaros ēst vai ievērot diētu. Mēs kā veselības psihologi arī tikpat labi zinām, ka tas brīžiem var nefunkcionēt vai nebūt pietiekami, ka mēs vienkārši zinām, kā vajag vai ko vajag,” atzina Elsiņa.
Tāpēc svarīgi iedziļināties, kas tieši ir traucējošie faktori, šķēršļi, kas cilvēkam rada grūtības uzsākt izmaiņas savā uzvedībā. Šādu faktoru ir daudz un vienas universālas receptes, kas derētu visiem, nav. Piemēram, cilvēki saprot, ka smēķēšana nodara kaitējumu veselībai, bet tik un tā piekopj šo ieradumu, jo no tā atbrīvoties ir grūti.
Tāpēc ir vērts sākumā izvērtēt savu fizisko veselību, ieteica Elsiņa:
“Pirms mēs ķeramies pie psihes dažādiem sarežģītiem mehānismiem, vienmēr aicinu visu izrunāt ar savu ārstējošo vai ģimenes ārstu.”
“Smēķēšana ļoti bieži ir saistīta ar trauksmi, es neesmu ārsts, bet aicinu vienmēr ar ārstu sadarboties ļoti cieši, piemēram, paskatīties, vai nav kādas vairogdziedzera traucējuma pazīmes, piemēram, vairogdziedzera hiperaktivitāte, kas var veicināt trauksmes izjūtu,” viņa skaidroja.
Nākamais solis ieradumu mainīšanā būtu darbs pie psiholoģiskajiem un sociālajiem faktoriem. Bieži vien cilvēki saka, ka, ja ikdienā ir mazāk uztraukuma, viņi var nesmēķēt, bet, ja stress ir liels, kaitīgais ieradums atgriežas.
“Tad pētām, kas tad notiek ar cilvēka stresa līmeni, kā viņš pārvar stresu, vai viņam vispār rīcībā ir kādi galā tikšanas mehānismi, vai cilvēks vispār zina, kas viņam rada stresu, kāpēc,” stāstīja Elsiņa.
Vienlaikus speciālisti palīdz iemācīties, kā šos mehānismus veidot, taču nevar aizmirst arī par sociālajiem faktoriem. Cilvēki mēdz smēķēt arī citu netieši pamudināti, piemēram, vēloties pauzē iet līdzi kolēģiem, parunāt ar draugiem.
“Tad mēs skatāmies, kas tad notiek ar cilvēka socializēšanās spējām, vai viņš jūtas piederīgs un spēj sarunāties ar kolēģiem tikai tad, kad viņi iet ārā uzsmēķēt, kas ir tās grūtības, problēmas, kāpēc komunikācija nevar notikt arī bez šī traucējošā faktora,” norādīja Elsiņa.
