Latvijā ik gadu ar onkoloģiskajām slimībām no jauna saslimst ap 11 000 cilvēku. Vissmagāk ir slimniekiem, bet viegli nav arī tuviniekiem, kuri nezina, kā ar slimnieku labāk runāt.
"Tuviniekam būtu divi pamatuzdevumi – klausīties, jo pacients patiesībā parasti ir apjucis, jo sākuma posmā viņam jau tā ir daudz informācijas. Es domāju, viņam [slimniekam] no tuvinieka noteikti nevajadzētu klausīties pamācības vai uzdevumus jeb to standarta muļķīgo frāzi – viss jau būs labi, nevajag nolaist degunu, vajag būt priecīgam. Tuvinieka pamatuzdevums ir uzklausīt, radīt gaisotni, lai cilvēks atvērtos un runātu. Jo pilnīgi visiem cilvēkiem šo traģēdiju gribētos norunāt," teica Austrumu slimnīcas Ķīmijterapijas nodaļas vadītāja Signe Plāte.
Līdzīgs viedoklis ir arī Latvijas Onkoloģijas centra (LOC) ārstei psihoterapeitei Maijai Kārkliņai: "Nesakiet šīs dīvainās frāzes, par ko pacienti bieži saka –
tuvinieki saka, ka ir jāturas, jābūt stipram, jātiek ar visu galā, saka, ka nav jāraud. Tas viss ir pilnīgi garām. Ja pacients grib kopā ar savu tuvinieku izraudāties – brīnišķīgi, ja pacients grib runāt par kaut kādām lietām – brīnišķīgi."
Olga uzzināja, ka viņai ir vēzis 4. stadijā. Viņa slimību nu ir pārvarējusi un atzīst, ka to izdarīt palīdzējis tuvinieku un draugu atbalsts, kas nav baidījušies ar viņu runāt.
"Pēc tam, kad man iztaisīja analīzes, izrādījās, ka man ir ļoti agresīva vēža forma. Pavisam nav laba. Redziet, ķirurgs ir padarījis savu darbu, nākamais ir ķīmijterapija. Kad terapeits pateica, ka es zaudēšu matus, es teicu – "Mīļais dievs, tas ir mazākais, ko var zaudēt.". Galvenais ir nezaudēt veselību, dzīvi nezaudēt," teica Olga.
Austrumu slimnīcas Ķīmijterapijas nodaļas vadītāja lēš, ka slimības skartie cilvēki patiesībā vēlas, lai tuvinieki viņus mīl, gaida un no viņiem nebaidās.
"Latvijā tā ir milzīga problēma, ka ir cilvēki, kuri neļauj satikties ar maziem bērniem, jo domā, ka varētu aplipināt ar kaut ko. Tā ir patiesa traģēdija, tā ir milzīga traģēdija," uzskata ārste.
Daži pacienti paši nevēlas, lai kāds viņus apciemo. Citus tuvinieki vienkārši nevar apmeklēt tik bieži, kā viņi vēlētos. Bet no dažiem vispār novēršas.
LOC runāt ar slimniekiem dodas arī brīvprātīgie. Daudzi gan no šādas sarunas atsakās, bet tie, kas ir piekrituši, pēc tam jūtas pateicīgi. Par brīvprātīgo LOC strādā arī Ramona, kura uz centru dodas reizi nedēļā.
"Es satiku sievieti. Viņa tiešā tekstā pateica, ka es nācu kā eņģelis, kā Dieva sūtnis, kuru viņa visu laiku ir gaidījusi. Viņa saka - es visu laiku gulēju šeit un domāju par to, cik ļoti es gribētu iziet ārā un apsēsties zālē.
Un mēs izgājām, mēs apsēdāmies zālē. Mēs vienkārši pasēdējām pusstundu uz zemes, jo viņa visu laiku bija gulējusi un sapņojusi par to, cik viņa ļoti to grib izdarīt. Šeit arī ir tā neaprakstāmā sajūta, tas prieks, ko redzi cilvēku acīs," atzina brīvprātīgā Ramona.
Arī Ramona ir novērojusi, ka slimnīcā guļ cilvēki, pie kuriem neierodas neviens tuvinieks.
"Un jā, ir arī cilvēki, kurus esmu satikusi, no kuriem ir novērsušies. Manuprāt, tās ir bailes. Cilvēki nobīstas, viņi uzzina tādu diagnozi, viņiem, iespējams, ir bail. Līdz galam es pati nesaprotu, kas ir tas iemesls, kāpēc cilvēki un tuvinieki novēršas tādā brīdī, kas, iespējams, ir grūtākais dzīves brīdis šiem cilvēkiem, kas guļ slimnīcā," teica Ramona.
Ja kādu tuvinieku skar onkoloģiska saslimšana, svarīgi ir nenovērsties. Jo arī klātbūtne un kāda patīkama saruna var būt vērtīgāka par visdārgākajām zālēm.
