“Nomākts garastāvoklis var būt jebkuram cilvēkam kādā brīdī, bet ir svarīgi saprast, vai tas ir divas nedēļas vai četras, vai daudz ilgāku laiku,” skaidroja sertificēts ārsts psihoterapeits un Internacionālās psihoanalīzes asociācijas biedrs Voldemārs Švarcs.
Tāpat viņš stāstīja, ka, ja nomāktam noskaņojumam ir zināmi ārējie faktori, kas to izraisa, nevajag to identificēt kā depresiju, bet gan piemērošanās traucējumiem. Ja tas turpinās ilgāku laiku, psihoterapeits ieteica vērsties pēc palīdzības pie speciālista.
Taube atzina, ka cilvēkam pašam ir grūti saprast un pieņemt, ka viņam ir depresija. “Kad runā par emocionālām vai psihiskām problēmām, tas ir neērts jautājums, jo skar pašcieņu, pašapziņu, paškontroli – tas mums ir ārkārtīgi emocionāli būtiski,” apstiprināja Švarcs.
“Ja cilvēks fizisku saslimšanu var pieņemt, reizēm gūt kādu zināmu labumu, varbūt paslimo, varbūt kāds viņu pažēlo, tad ar mentālām problēmām ir sarežģītāk,” norādīja Māris Taube.
Psihiatrs uzskaitīja depresijas simptomus, kuri ir ļoti dažādi un ne vienmēr apkārtējiem pamanāmi, piemēram, domas par pašnāvību, arī pazemināts garastāvoklis, kurš ilgst vismaz divas nedēļas un tam nav redzamu iemeslu. Vēl viens signāls ir interešu trūkums – lietas, kas agrāk šķita saistošas, vairs neinteresē.
Arī fizisks vājums ir viens no depresijas simptomiem. To apkārtējiem ir vieglāk pamanīt – cilvēks kļuvis lēnīgāks, izmainījusies sejas mīmika. Vēl viens simptoms, ko minēja Taube, ir miega traucējumi – agri mostas, vakaros ilgi nevar aizmigt. Arī ēšanas izmaiņas – lai gan biežāk novērojams apetītes zudums, var būt arī pieaugums.
Starp simptomiem ir arī koncentrēšanās grūtības – uzdevums, kurš iepriekš prasījis vien pārdesmit minūtes, aizņem pat vairākas stundas.
Tas attiecas arī uz nespēju izsekot līdzi filmas sižetam.
“Īstenībā simptomi ir diezgan nopietni un sarindojami, bet, no otras puses, katram no tiem cilvēks var atrast kaut kādus attaisnojumus, cerēt, ka tie kaut kādā veidā pāries, un šo palīdzību nemeklēt,” sacīja Taube.
