Viens no gadījumiem, kas izgaismo problēmu, ir notikumi Garciemā. Carnikavas domes Attīstības un plānošanas nodaļas vadītājs Edgars Pudzis stāsta, ka pēc kādas vētras meliorācijas kanāls netālu no jūras mainījis gultni un sācis brucināt kāpu. Līdz ar to takas galā, kur parasti cilvēki dodas uz pludmali, ir izveidojies nobrukums četru metru augstumā.
Pudzis skaidro, ka likums liek rūpēties par zemi un teritoriju, kas ir tās īpašumā. Pludmale Garciemā ir valsts īpašumā, taču tā neko nav darījusi nelaimes novēršanā. Pašvaldība pieņēma lēmumu pārņemt zemi savā valdījumā, un Tieslietu ministrija ir teikusi jāvārdu. Tomēr zemi nav atļauts pārņemt īpašumā.
Lielā problēma: mēs tāpat ieguldām [pašvaldības naudu] šajā pludmalē (..) Taču formāli mēs to nedrīkstam darīt,” saka Pudzis. Proti, pašvaldība uztur pludmali, taču nav tās īpašniece.
Salacgrīvas novada vadītājs Dagnis Straubergs uzsvēra, ka pašvaldību attieksme pret pludmaļu pārņemšanu ir atšķirīga. Piemēram, Ventspils novada vadītāji netiecas pārņemt savā novadā 93 kilometru garo pludmali. Tur ir daudz vientuļu vietu, kur nekāda tūrisma attīstība nevar notikt.
Tikmēr citas pašvaldības būtu gatavas un ar mieru pārņemt pludmales, tostarp Salacgrīva. Tiesa, ar nosacījumu, ja ir piešķirts valsts finansējums. Straubergs akcentē, ka arī Salacgrīvā ir sakoptas pludmales par Eiropas Savienības līdzekļiem, taču visi darbi formāli ir bijuši nelikumīgi, jo pašvaldība nav īpašniece.
Mēs negribam rīkoties, kā valsts. Mēs gribam rīkoties atbildīgi (..) Mēs esam gatavi pārņemt pludmales, ja tam līdzi nāk arī finansējums,” akcentēja Straubergs. Jau šobrīd, pēc viņa teiktā, pludmaļu uzturēšana nav lēts darbs, piemēram, atkritumu izvešana.
Iepretim tam Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Zemes politikas nodaļas vadītājs Edvīns Kāpostiņš norādīja, ka situācija ir dažāda. Viņš, kā arī Vides konsultatīvās padomes priekšsēdētāja vietniece Lelde Eņģele, norādīja, ka
dažādu īpatnību dēļ pašvaldības ir gatavas pārņemt pludmales, daļēji pārņemt vai vispār atsakās pārņemt pludmales. Tādējādi valstij teorētiski būtu jāiesaistās ar katru pašvaldību atsevišķi. Vienošanās par zemes īpašumtiesībām būs niansēta un tajā būs daudz sadrumstalotības, atzina Eņģele.
Kāds no raidījuma klausītājiem izteica cerību, ka īpašumtiesību nodošana pašvaldībām nenozīmēs slēgtu pieeju pludmalei, kā tas ir noticis, piemēram, ap Baltezeru. Straubergs aicināja „izbeigt demagoģiju”, ironizējot par to, ka brīdī, kad par saimnieku kļūs pašvaldība, „tad nu viss sāksies”, ar to domājot dažādas nelikumības. Arī Kāpostiņš sacīja, ka jebkurā gadījumā ar klajām un nekaunīgām nelikumībām būs grūti cīnīties. „Mēs varam rakstīt likumus centimetru biezumā, bet atnāks viens, kuram tas būs vienalga,” teica Kāpostiņš.
Carnikavas dome jau pieminētajam „Garciema gadījumam” uzmanību pievērsa februāra sākumā. Carnikavas dome norādīja, ka pludmales sezona tuvojas, taču vieta nav sakārtota un nav skaidrs, kurš vispār uzņemsies atbildību.
Jau 2012. gada maijā Carnikavas novada dome par radušos situāciju informēja Ministru prezidentu un uzsāka procesu, lai piekrastes joslu pārņemtu pašvaldības valdījumā, jo tas beidzot ļautu ieguldīt līdzekļus pludmales sakārtošanā un attīstībā.
Tomēr pēc vairāk nekā gada, 2014. gada februārī, Tieslietu ministrija, izskatot šo jautājumu, savā atzinumā ir norādījusi, ka likumdevējs konceptuāli par risinājumu attiecībā uz jūras piekrastes joslu vēl nav izšķīries, tāpēc Ministru kabinets šobrīd nebūtu tiesīgs lemt par šo jautājumu.
