Trūkst vienkārši pieejamas aprūpes
Nonākot izmisuma zonā, paliatīvs pacients vai viņa piederīgie meklē jebkuras palīdzības iespējas, lai mazinātu sāpes un ciešanas, lai atvieglotu un padarītu cieņpilnu ģimenes locekļa aiziešanas brīdi, lai emocionāli pasargātu sevi no visur klātesošas vainas apziņas par to, ka nav darīts viss labākais un viss iespējamais mīļotā tuvinieka labā, no cilvēciskām bailēm. Ne katrs šajā posmā ir gatavs pieņemt notiekošo, ne katrs spēj izsvērt, kas ir labākā rīcība, ne katrs ir gatavs pats uzņemties sarežģīto tuvinieka aprūpi, bet pats galvenais –
nav valstī vienkārši pieejama un saprotama rīcības algoritma paliatīvo pacientu aprūpē, kā arī skaidra iespējamā atbalsta mehānisma piederīgajiem viņu izmisumā.
«Izmisuma zonā»
Latvijas Radio sāk sižetu sēriju «Izmisuma zonā», kurā tiek vēstīts par paliatīvo aprūpi mūsu valstī.
Uzsaukums:
Ar māsu izmisuma zonā. Evijas Unāmas stāsts un uzsaukums
Neklusē. Stāsti
Neklusē un izstāsti mums arī savu pieredzi par paliatīvo aprūpi Latvijā, sūtot e-pastu uz [email protected] vai pievienojies diskusiju grupai "Facebook".
Dienesta misija ir glābt un saglabāt cilvēku dzīvību, tomēr paliatīvam pacientam vairāk par dzīvības glābšanu ir nepieciešams cieņpilns atbalsts aiziešanai viņsaulē. Dienests 2017. gadā ir devies 7377 izsaukumos, kur izsaukšanas motīvs jeb diagnoze, ar ko saistīts zvans uz 113, ir onkoloģiska saslimšana. 2018. gadā tādi bija 6411 izsaukumi. Visiem šiem pacientiem ir bijusi nepieciešama medicīniskā palīdzība – atsāpināšana vai konsultācijas aprūpē. Puse no šiem pacientiem tiek atstāti uz vietas mājās, jo hospitalizācija neatliekamās palīdzības stacionārā nav indicēta, bet bieži vēlāk sauc dienestu atkārtoti, pat vairāku nedēļu garumā, jo problēmas saglabājas vai veidojas jaunas.
Apmēram 9% pacientu (2017. gadā 514, 2018. gadā 379) ir nepieciešama atsāpināšana ar fentanilu, tramadolu vai morfīna hlorīdu,
tātad vismaz 1-2 pacienti katru dienu izmisuma zonā nesaņem pietiekamu un sistemātisku atsāpināšanu.
Atsāpināšana ir viena no svarīgākajām lietām paliatīvajā aprūpē un medicīnā vispār. Dzīve bez sāpēm un ciešanām ir cilvēktiesību jautājums, veikt atsāpināšanu ir katra mediķa pienākums, tāpēc dienesta mediķi šo uzdevumu veic ar tieši tādu pašu misijas apziņu kā dzīvības glābšanu.
Kad tuvinieki gaida brīnumu
Ap 42% onkoloģisko pacientu, kas izsaukuši neatliekamās palīdzības mediķus, tiek stacionēti, bieži, lai veiktu kādas specifiskas manipulācijas (piemēram, urīnkatetra nomaiņa, stomas apkope), arī gadījumos, ja nepieciešams mazināt kādu komplikāciju ietekmi vai nodrošinātu specifisku ārstēšanu.
Bet ir gadījumi, kad uz stacionēšanu uzstāj pacienta tuvinieki, atsakoties pieņemt faktu, ka mīļais cilvēks izdziest un izsīkst… Nenoliedzami, ne vienmēr tās ir vienkārši iegribas.
Bieži vien aprūpe ir tik specifiska, ka ne katrs tuvinieks var to veikt, bieži tas ir ļoti fiziski smags pienākums, bieži – ģimenē ir mazi bērni, kas pārdzīvo milzīgu emocionālu stresu, jo vecmāmiņa balsī kliedz jau otro dienu, bieži – vienkārši bailes no nezināmā un sagaidāmā…
Šajās situācijās izmisuma zonā nonāk arī paši mediķi. Vēlāk arī neatliekamās palīdzības klīniku ārsti, ja NMPD brigādes vadītājs pieņem lēmumu tomēr pacientu stacionēt sociālu vai citu indikāciju dēļ. Ik pa laikam onkoloģiskie pacienti izdziest transportēšanas laikā – kāpņu telpās, pagalmos, automašīnās, uzņemšanas nodaļu sanitārajās istabās, liftos… Šī iemesla dēļ dienesta mediķi bieži vien mēģina atrunāt tuviniekus uzstāt uz stacionēšanu, bet ir gadījumi, kad vēlme palīdzēt "vienalga kā" ņem virsroku – mediķis zina, ka dabūs noklausīties "lekciju" uzņemšanā, bet par visu vairāk vēlas izkļūt no izmisuma zonas.
Ap 100 onkoloģisko pacientu gadā nomirst NMPD mediķu klātbūtnē, kas bieži ir sarežģīti apstākļi, jo tuvinieki gaida brīnumu – tiks veikta reanimācija un tuvinieks izdzīvos...
NMPD mediķi nav sagatavoti
Ja šādas situācijas notiek bieži, neatliekamās palīdzības mediķi izdeg, jo slogs, kuru uzliek atrašanās šādās situācijās, kurām viņi faktiski netiek gatavoti, ir pārāk liels. Te ir viena ļoti svarīga nianse – dienesta mediķiem bieži vien nav ne laika, ne kompetenču, ne iespēju palīdzēt paliatīvajam pacientam vai viņa piederīgajiem.
Mediķus, kas strādā paliatīvajā aprūpē, īpaši gatavo psiholoģiskā atbalsta sniegšanai, darbam ar tuviniekiem, māca iedziļināties un veltīt laiku.
Neatliekamās palīdzības mediķi zina – jāglābj dzīvība, jārīkojas ātri, jākoncentrējas uz dzīvību apdraudošo problēmu un galu galā, nedrīkst veltīt laiku garām sarunām, jo ir jāatgriežas uz līnijas, lai būtu gatavībā pieņemt izsaukumu, kurā būs jāglābj dzīvība – autoavārijā cietis šoferis, no augstuma nokritis celtnieks, infarktu piedzīvojis augstskolas lektors vai ar konfekti aizrijies bērns…
Diez vai kāds spētu attaisnot brigādes rīcību situācijā, ja neatliekamajā medicīnā sagatavoti un aprīkoti mediķi pavadītu izsaukumā pie paliatīva pacienta divas, trīs vai vairāk stundas? Šajās situācijās tuvinieki bieži vien pārprot robustu mediķu attieksmi vai acīmredzamo steigu un vēlmi doties prom. Arī šīs situācijas nepaliek bez sekām, jo dziļi sirdī mediķis saglabā vainas sajūtu, ka nav spējis palīdzēt…
Visu šo iemeslu dēļ es kā dienesta direktore iestājos par sistēmisku paliatīvās aprūpes sakārtošanu.
Būtu labi, ja izsaukumos, kuros nonāk NMPD darbinieki pie paliatīviem pacientiem, viņi varētu ielikt pacienta piederīgajam plaukstā telefona numuru,
kur vērsties viņu izmisumā ar pārliecību, ka cilvēks saņems tieši sev nepieciešamo palīdzību un atbalstu.
