Īrijā apbalvota mājas aprūpētāja. Intervija ar Lieni Eškinu par pieredzēto

Liene Eškina ir dzimusi, augusi un skolojusies Vecpiebalgā. Viņa jau septīto gadu dzīvo Īrijā, kur strādā par aprūpes asistenti uzņēmumā, kas nodrošina cilvēkiem aprūpi mājas apstākļos. Iepriekš stāstījām par Lienes pieredzēto, atgriežoties Latvijā uz vairākiem mēnešiem un aprūpējot savu mammu uz nāves gultas, taču Īrijā tas ir viņas darbs. 

Liene tic Dievam un savu dzīves misiju jūt kā kalpošanu. “Ja kāds man jautā, kas man patīk - kaķi vai suņi, mana atbilde skan - man patīk cilvēki. Svarīgi, lai mēs katrs darām ko labu kopienai, kurā dzīvojam. Tad viss būs labi un pareizi,” intervijā LSM.lv saka Liene.

Par savu pieredzi aprūpes kompānijā Liene smaidot saka: "Mums, Austrumeiropas meitenēm, ir laba reputācija. Mēs labas esam, čaklas, izdarīgas". Birojā kolēģi jokojot, ka Liene būtu jāklonē. Aicinot pat uz Īriju braukt viņas draudzenes, ja esot tik strādīgas kā viņa.

Arī Lienes māsa Norvēģijā strādā līdzīgu darbu. Tur arī jūsmojot par viņas čaklumu. 

Leina Berga: Tu esi pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāti beigusi?

Liene Eškina: Jā, es pabeidzu 2013. gadā, laikam. Esmu profesionālais psiholoģijas bakalaurs. Varu strādāt par psihologa asistentu. Nevaru pati būt psihologs. Tad man vēl vajadzētu maģistrantūrā izmācīties. Es studēju četrarpus gadus. Pabeidzu un atbraucu uz Īriju. Ja es būtu palikusi Latvijā, es būtu pabeigusi maģistrantūru noteikti.

Eiropas latviešu kultūras svētki Dublinā. Atklāšanas koncertā Dublin City Hall. 2019. gada jūnijs. Liene Eškina piedalījās svētku organizēšanā rīcības komitejā, uzstājās ar Latviešu biedrības kori Īrijā "eLVē" ELKS 2 atklāšanas koncertā.

izglītība šeit [Īrijā] tev arī ir spēkā?

Tā ir spēkā. Es vienā periodā domāju par darba maiņu. Aizsūtīju savus dokumentus uz pielīdzināšanu. Pēc Īrijas gradācijas tas ir astotais izglītības līmenis. Nākamais devītais ir maģistrs, desmitais ir doktorantūra. Bakalaurs ir astotais līmenis no desmit. Ja es gribētu strādāt psiholoģijā, man noteikti prasītu kādus kursus vēl klāt. Bet tas dokuments ir derīgs.

Lai strādātu šeit aprūpes sistēmā, tev ir kāds dokuments? 

Mani uzreiz paņēma. Man ir psiholoģijas bakalaura diploms. Tas viņiem patika. Tad man bija jāiet visādi kursi – paliatīvā aprūpe, prasmes vecu cilvēku aprūpē, arī bērnu aprūpe; [to darīju] caur kompāniju. Tu nevari strādāt, ja tādu [kursu] nav.

Es pati maksāju par kursiem. Viņi man iedeva darbu. Bet bija uzreiz jāiziet tie kursi.

Tu ej kursos un strādā?

Jā, jo tu nemaz nevari strādāt ar HSE (Health Service Executive/veselības servisa pārvalde) klientiem, kuri nāk no valsts, ja tev nav izieti kursi. Lekcijas klausies vienreiz nedēļā. Un tad mums atved hoistu (pacēlāju), mums māca, kā to lietot, visus tos aprīkojumus. Tādas praktiskās zināšanas. Katru reizi jāraksta kursa gala darbs. Tur speciāli punkti uzdoti vai kāda situācija ir jāizanalizē. Nav nekas sarežģīts.

Man ir bakalaurs, tiem, kam nav, tiem ir vairāki kursi jāiziet. Man neprasa nekādas komunikācijas spējas, neko tādu. Ir arī tādi kursi. Jā, health and safety (veselība un drošība), tādi vēl. Manual handling, kā pareizi strādāt. Tie mums ir jāapgūst katru gadu.

Visu laiku, lai atsvaidzinātu? Vai arī kaut kas jauns nāk klāt kursos?

Šo piecu gadu laikā es neteiktu, ka daudz kaut kas mainījies. Tagad gan ir lielāks uzsvars par abuse (vardarbība), kad dara pāri cilvēkiem, teiksim, family abuse (vardarbība ģimenē). Psiholoģiskā vardarbība, fiziskā, finansiālā, ļoti [aktuāli] pēdējā laikā. Īrijā ir bijuši dažādi gadījumi, ko televīzijā dzirdi, ka aprūpes namos kaut kas ir bijis... ģimenē. Mums ir kursi, mums ir “apps” (mobilā lietotne) telefonā, kur visu ir, kursi internetā.

Kad ģimenē ir mazi bērni un, ja mēs pamanām, ka tur ir kaut kāda vardarbība, tad mums ir jāziņo. Un visu laiku to atgādina, ka tev ir jāreaģē, tev ir jāredz vairāk. Ne tikai tas viens klients. Tev ir jābūt tādam kā elastīgam … 

izturas pret darbiniekiem darbavieta? jūs novērtē? jūs jūtaties paši šajā darbā?

Es jūtos ļoti labi.

Es tur esmu piecus gadus. Pirms diviem gadiem esmu atzīta par labāko aprūpes asistenti savā reģionā. Es dabūju tādu apbalvojumu.

Man bija arī kaut kāda statuja, es nezinu, kur (smejas). 

Ir jau kaut kādi savi mīnusi, bet, kur cilvēki, tur taču problēmas (smejas). Tādā ziņā es jūtos ļoti novērtēta darbā. Man ir liels atbalsts no klientiem. Es jūtos, ka es esmu ļoti izlutināta (smaida). Ar citiem tur esmu jau piecus gadus kopā. Viņi gan visu laiku mainās, jo viņi nomirst. Tad man nāk jauni. Es jūtos tā - man ar viņiem vienkārši ir labi. Ir, protams, grūtie gadījumi, ir viss. Bet man ir ļoti labi, es nevaru sūdzēties. 

ir strādāt tādu darbu? Tie cilvēki – vispirms tu ar viņu esi, un pēc tam viņa vairs nav? Kā tas ir?

Sākumā bija tā, kad es atnācu mājās un visu laiku par to domāju – kā tur tā un kā tur šitā …  tu tā kā dzīvo līdzi. Tagad es esmu norobežojusies, tiešām, es izeju no tās mājas, aiztaisu durvis, un es esmu brīva. Protams, es saprotu, vienmēr ir jābūt profesionālam. Bet tās jūtas tev ir. Tev viņas nedrīkst būt – apmēram pēc likuma. Bet man tā vienmēr liekas, ka es visu ļoti laižu caur sevi. Es strādāju, bet es strādāju ar sirdi. Es izveidoju attiecības.

Es saprotu, ka man par to darbu maksā, bet es strādāju ar mīlestību. Man liekas, ka daru vairāk varbūt, nekā ir jādara tīri emocionāli, bet tas ir tikai tāpēc, ka es tāda esmu no dabas. Un viņi to ļoti uztver. 

Man ar klientiem tās attiecības, ar kuriem es esmu kopā regulāri, ir ļoti dziļas. Viņi mani uztver kā draugu, un mēs tiekam galā ar visādām grūtām lietām – kad zūd spēki un ir jāsāk akceptēt; tas ir psiholoģiski grūti klientiem, piemēram, ka ir tas pampers. Man jau arī ir grūti. Es zinu, ka viņa nupat staigāja, nu viņa man vairs neiet, nevar piecelties... Mēs ejam kopā tādām lietām cauri. Bet tā enerģijas apmaiņa ir visu laiku. Es dodu un ņemu. Un viņi man dod un ņem to enerģiju. 

Jūs tā kā ģenerējat savstarpējā mijiedarbībā?

To es tā jūtu. Ļoti reti ir bijuši gadījumi, ka es iznāku no mājas un esmu tā kā tukša, man nav spēka, viss, es vairs nevaru. Ir bijuši tādi gadījumi, bet pārsvarā tas viss ir pozitīvi. Ir daudz skumju, bet arī ļoti daudz tādu [labu lietu] – visi tie mazie sasniegumi. Es saprotu, ka cilvēki skrien pa dzīvi un ir lielas lietas, lieli biznesi. Bet īstenībā,

kad tu ienāc tajā mājā, tu esi citā līmenī, tur ir tikai tas cilvēciskais. Tur ir tikai tās mazās lietas. Viņam vairs nekad nebūs tas lielais bizness. Viņam varbūt bija pirms divdesmit gadiem, bet tagad viņš ir tur, kur viņš ir. 

Es ienāku, un mēs tiekam galā ar tām ikdienas mazajām rūpītēm, kas tajā momentā īstenībā ir lielas. Tas ir tā – sarežģītās situācijas pēc iespējas uztaisīt vieglākas tādā pozitīvā gaisotnē, tāda respekta, cieņas gaisotnē. Pēc iespējas saglabāt tā cilvēka varēšanu, pēc iespējas viņu iesaistīt, nerunāt viņam pāri.
Ko es ienīstu, to es tiešām ienīstu. Tas mani dara traku – teiksim, kad es ieeju mājā, ir klients uz gultas. Un meita, piemēram, ar māti sarunājas abas divas. Tēvs ir uz gultas, [bet sievietes  runā] tā, it kā viņa tur nebūtu. Pat neveido elementāru acu kontaktu.

Kaut viņš nevar atbildēt, tev vienmēr jārespektē, ka tur ir cilvēks, viņš dzird, un tu runā par viņu.

Es vienmēr zinu, ka viņi tur ir. Kamēr viņš elpo, viņš tur ir. Un ar tādu respektu strādāju vienmēr, jebkurā gadījumā. Nekad pāri cilvēkam nevar runāt. Kaut vai viņam demence pēdējā stadijā, nekad. Jo tur ir viss, tam es simtprocentīgi ticu...

Tad arī tu jūti gandarījumu par savu darbu?

Jā, vienmēr. Un tad, kad tu dabū to smaidu. Tad vienalga, ko tu vari dabūt, tu to jūti. Kad viņš ir emocionāli ļoti nomākts un tu ieej, ar viņu runā elementāri, pieskaries. Varbūt ir slikta dzirde, bet tu vienkārši iedod roku, sasmērē kājas ar krēmu.

Tu jau vari pļik-pļak ātri sasmērēt, bet vienkārši bišķiņ vairāk to uzmanību. Tas ir arī viss lielais noslēpums. Daudziem tam nav laika.

Bet tas arī ir viss, tur jau nekā [cita nav], tur tikai plika cilvēcība. Tā tas ir paliatīvajā aprūpē – plika cilvēcība. Tur nekam citam nav nozīmes, tikai tam, kāds tu esi sirdī. Viss. Es mīlu savu darbu. Es, goda vārds, mīlu to, ko es daru. Es to gribētu darīt. Vienīgi man brīžam liekas, man gribas to izaugsmi. Man gribas vēl kaut ko pamēģināt.

Kas tas būtu, ko tu gribētu?

Man gribētos tajā pašā psiholoģijā kaut ko darīt. Es saprotu, man vajadzētu piemācīties klāt. Redzēs, kā dzīve ies, kur es būšu nākotnē. Ja es būtu Latvijā, es noteikti ietu maģistros mācīties, kaut ko mēģinātu tādā jomā. Bet man patīk arī aprūpes darbs. Tas ir ar cilvēkiem. Man patīk arī tas, ka ir tie grūtie klienti (smejas), man patīk visas tās, stulbi skan, bet demences. Tas ir riktīgi interesanti. Tā es arī angļu valodu iemācījos.

Man bija [klients] – Alcheimera slimība viņam bija. Viņš visu laiku aizmirst lietas un man angliski visu laiku atkārtoja. Es atcerējos ātri un jau varēju runāt pa priekšu. Un tad viņam bija tā sajūta, ka: “O, šo meiteni es jau visu mūžu zinu.” Neko tu nezini (smejas). Un tā es arī runāju  tās lēnās frāzes un viss ….

Es domāju, man angļu valoda arī tāda vecu cilvēku angļu valoda (smaida), jo es atbraucu bez tās un iemācījos no cilvēkiem.

Aizbraukšanas stāsts 

Kā tu izdomāji, ka tev jābrauc uz Īriju?

Tas nav foršs stāsts. Mums bizness bankrotēja, un tāpēc mēs atbraucām.

Vīram bija bizness. Es tajā laikā strādāju Bauskas pilsētas pamatskolā par skolu psihologu. Pusgadu biju nostrādājusi, biju pabeigusi universitāti. Arī universitātē ļoti veiksmīgi studēju. Visas prakses izgāju. Ja nebūtu bizness bankrotējis, noteikti tajā jomā Latvijā strādātu. Nekad nedomāju, ka es braukšu no Latvijas projām, nekad. Man likās, es tur būšu vienmēr.

Patika Latvijā?

Jā, man patika. Es dzīvoju Piņķos tajā laikā. Tā ir forša vieta. Oriģināli esmu no Vecpiebalgas.

Kāda veida bizness bija, un kāds bija iemesls bankrotam?

Gaļas bizness bija. Naudas iesprūda visur kaut kur. Bija arī kredīts, nevarēja vienkārši visus galus savilkt un viss. Tas pasākums beidzās. Tā mēs atbraucām, nu jau seši gadi šeit.

Svētā Patrika kalnā, Co. Mayo, Īrijā. Latvijas vēstniecības Īrijā organizētajā pasākumā par godu 4. maijam. 2019. g.

Esat laimīgi, ka esat atbraukuši, apmierināti? Negribētu atpakaļ doties?

Man tādas divējādas sajūtas. Kādreiz teiktu – jā, es gribu atpakaļ uz Latviju. Es gribētu labprāt darīt šo [darbu] latviešu cilvēkiem arī. Ja es dabūtu labu vietu, kur strādāt, varētu pelnīt kaut vai tāpat kā Īrijā, es brauktu mājās. Bet šobrīd neredzu nekādas iespējas. Grūtāk arī tāpēc, ka puikas jau sešus gadus skolā. Viņiem latviešu valoda ķeras drusciņ. Viņi saka, viņiem vieglāk mācīties angliski. Jaunākais tikai angliski mācījies. Vecākajam bija otrā klase, kad atbrauca. Tagad viņš pēc Latvijas standartiem devīto beigs Īrijā.

Valodas problēma tagad ir otrādi - angļu valoda ir ļoti laba, bet, ja būtu jāmācās latviski latviešu skolā, es nezinu... Tas varētu būt grūtākais. Es jau labprāt, es universitātē iestātos uz maģistriem, ja es būtu Latvijā, noteikti. [Par darbu] esmu interesējusies. Latvijā šajā jomā algas ir ļoti mazas. Es tam neesmu gatava.

Ko tu varētu pateikt, cik reižu mazākas algas ir?

Kādas trīs četras reizes vismaz. Maziņas. Nekā tur nav. Protams, tur stundas likme būtu jāskatās, tad būtu vēl vieglāk pateikt.

Tev maksā par stundām?

Man maksāja par stundām, bet tagad man darbavieta piedāvā labāku līgumu. Cieto algu. Es strādāju, cik viņi man var nodrošināt darbu, bet saņemu vienu konkrētu algu.

Tas tev ir izdevīgāk?

Jā. Man ir izdevīgāk. Īstenībā es jau domāju, varbūt kaut kas jāmaina.. Kad būs parakstīts līgums, man būs darba mašīna ar apmaksātu degvielu un cietā alga. Bet tad es strādāšu lielākā reģionā.

Nav gadījies neviens latviešu klients?

Nē. Bet man ir tagad viena sieviete no Dienvidslāvijas. Viņa divu gadu vecumā ir ieradusies Īrijā. Viena no Gruzijas.Viņa bija ļoti gados.

Ir bijusi [kliente] no Libānas. Viņi visi ir tādi, kas dzimuši tajās valstī, bet ir atbraukuši uz Īriju kaut kādā attiecīgā laika posmā. Neviena latvieša nav. Bet es domāju, ka tā ir mūsu nākotne, būs. Un, protams, īri. Un angļi, briti.

Kā sadzīvo ar slimībām un nāvi?

Šāds darbs - tam ir jābūt aicinājumam?

Es domāju, tur ir vairāk aicinājums nekā izglītība. Visu pārējo tu iemācīsies. Te nav vispār nekādu problēmu iemācīties, bet tam ir jābūt aicinājumam. Un pacietībai. Ļoti pacietīgam jābūt.

Kam vēl ir jābūt? Kādām īpašībām?

Empātijai noteikti. Arī drusku perfekcionismam, ka tu izdarīsi savu darbu labi.

Lai nebūtu to izgulējumu. Tu nedrīksti noslinkot.

Apzinīgam? Pienākuma sajūtai augstā līmenī jābūt.

Ļoti. Jābūt ir ar ļoti lielu respektu pret cilvēku un arī neuztaisīt viņu par ''dārzeni''. Ir jādod viņam vienmēr iespēja, tur jau būs tā empātija. Bet par ko es vēl domāju? Es daru darbu tā, kā es gribētu, lai man darītu, kad es būšu tajā vecumā. Un, ja es to darīšu slikti, ja nebūšu godīga, tad man nav cerību, ka kāds būs tāds pret mani. Visu es daru tā, kā es sev daru, tikai tad man ir cerība dabūt kaut ko tādu pašu atpakaļ. Jo citādi man pat nav tādas cerības.

Tā ir tāda tava iekšēja filozofija?

Jā, tā ir tāda mana iekšēja [doma]. Tieši tā. Tā es domāju. Kad es strādāju, var kaut kādas lietas tur neizdarīt, bet - nē, man vienmēr ir tas iekšā tāpēc, ka es gribu, lai arī man tā kādreiz izdara. Tā es vienmēr domāju – jābūt čaklam, pacietīgam, vērīgam, jo visādas mazas lietiņas ir. Vienmēr jādomā uz priekšu, jābūt ļoti elastīgam, jāpieņem dažādas situācijas, garastāvokļi.

Visu laiku ir arī dažādi lēmumi jāpieņem?

Jā. Un pašam jājūt sevi, lai justu otru. Tas viss tādā sajūtu līmenī. Es varbūt tik gaisīgi runāju (smejas), grūti saprast. Man liekas, daudz informācijas ir gaisā, vienkārši tu jūti, sevišķi, kad cilvēks nevar izteikties.

Jābūt valodas zināšanām, bet arī jāmāk lasīt ķermeņa valodu. Ļoti. Man jau ir arī [klienti ar]  MND (Motor Neuron disease - motoneironu slimība). Kā es saku – dvēsele ieslodzīta ķermenī.

Ir bijuši divi tādi diezgan traki gadījumi, nomira abi. Un tad tur ir body language (ķermeņa valoda). Ir tikai sejas izteiksme, tikai acu skats, un pat nav smaida. Klients varēja pakustināt vienu pirkstu. Viņš runāja ar mani kā kompis [dators], bet viņam galva bija ļoti gaiša. Bija baigi foršs. Viņš bija profesors universitātē. Tāds viņš palika. Sieva baroja, viņam rīšana nestrādāja, tur visi neironi apstājas. Tas ir traki. 

Citreiz tu enerģētiski vienkārši sajūti – o, cik labi, cik forši cilvēki! Es arī vienmēr tā domāju – man daudz kas iet caur sajūtām. Man ir sanācis Īrijā, ka ir cilvēki tieši no klientiem, ar kuriem ir sajūta, ka mēs esam taisīti no tā paša koka, jo ir tāda dvēseliskā saskaņa. Teiksim, man ir trīsdesmit četri gadi, viņai ir astoņdesmit astoņi, - mēs spējam būt tā, ka dvēselei nav gadu. Miesai tie cipari. Viena krunkaināka, viena ne tik, bet sajūta, ka svešumā vari atrast tādu pašu. Dvēseles radinieks, sajūta, ka esi no tā paša dēļa taisīts. Tādi man ir trīs gadījumi, kad man ir tik tuvi dvēseliskā līmenī cilvēki, ko es esmu aprūpējusi, kas ir arī aizgājuši. Bet tad

vienmēr paliek tā siltā sajūta, ka es biju ar viņiem. Kādreiz asara nobirst. Kādreiz vajag paraudāt. Es noraudu.

Man liekas, tā es arī to savu stresu … paraudu, paraudu, atkal labi. Viss, aiziet, neko darīt. Smaidi tikai.

Es eju priecīga uz darbu, patiešām eju priecīga, man patīk.

Liene Eškina, Īrija, Mohēras klintis, 2019. g.

Tu smaidi darbā?

Jā, man liekas, es visu laiku smaidu. Bet viņi arī ir riktīgi smieklīgi. Man viens onkulis visu laiku prasa: “Vai tev ir pietiekoši romantikas tavā jaunajā dzīvē?” tikai angliski. Bet tas tik jauki skan. Un es saku: “Jā, ir pietiekoši.” Un tad viņš saka: “Zini, ja es būtu piecdesmit, labi sešdesmit, nu labi septiņdesmit gadus jaunāks, vai tu mani ņemtu?” Es viņam saku: “Pietiks ar sešdesmit gadiem.” (smejas). Šitādi joki mums. Jā, bet tādi džentlmeņi. Man ļoti patīk īri. Daudz visādu joku.

Tu domā tieši vīriešus jeb …?

Vispār, kā cilvēki. Un vīrieši ir ļoti lieli džentlmeņi šajā vecumā.

Vecā paaudze?

Jā, vecā paaudze, džentlmeņi, ļoti tādi ....

Kā izpaužas viņu džentlmeniskums?

Viņiem ir labas manieres joprojām. Vecs onkulītis knapi kust, bet viņš ļauj tā – paej uz priekšu, ja. Vai piedāvās tev, vai tu gribi tēju. Ļoti viesmīlīgi – tēju, cepumus. Citās mājās Lienei ir plauktiņš, kur ir Lienes lietas, kas Lienei garšo, Lienes cepumi. Un ir man zīmīte atstāta, kad es nāku iekšā, ka galdiņš jau ir uzservēts un kas man ir jāēd.

Vai ir daudz cilvēku, kas spēj to tieši kā tu ?

Īstenībā laikam nav daudz. Es tiešām ļoti novērtēta esmu - gan no cilvēkiem, gan ofisā. Bet ir ļoti daudzas labas meitenes. Man patīk parunāties, paklausīties, kā mēs strādājam, kā mēs darām, kā citi dara. Ir visādi pārsteigumi, kā cilvēki uztver lietas, cik ātri viņi var aizsvilties. Klienti arī ir visādi. Ja inteliģents ir, tad arī tāda spriedzīte tā vairāk rodas, kamēr tevi vispār akceptē. Sākumā - iebraucēja no Latvijas. Bet tad jau viss aiziet, kā parasti.

Kādā veidā tu izjūti to spiedienu iesākumā?

Tāda manis testēšana notiek – cik tad tu gudra esi. To tu vienkārši tā jūti no sarunām, no jautājumiem, ko tev uzdod. Vērtību pārbaudes jautājumi – par to, kas tev ir svarīgi. Tas, ka tu ieej tajā jaunajā ģimenē, ir presings. Darbs jau zina, kur viņi mani sūta. Viņi jau citreiz man arī saka: “O, Liene, šeit ir ….”

Viņi informēti par to ģimenes situāciju?

Jā, jo viņiem jau ir pieredze. Man arī bija tāds gadījums, kur nevarēja atrast [saprašanos] vienā mājā. Viņi saka: “Nu nevaram. Ej, mēģini,” menedžere saka: “Tev jāmēģina.” Aizgāja uzreiz mums tas kontakts [ar klientu]. Tad es domāju - kur tur problēma, viņš ir tik foršs!

Kaut kas viņam nepatīk tajā [aprūpes] cilvēkā, varbūt viņam kaut kādas asociācijas?

Es nezinu, bet tev ir jābūt arī interesantam pašam. Man liekas, baigais bonuss ir tas arī, ka es visu kaut ko daru. Es eju korī, man ir tā sabiedriskā dzīve. Viņi grib zināt: “O, kur tad tu biji?” Stāstu, kur bijām dziedāt, stāstu, kādi Latvijā ir Dziesmusvētki. Par tādām lietām runāties, tādu plašumu vajag.

Liene Eškina. Nacionālā galerija Londonā. Kora "eLVē" koncertbrauciena laikā. 2019. gads.

Viņiem ir, par ko parunāt ar tevi?

Jā, viņiem ir. Par visu ko. Ja mēs esam iesprūduši tajā mājā, tajā istabā… Mums ir kā kompānijai jābūt. Citreiz stundu neko citu nedaru, kā esmu kompānija.

Vienkārši sarunājies, pavadi laiku kopā.

Citreiz tā ģimene šausmīgi priecājas, ka var tā mamma parunāt ar kādu citu, jo viņi arī tajā savā ģimenes buntītē vārās. Un tad atnāku es - "O, forši, Liene ir atnākusi." Liene ir bijusi holidejos (brīvdienās) Pastāstu, uzreiz tam cilvēkam es jau arī iedodu tādu citu sajūtu, vispār cita vēsma ienāk.

Man ir kolosāls klients, brits, pagājušo piektdien viņam sieva saka: “O, tu šodien smejies, tu vispār tik sen nebiji smējies,” - izrādās, es viņu labi ietekmējot. Un savukārt man atkal liekas, ka viņš vienmēr ir tik tāds pozitīvs. Bet es viņu reti redzu, un viņa sieva saka: “Nē.”

Tu saņem atgriezenisko saikni par to, kāda tu pati esi?

Kaut kā man tas vienkārši sanāk. Es tiešām apzinos, ka tā ir lieta, kas man sanāk. Tā ir lieta, kas ir mana lieta. Un es to tiešām gribētu darīt. Es labprāt to darītu Latvijā, ja mani paņemtu (smejas). Tiešām es to darītu.  Es tiešām mīlu, ko daru. Es arī laikam nevarētu darīt kaut ko tādu, kas man baigi nepatīk. Es nemācētu izlikties.

Liene Eškina. Īrija, Galveja (Galway), 2019. g. novembris.

Aprūpē tavs darbs ir saistīts arī ar cilvēkiem, kas atgriežas dzīvē.

Viņi pārcieš operācijas. Nāk ārā [no slimnīcas] un tad mēģina atkal tikt uz pekām. Var būt pat tā, ka noņem to aprūpi. Man jaunākajam klientam ir četrdesmit gadi. Vecākais ir bijis simt gadus vecs. Šobrīd vecākais laikam deviņdesmit astoņi, tūlīt būs deviņdesmit deviņi. Jaunākais joprojām ap četrdesmit.

Cik gadus sanāk rūpēties par vienu klientu?  

Man vienam jau ir pieci gadi [aprūpē] un vēl ir dzīvs.

Kad ir izaugsmes sajūta?

Tas ir grūti, vienīgi var iet ofisā strādāt.

Citas iespējas nav?

Vēl ir klienta aprūpes menedžeris [kā izaugsmes iespēja], kurš iet pa mājām un mēģina uzlabot. Man šodien atnāca čekaps (check up - kontrole). Es strādāju, ienāca iekšā no manas firmas, pārbaudīja mani, arī izgājām cauri aprūpes plānam. Klausījās, vai man ir kaut kādi ieteikumi, vai ir kaut kas, ko vajadzētu pielikt klāt, lai klients ir apmierināts. Kliente arī izgāja cauri. Vienu lietu tikai izmainījām. Uz tādu darbu es varu iet.

Tu gribi tādu darbu?

Nē, tas man galīgi neinteresē, tiešām nē. It kā liekas, varbūt kaut kā intelektuāli varētu kaut ko citu. Tai pašā laikā es domāju, ja es šo atstāju uz kādu laiku, es vienmēr varēšu nākt atpakaļ arī tad, kad būšu vecāka, jo tas kaulus nelauž. Un

tas ir tas bonuss, ka Tu vari strādāt arī pirmspensijas vecumā, ja tu nodzīvo tik ilgi. Protams, ja paveicas.

Ir arī tādi darbinieki?

Jā, ir mums kompānijā cilvēki, kas ir diezgan gados.

Apmēram cik?

O, cik tādu ir procentuāli? Maz būs. Bet es minētu - tādi būs desmit procenti.

Arī vīrieši?

Ai, bija viens, jā. Viņš ir pensijā, bet viņš dažas stundas nedēļā strādā. 

Drīkst strādāt un palielināt savus ienākumus?

Jā, bet viņam tiešām droši vien simboliski. Viņam laikam pašam tēvam demence bijusi un viņš viņu pieskatījis. Un tad izdomājis, ka savas community (kopienas) sabiedrības labā dažas stundas nedēļā to aprūpi veikt.

Var arī dažas stundas?

Kompānija ir ļoti fleksibla tādā ziņā.

Arī, ja tu pasaki, ka tikai dažas stundas, tevi pieņems un tāpat apmācīs? 

Jā, tāpat būs apmācība. Protams, ka viņi nav ieinteresēti daudz tādus ņemt, bet tajā pašā laikā tas arī ir variants. Daudzas māmiņas strādā. Ja tev bērns ir skolā, kā Īrijā - līdz pulksten diviem trīsdesmit, tad strādā līdz diviem. Un tad var bērnu izņemt no skolas. Es tāpat darīju. Man puika bija mazāks, kad es sāku. Es strādāju līdz tam laikam, kad jāizņem no skolas, tad atvedu mājās. Atnāk lielais brālis mājās, un es atkal strādāju. Tādā ziņā firma ir pretimnākoša, arī nevar tam pretoties, jo nav darbinieku. Ļoti daudzi pamēģina un aiziet. Kādus trīs mēnešus meitenes noturas, foršas meitenes, tā man liekas. Bet atkal aiziet. Saka, ka nav tas...

Kā tev bija pašai, kad tu atnāci, - bija daudz šaubu? Tādas nezināšanas, kā darīt labāk, ko darīt labāk. Kā tu pati juties, kad tikko sāki strādāt? Tu ātri pieradi un adaptējies?

Es laikam diezgan ātri pieradu. Man bija pieredze – Latvijā pašai vecamtēvam bija Alcheimera slimība, demence, kad es biju tīņa vecumā. Psiholoģiju biju mācījusies, tāpat bijusi psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Praksē tās lietas ir redzētas, priekšstats ir, studijas jau arī diezgan labi sagatavo no tādas psiholoģiskās puses. Bet vienmēr jau bija tas satraukums, jo pirmkārt man valoda nebija baigi labā. Tas bija pirmais lielākais satraukums – vai es sapratīšu. Jo veci cilvēki tomēr - ir dažādi runas defekti un nedzird.

Cik ātri tu pieradi un iemācījies?

Īstenībā veicās labi. Neviens nesūdzējās, nebija nekādu pārpratumu. Kaut kā vienkārši lēnām aizgāja. Viņi arī mani akceptē, un veci cilvēki vispār ir lēnāki. Tā mēs lēnā garā ļoti labi sapratāmies. Uzreiz tādu slodzi neliek, pieradina. Viņi skatīsies, vai es esmu laba vai ne. Viņi uzreiz prasa,  zvana [klientam] – kāda bija Liene. Patika? Gribi vēl viņu, jā? Un tā tu pieaudzē tos klientus. 

Mums arī vajag Garda Vetting – izziņu no policijas. Mums jābūt visādā ziņā drošiem, lai mums nav nekādas sodāmības, jo tu ej cilvēka mājā. Tādā ziņā tā ir milzīga uzticība, ko es izjūtu no ģimenēm. Viņi uztic lietas, uztic savus vecākus. Man liekas – neviens manai mammai nepieskarsies, tikai es. Es nevarētu. Tas man bija svarīgi – pašai izdarīt to [parūpēties par mammu viņas pēdējos dzīves mēnešos]. Noteikti, ja vajadzētu, es jau arī droši vien tāpat čekotu un skatītos, kas nāk iekšā. Tāpat kā citas ģimenes. Es varbūt būtu vēl trīsreiz trakāk. Tu jau uztici otram kaut ko ļoti svarīgu. Savu mammu, tēti.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Veselība
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti