Erna dzīvo pretī Tukuma dzelzceļa stacijai, netīri bēšā pirmskara mājā. Žogs ieskauj pagalmu trīs daļās, bet ielas pusē žoga vietā redzami vien pāris krūmi. Kundze mani pamana pa logu un pēc apstiprinājuma, ka esmu tas cilvēks, kuru viņa gaida, sauc, lai eju pa durvīm, kas atrodas sētas pusē. Pa ceļam uz tām pamanu labi iekoptu dārzu un krāsnī uzziedējušas pujenes. Kāpnes, kas ved pie namdurvīm, ir apdrupušas.
Erna dzīvo dzīvoklī otrajā stāvā un sagaida mani pustrepēs. Lai gan māja ir veca, tā ir sakopta un tīra. Viņa mani sagaida laipni un aicina pa trepēm augšā uz viņas dzīvokli. Mēs iekārtojamies viņas guļamistabā, kurai pa vidu novilkts striķis un pie tā piesieti smaržīgi kumelīšu pušķi. Istaba ir pieticīga - malā dīvāns un kumode, galds istabas vidū, vienā stūrī rakstāmgalds, blakus klavieres, kur vietu atradušas neskaitāmas fotogrāfijas. Uz rakstāmgalda kārtīgi salikti bukleti par invalīdu tiesībām un dažādi dokumenti. Griestiem vairākās vietās var redzēt pleķus, kas palikuši no lietainākām dienām, bet tagad caurumi jumtā ir aizlāpīti.
Erna šogad svinēs 85 gadu jubileju. Viņa ir pirmās grupas invalīde. Pie vainas tam ir ļoti sliktā redze. Lai varētu izlasīt bukletus un saskatīt sarunu biedra seju, viņa nēsā gandrīz centimetru biezas brilles.
Šajā mājā Erna dzīvo jau vairāk nekā 60 gadus. Padomju laikos šeit bija komunālais dzīvoklis, bet pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Erna privatizēja visu otro stāvu. Lielāko daļu laika viņa šeit ir viena, bet pārējās istabās atvēlēta vieta dēlam un divām mazmeitām.
Pirmskrīzes laikā Ernas dēls centies apstākļus dzīvoklī uzlabot - ievilkts aukstais ūdens, pa vienam vien trīs istabās nomainīti logi un uzlīmētas jaunas tapetes. Tad pienāca krīze, dēls pazaudēja darbu un iesākto pabeigt nepaspēja, jo naudas tam vairs nebija.
Šobrīd viņa cīnās, lai pašvaldība viņai palīdzētu ierīkot labierīcības, kas šobrīd atrodas ārā, kā arī vannas istabu, viņa cer arī uz virtuvi.
"Dauzies, lai dabūtu podu uztaisīt. Ūdens ir, bet vanna nav, tualete nav, es eju uz ledus halli mazgāties," stāsta Erna, norādot - bez atpūtas ceļu uz halli grūti pieveikt. "Es eju apkārt, ne pa tām trepēm stāvām. Ja es apsēžos un atpūšos , tad kādas divdesmit minūtes obligāti. Un tad atkal - kad esi tur aizgājis, nevari uzreiz zem tās dušas līst. Tu esi piekusis, els," norāda kundze.
Par pensionāres situāciju Tukuma novada dome ir labi informēta. Telefonsarunā domes priekšdēdētājs Ēriks Lukmans stāsta, ka šobrīd dome izskata kārtējo Ernas iesniegumu. "Pavisam nesen, 8.jūnijā, minētā kundze vēlreiz griezās pie manis un atnesa vienu interesantu dokumentu, kura manā rīcībā vismaz līdz šim nav bijis. Tajā Labklājības ministrijas programmā parādās citi atvieglojumi. Šajā programmā ir rakstīts: "Atbalsts viena mājokļa pielāgošanai personai ar pirmās grupas invaliditāte, personām ar otrās grupas redzes vai dzirdes invaliditāti." Es esmu uzdevis šo uzdevumu sociālajam dienestam pārbaudīt visu iesniegto papildus informāciju. Ja tiešām Labklājības ministrijas rīcībā ir tāda programma un tā tik tiešām nodarbojas ar līdzfinansējumu pašvaldībām, lai varētu sakārtot mājokļus cilvēkiem ar invaliditāti, tad, protams, mēs šo jautājumu skatām atkārtoti, kā Labklājības ministrijas programmā tas ir minēts," skaidro Tukuma domes priekšdēdētājs Ēriks Lukmans
Atbalsts mājokļa pielāgošanai, kuru min pašvaldības vadītājs, ir iestrādāts invaliditātes likumā. Tiesa, precīzas vadlīnijas un gadījumus, kad cilvēkam jānodrošina palīdzība no valsts vai pašvaldības puses, nosaka Ministru kabineta noteikumi.
"Minēto atbalstu sniedz, lai atlīdzinātu par personas mājokļa pielāgošanai samaksātos kredīta procentus, atbilsotši līgumam ar Latvijas Republikā reģistrētu kredīta iestādi. Tātad valsts palīdz segt tikai kredītprocentus, pamatsummu valsts nesedz. Ja pašvaldībā ir saņemts personas iesniegums, pašvaldība pieņem lēmumu atbilstoši likumam un pēc attiecīgās pašvaldības domes saistošajiem noteikumiem," norāda Labklājības ministrijas pārstāve Žanete Rācene.
Ņemot vērā kundzes vecumu, saņemt kredītu dzīves apstākļu uzlabošanai viņai būtu, maigi izsakoties, sarežģīti. Tātad atliek cerēt uz pašvaldības palīdzību, kas jau iepriekš tikusi atteikta.
"Ir ļoti svarīgi atcerēties, ka mūsu likumdošana un pašvaldības nosaka, ka cilvēki ar invaliditāti dzīvotu drošā un maksimāli neatkarību veicinošā vidē," uzsver Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas "Sustento" pārstāve Iveta Neimane.
Viņa stāsta par to, kādiem jābūt palīdzības galvenajiem mērķiem: "Ja mēs skatāmies ANO konvenciju par cilvēkiem ar invaliditāti, tad tiek lietots tāds termins kā "saprātīga pielāgotība", kas principā nozīmē, ka pašvaldība izvērtē konkrētā cilvēka vajadzības pēc drošības un veicina viņu maksimālu neatkarību.
Tas ir ļoti inidividuāli, tas ir budžets, ko pašvaldība var atļauties, lai šos apstākļus radītu diviem principiem - drošībai un maksimālai cilvēka neatkarībai."
Iepriekš Tukuma novada sociālais dienests apsekojis Ernas māju un atzinis to par gana labu esam. To, ka kundzei mājās nav ne labierīcību, ne vannas istabas un siltā ūdens, domes pārstāvji par problēmu nav saskatījuši. Tomēr domes priekšsēdētājs Ēriks Lukmans sarunā norāda, ka pašvaldība apsver vairākus variantus, kā situāciju risināt - arī iespēju palīdzēt ārpus likuma noteiktajiem gadījumiem.
"Mēs, veidojot nākamā gada budžetu, varam ierēķināt ne mūsu saistošajos noteikumos, paredzot, ka šādām kategorijām no pašvaldības būtu atbalsts. Varbūt tas nebūtu simts procentu finansējums, bet kā līdzfinansējums," pauž Ēriks Lukmans.
Šobrīd Latvijā ir ap 150 000 cilvēku ar invaliditāti. Lielākā daļa finansiālās palīdzības, kas paredzēta invalīdu dzīves apstākļu uzlabošanai un dzīvesvietas pielāgošanai, nāk no pašvaldību budžetiem. Kā Ernas gadījumā, kad palīdzība tiek prasīta no Tukuma pašvaldības. Tas, cik ļoti katra pašvaldība var palīdzēt nodrošināt labākus dzīves apstākļus saviem iedzīvotājiem ārpus likumā un normatīvajos aktos noteiktajām prasībām, atkarīgs no katras pašvaldības finansiālā stāvokļa.
