Ir tik ierasts dzirdēt par to, cik sabiedrībā mēs esam dažādi un unikāli. Bet cik daudz šajā dažādībā mēs iekļaujam tos, kuriem veikt ierastas ikdienas darbības ir daudz sarežģītāk nekā citiem?
Lai arī mūsdienās lielākajā daļā pasaules valstu cilvēki ar īpašām vajadzībām vēl joprojām ir sabiedrības nesadzirdētā daļa, 20.gadsimts ir ieviesis krasas pārmaiņas sabiedrības izpratnē par šiem cilvēkiem un viņu vajadzībām.
Invaliditāte nav cilvēkā, bet vidē, ko veidojam, kas nav pielāgota, lai ikviens cilvēks varētu darīt to, ko vēlas, arvien vairāk iekļaujot cilvēkus sabiedrībā.
“Ja es esmu ratiņkrēslā un man jānokļūst ēkas otrajā stāvā, man ir ļoti smaga invaliditāte, ja nevaru izmantot liftu, jo ir vajadzīgi četri cilvēki, kas varētu mani uznest otrajā stāvā. Ja tur ir lifts, tad man jau ir stipri mazāka invaliditāte, jo es varu uzbraukt otrajā stāvā, bet man ir vajadzīgs viens cilvēks, kas var nospiest lifta pogu. Ja poga ir pietiekami zemu, man nav invaliditātes, jo es pati varu izdarīt jebko, ko var izdarīt jebkurš cilvēks," skaidro Gunta Anča.
Līdzīgi tiek skaidrota 21.gadsimta invaliditātes ideja: apkārtējā vide veido cilvēkā invaliditāti, nevis pats cilvēks.
