"Mentālais nogurums ir saistīts ar izolētiem procesiem galvas smadzenēs. Ir pētītas noteiktas galvas smadzeņu zonas – kāda ir to aktivitāte, kad esam vai neesam noguruši. Zonu aktivitāte, kas ir saistīta ar lēmumu pieņemšanu, var mainīties," smadzeņu darbības saistību ar nogurumu raksturoja Mednieks.
Neirologs skaidroja, ka attiecībā uz garīgo nogurumu var vilkt paralēles ar fizisku nogurumu. Pirmkārt tas saistās ar lēmumu pieņemšanu atkarībā no noguruma pakāpes. "Jo esam nogurušāki mentāli, jo mums (vairāk – aut.) liekas, ka katrs nākamais uzdevums varētu būt sarežģītāks," stāstīja Mednieks.
Neirologs arī norādīja, ka hronisks nogurums ir savā veidā kaitīgs tieši tāpēc, ka tiek zaudēta spēja adekvāti reaģēt uz nogurumu.
Ir izpētīts, ka, iestājoties nogurumam, aktivitāte pazeminās arī zonā, kas atbild par kustību veikšanu. Piemēram, sportistam pēc maratona noskriešanas šī zona ir jāstimulē daudz vairāk, lai iegūtu atbildes reakciju, skaidroja neirologs.
"Hroniska noguruma gadījumā motorās garozas jeb kustību garozas aktivitāte nedaudz tiek samazināta, lai spētu normāli funkcionēt. Šī adaptācija hroniska noguruma gadījumā ir dažāda. Daudziem cilvēkiem tā nav adekvāta. Tas nozīmē to, ka mēs nepareizi uztveram to, kāds ir aktivitātes līmenis, kuru mēs varam tolerēt. Otrkārt, mēs bieži nesasniedzam mērķus, ko sev izvirzām, jo nezinām, kādas ir mūsu iespējas šobrīd," skaidroja Mednieks. Tas nozīmē, ka hroniska noguruma gadījumā cilvēkiem liksies, ka var izdarīt mazāk, vai arī viņi nespēs koncentrēties īslaicīgai paaugstinātai aktivitātei.
